Sniega leopardi, panikas lēkmes un programmēšana: intervija ar «Sveika, Rūbij!» autori Lindu Liukasu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

“Kaut kas, ko par programmēšanu bieži saka vecāki, ir: “Kā es to varu mācīt bērniem, ja pats līdz galam nesaprotu?” Bet arī labākie programmētāji pasaulē par to nezina visu! Daudz svarīgāk ir prast mācīties - ja es, piemēram, nesaprotu kādu jēdzienu, es varu to iegūglēt, apskatīt un izpētīt tālāk. To dara visi labākie programmētāji - viņiem jaunu problēmu risināšana jāapgūst katru dienu.” 

Šādi par saskarsmi ar modernajām tehnoloģijām stāsta somu autore, programmētāja un arī savu grāmatu ilustrētāja Linda Liukasa, kuras darbi „Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi” un „Sveika, Rūbij! Ceļojums datora iekšienē” pagājušajā gadā sasnieguši arī mazos lasītājus Latvijā. Par šo un citām tēmām ar viņu runājām otrās grāmatas atklāšanas pasākumā konstruēšanas un programmēšanas centrā “RoboHub”, kur Linda arī vadīja nodarbību bērniem, iepazīstinot ar vienu no no viņas grāmatās pieejamajiem uzdevumiem.

Jau iepriekš esi stāstījusi, ka grāmatas galvenā varone savu vārdu ieguva, iedvesmojoties no programmēšanas valodas “Ruby”. Kā ir ar pārējiem tēliem?

Nu, piemēram, sniega leopards ir “Apple”, jo šī kompānija agrāk savas operētājsistēmas sauca lielo kaķu vārdos - tur bija kalnu lauva, tīģeris, arī sniega leopards. Grāmatā ir daudzi tādi mazi joki un mājieni programmētājiem. Tur ir arī “Zvaigžņu karu” varoņi, Ada Lovleisa, kura bija pirmā programmētāja pasaulē, Alans Tūrings, Mario, “Minecraft”, “Linux” komanda “Sudo”… Šo grāmatu programmētāji var lasīt pavisam citā līmenī, jo viņi šo atsauču slāni sapratīs.

Daudzi cilvēki jautā, kā lai visas šīs atsauces atrod un saprot, bet es domāju, ka grāmatu var izbaudīt arī tāpat un visas atsauces laist gar ausīm. Tad kādu dienu bērni varēs atkal atšķirt grāmatu un paskatīties, vai tas tēls bija tas, ko viņi domāja. Man šķiet, ka tieši tā ir veidots labākais saturs bērniem, arī, piemēram, “Pixar” filmās, - tur ir vesels satura slānis pieaugušajiem.

Tas bija grāmatas mērķis - izveidot kaut ko pietiekami dziļu, lai tehniskajiem vecākiem būtu, ko novērtēt un par ko pasmieties, bet arī lai to būtu pietiekami viegli un jautri lasīt visu vecumu interesentiem.  

Pēdējā laikā par aizvien aktuālāku zinātniskās fantastikas tēmu kļuvis jautājums, kas notiktu, ja mākslīgais intelekts attīstītos līdz līmenim, kad iegūtu pats savu apziņu un jūtas. Kā tev liekas, kas būtu pirmā lieta, ko izdarītu dators, ja pamostos?

Mēs to vēl nezinām, un domāju, ka paies vēl daudz gadu, ja tas vispār kaut kad notiks. Svarīgāks par šo, manuprāt, ir jautājums, kas labi sanāk datoriem, bet kas - cilvēkiem.

Interesanta aktivitāte, ko mēs veicām ar bērniem, bija algoritmu zīmēšana papīra datorā. Pieaugušajiem algoritms izklausās kā liels, baismīgs, distopisks vārds, bet bērniem patiesībā šis “lielais” vārds liekas jautrs. Algoritms - viņi to var skaļi pateikt. Uzdevums bija pavisam vienkāršs - es katram no bērniem iedevu lielu papīra strēmeli, zīmuļus, krāsas un algoritmu. Piemēram, “uzzīmē apli” būtu viens algoritms, vēl viens bērna algoritms bija “ieliec šī apļa vidū punktu”, pēc tam “savieno sarkanos apļus ar zilu līniju”. Tātad algoritms pēc būtības ir problēmas risinājums soli pa solim. Divdesmit minūtes šī strēmele-dators ceļoja pa apli, bērniem aizvien papildinot šo mākslas darbu.

