Skolotājiem interesē izaugsme
Pētījumā izvirzītas galvenās prioritātes: Definēt konkrētas izglītības iestādes pedagogu profesionālās pilnveides mērķi, plānot profesionālo pilnveidi atbilstoši katra skolotāja mācīšanās vajadzībām un radīt sistēmu, kurā iespējams pārliecināties, ka profesionālās pilnveides rezultātā notikušas pārmaiņas.
Namsone ir monogrāfijas "Datu zinātība skolai" zinātniskā redaktore un līdzautore. Viņa pati savulaik ilgus gadus bijusi ķīmijas skolotāja, ir daudzu ķīmijas mācību grāmatu, zinātnisku un metodisku publikāciju autore, bet šobrīd ir zinātnisko darbu vadītāja LU topošajiem dabaszinātņu un matemātikas skolotājiem.
"Mēs diezgan daudz dzirdam, ka viss ir slikti, ka nekā nav un viss ir grūti, bet mums, strādājot ar jaunu zināšanu ienākšanu skolās, ir tā priekšrocība strādāt ar tiem skolotājiem, kuri grib, kuriem interesē izaugsme, kuri domā par to, kā varētu darīt labāk, un forši ir tas, ka viņu skolās ir daudz," pauda Namsone.
Viņa atklāja, ka pie jaunās monogrāfijas "Datu zinātība skolai" veidošanas strādājusi komanda, kurā pieredzējuši kolēģi darbojušies kopā ar doktorantiem, jo tikai tā iespējams atrast veiksmīgāko veidu, kā virzīties uz priekšu.
"Turklāt mēs strādājam ciešā sazobē ar skolām. Visas tās idejas, kuras aprakstītas monogrāfijā, ir izmēģinātas konkrētās Latvijas skolās. Tā būtība ir, tie ir vairāk tādi lietišķi pētījumi, kā radīt rīkus, lai varētu ieraudzīt, ko prot skolēns un ko viņš varbūt neprot, ko viņam vajadzētu iemācīties. Kā arī – ja to roku pieliktu, kur tad būtu lielāks labums skolēnam," skaidroja Namsone.
Dzīvojam citā laikmetā
Pētnieki skatījušies, kā mācībspēku profesionālās pilnveides jautājumi tiek risināti citur pasaulē un šos risinājumus pielāgojuši Latvijas kontekstam, domājot par to, kā virzīties uz priekšu no tās vietas, kurā pašreiz esam, jo nav iespējams tā burtiski kaut ko paņemt no citu valstu prakses un pārcelt pie mums – tas tā nestrādās.
"Mēs šobrīd dzīvojam citā laikmetā. Ir atnākušas tehnoloģijas, internets, mākslīgais intelekts, un tas ļoti būtiski maina skolotāja lomu. Tas ļoti būtiski maina veidu, kā skolēni kaut ko dara. Ir svarīgi, vai mēs paši esam līdz galam sapratuši, cik īstenībā tādā lielā mērogā šīs pārmaiņas ir nozīmīgas," pauda Namsone.
Monogrāfijas "Datu zinātība skolai" fokuss ir inovācijas, jauninājumi un rīki, kas var būt noderīgi tiem skolotājiem, kuriem ir vēlme ar tiem strādāt.
"Tas veids, kā tas viss strādā, ir diezgan līdzīgs tam, kā tas ir eksaktajās zinātnēs, un ir skaidrs, ka tas nav vienkārši. Ir kaut kāda ideja, tad rodas kaut kāds modelis, un tad rodas tas, ko latviski tagad smalki sauc par zinātību, kas ir tas know how – zināt, kā. Tas faktiski ir tāds domāšanas algoritms, kā vajadzētu domāt, lai tas secinājums, kuru mēs dabūtu, izmantojot datus, būtu datos balstīts," skaidroja Namsone.
Skolotājiem vajag cita veida zināšanas
Ko nozīmē pieņemt datos balstītus lēmumus? Namsone to skaidroja ar piemēru par skolēnu lasītprasmes samazināšanos.