Tālāk mēs piecēlāmies apbrīnot zīmējumu, un es jautāju: “Ja mēs dotu tieši tādas pašas instrukcijas datoram, cik ilgu laiku, jūsuprāt, tam aizņemtu tāda paša mākslas darba radīšana?” Bērni atbildēja: “Hmm, es domāju, ka datoram tas prasītu apmēram 40 minūtes.” Es atbildēju: “Grrr, datoram aizņemtu tikai nanosekundi, lai radītu simt miljonus šādu darbu, jo skaidru instrukciju pildīšana un atkārtošana tiem izdodas pavisam labi.”

Tas, kas datoram gan tik labi nesanāk, ir sekojošais. “Kādas sajūtas rada šis mākslas darbs?” Maza meitenīte pacēla roku un atbildēja - “Tas liek man justies patīkami satrauktai un sajūsminātai.” Un es teicu: “Nu re, tur jau tā lieta - tas ir kaut kas, ko tehnoloģiska ierīce nekad nevarētu izdarīt. Datoram nav īstu jūtu par mākslas darbu, un tas nevar arī to interpretēt. Mēs varam ierīci ieprogrammēt reaģēt, paužot iepriekš noteiktas emocijas, vai arī dators pats var vikipēdijā uzmeklēt šķirkli par abstrakto mākslu, bet tas nekad nevar piedzīvot un izjust mākslas darbu tā, kā to varam mēs.”

Ir svarīgi, lai mūsdienu bērni to saprastu, pat pirms mēs uzdodam jautājumus par zinātnisko fantastiku vai singularitātes nākotni.

Datori pēc savas būtības ir talantīgi, izpildot monotonus, atkārtotus, garlaicīgus uzdevumus, un viņi to dara bez kafijas pauzēm un brīvdienām. Nākotnē programmas, iespējams, lieliski aizstās tādas profesijas kā ārsts, jurists, jo spēj bez kļūdām analizēt lielus datu apjomus. Bet datori nekad nevarēs mūs mierināt, motivēt un iedvesmot.

Cilvēki izceļas radošā problēmu risināšanā, viņi pārspēj datorus darbos, kur nepieciešama emocionālā inteliģence. Tāpēc es domāju, ka vairākas profesijas, kas šobrīd netiek pienācīgi novērtētas, piemēram, māsas vai skolotāja amats, nākotnē tiks cienītas vairāk, jo to veikšanai nepieciešamas emocionālās prasmes, kādu nav datoriem.

Vai tas varētu radīt iespēju atbrīvoties no korupcijas vai kļūdainas domāšanas, kad jūtas stājas ceļā saprātam?

Kaut kādos veidos jā. Tomēr man šķiet, ka cilvēkiem ar labām zināšanām tehnoloģiju jomā ir tendence arī domāt ļoti tehnokrātiski. Domāt, ka, ja mēs uzkodējam problēmu, viss būs kārtībā, ka tehnoloģijas pašas par sevi ir tīras, tām nav politiskās vai vērtību sistēmas. Bet īpaši tagad ar [ASV prezidenta Donalda] Trampa kandidatūru mēs varam redzēt, ka izvēlēm, ko mūsu vietā vai labā izdara algoritmi, var būt diezgan pamatīgs iespaids. Aiz tehnoloģijām ir vērtību sistēmas, un tā ir politiska izvēle - kā tu savus algoritmus instruē. Man liekas, ka tas ir vēl viens iemesls, lai audzinātu bērnus un pieaugušos, kuri izmanto tehnoloģijas ziņkārīgi un radoši, un nesadalītu šo pasauli divās daļās - cilvēkos, kuri saprot tehnoloģijas, un tajos, kuri domā - “lai ar to tiek galā inženieri, mēs negribam ne redzēt, ne saprast.”

Tavā grāmatā bija praktiskais uzdevums, kurā, lai sāktu domāt kā programmētājiem, bērniem bija jāizstrādā darbību secība, lai izpildītu komandu ”iztīrīt zobus”. Ko vēl varētu darīt vecāki, lai mācītu šādu domāšanu bērniem vai paši sev?