"Kā rīkojas, piemēram, vienā pašvaldībā? Viņi [skolotāji] domā, ja mēs uzliksim vēl vienu kontroldarbu, tas palīdzēs uzlabot lasītprasmi. Šis ir tāds pieņēmums, kas tiek uzdots par patiesību, kas balstās konkrētā cilvēka personīgajā pieredzē. Viņš tur ir 30 gadus strādājis, viņš tā ir darījis, un viņam tā šķiet, ka tas strādā. Bet, ja mēs gribam to pieņēmumu pārbaudīt un iegūstam papildu datus, – ko mēs ieraugām? Mēs ieraugām, ka šis pieņēmums nestrādā," skaidroja Namsone.
Papildu dati šajā piemērā būtu rezultāti par skolēnu sniegumu vairāku gadu garumā, dati par to, kā notiek mācīšana, dati par skolēnu sastāvu klasē. Piemēram, iespējams, ka klasē mācās skolēni, kas nāk no ģimenēm, kas mājās nerunā latviešu valodā. Tādā gadījumā, ja šiem skolēniem uzliks vēl vienu kontroldarbu, viņu sniegums neuzlabosies, jo iemesls sliktajai lasītprasmei ir nevis kontroldarbu skaits, bet gan latviešu valodas neizmantošana ikdienā.
Šāda pieeja, protams, nozīmē, ka skolotājiem tiek uzlikts papildu slogs – ir jāprot fokusēties uz katru bērnu un viņa prasmēm atsevišķi.
"Tas ļoti, ļoti sarežģī dzīvi, un tāpēc šobrīd ļoti daudz tiek runāts par šo iekļaujošo izglītību un atbalsta personālu, ne tikai domājot par skolēniem, kam ir medicīniska rakstura problēmas, bet tieši par to, ka ir ļoti atšķirīgas, sarežģītas un dažādas šīs situācijas. Dažādās klasēs tā starta līnija ārkārtīgi atšķiras, un viens pats skolotājs… Tāpēc jau viņam ir tik grūti šādā klasē strādāt. Skolotāji jau nav mācījušies, kā to darīt, tās ir cita veida zināšanas," atzina Namsone.
Mācīšana jābalsta pētniecībā un zinātnē
Līdz ar to izdotajā monogrāfijā liela uzmanība tiek pievērsta atbalsta sistēmai izglītības personālam jeb skolotājiem. Kādreiz skolotājs bija zināšanu centrs skolā un pagastā, bet šobrīd, kad ir atnācis internets, skolotājs ir spiests konkurēt ar visu, kas ir apkārt.
"Šobrīd viss, ko mēs runājam saistībā ar mācīšanu, tas vairs nav tikai par misiju un tikai par skolotāja personību. Tas ir par zināšanām – mācīšana balstās pētniecībā un zinātnē. Ir tūkstošiem pētījumu pasaulē par to, kā gudrāk mācīt matemātiku, un ir diezgan muļķīgi tos ignorēt un domāt, ka, ja es darīšu tā, kā es 30 gadus esmu darījis, būs labi," pauda Namsone.
Tas nenozīmē, ka skolotāji ar 30 gadu pieredzi ir slikti skolotāji, nebūt ne – vienkārši mūsdienās ar katru dienu klāt nāk jaunas zināšanas, kuras ir jāapgūst un kuras nedrīkst ignorēt. Skolotāju atbalsta sistēmai jāpalīdz skolotājiem apgūt šīs zināšanas personalizēti.
"Mums ir izveidojusies šobrīd situācija, ka mums ir ārkārtīgi liela atšķirība starp to, kā notiek mācīšana, ir ļoti lielas atšķirības starp skolām. Līdz ar to tie unificētie risinājumi vienkārši nestrādā. Viens izmērs visiem neder, tā ir tā realitāte, un tāpēc tas ceļš ir skatīties personalizētus risinājumus, risinājumus mazās grupās, kā virzīties uz priekšu no tās vietas, kurā katrs [skolotājs] ir," norādīja Namsone.