Šķiet, ka daudzi vecāki ļoti koncentrējas uz domu, ka viņiem vajag savām atvasēm iemācīt ''Ruby'' vai ''JavaScript'' programmēšanu. Tomēr,

manuprāt, ir svarīgāk izaudzināt bērnus, kas labi saprot, kas padodas datoram, kas padodas cilvēkiem, kuri ir ziņkārīgi par tehnoloģijām un kuri programmēšanu uztver kā darbarīku problēmu risināšanai un sava radošuma izpausmei tā vietā, lai uztvertu to kā atsevišķu disciplīnu.    

Un tomēr - kā atšķiras programmētāja un ne-programmētāja domāšanas procesi?

Programmētāji domā radoši, nebaidās kļūdīties un visur sadarbojas. Piemēram, skolā mūs bieži mudināja nepieļaut kļūdas, tomēr programmēšanā kļūdīšanās ir tik svarīga, ka mēs tai izdomājām speciālu nosaukumu - atkļūdošana (debugging). Atkļūdošanas ideja ir vispirms uzrakstīt kodu, bet, kad tas nedarbojas, iet uz tā sākumu, lai saprastu, kur pieļauta kļūda un kā to salabot.

Pat labāko programmētāju darbā ir ļoti svarīgi neatlaidīgi meklēt un labot savas kļūdas.

Savukārt sadarbība ir vienīgais iemesls, kāpēc tehnoloģiju nozare ir attīstījusies tik ātri. Tā ir ideja, ka mēs varam strādāt kopā, aizņemoties no vienas vietas, un izmantot to kur citur, piemēram, iegūglēt savu jautājumu un iegūt pareizo atbildi. Skolā to sauktu par krāpšanos, bet [informācijas tehnoloģiju] jomā domāšana ir vairāk uz sadarbību vērsta, būvējot savu darbu vienam uz otra idejām. Protams, tam visam jānotiek, ievērojot autortiesības.

Tavuprāt, šī radošā un uz sadarbību vērstā pieeja varētu palīdzēt nodrošināties, ka programmēšana tiks izmantota cilvēcīgā veidā, lai palīdzētu pasaulei kļūt par labāku vietu?

Pilnīgi noteikti. Es domāju, ka programmēšana ir tikai viens no instrumentiem, ko izmantot, lūkojoties uz pasaules problēmu risināšanu. Tieši tāpat kā biologs izmanto savā darbā pipeti, lai saprastu savas jomas problēmas un fiziķis caur lupu pēta fizisko pasauli. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, domājot par programmētājiem, mēs bieži pieņemam, ka viņi pēta datorus, lai gan patiesībā datorzinātnieki tehnoloģijas izmanto, lai pētītu ļoti dažādas problēmas visā pasaulē.

Mēs varam novērot, ka aizvien vairāk un vairāk problēmu it visur - vai tās būtu saistītas ar pilsētas plānošanu, medicīnu, zinātni vai mūziku - sāk kļūt par tehnoloģiski risināmām problēmām.

Tāpēc mums ir vajadzīgi cilvēki ar dziļu izpratni par tehnoloģijām un programmēšanu, kā arī dziļu un plašu izpratni dažādās disciplīnās, lai tā būtu mode, spēles, pilsētplānošana vai kas cits. Domāju, ka tas nodrošinātu interesantus rezultātus. Man nešķiet, ka ir laba ideja domāt, ka visam ir jākļūst par programmu. Tas nevienam nepalīdz un nav arī vajadzīgs. Es cenšos bērnus sagatavot pasaulei, kur katra problēma var būt datorproblēma, tai pašā laikā pēc iespējas attālinot to laiku, kad viņi sāk sevi definēt šajā dīvaini binārajā veidā: “Es neesmu datoru cilvēks, es esmu dzejnieks. Es neesmu tehnoloģiju cilvēks, bet gan sociālo zinātņu cilvēks.” Tā vietā es cenšos viņus iedvesmot: “Klau, tu vari būt abi!”

Pirmo reizi apgriežot tavas grāmatas otro vāku un ieraugot visas tās dažādās lietas, ko tu dari un kas parasti šķiet nesavienojamas, piemēram, programmēšana un ilustrēšana, arī es biju pārsteigta.

Jā, un daudzi cilvēki man jautā, kāpēc es visu gribu darīt pati, kāpēc es, piemēram, nenolīgstu kādu, kas manā vietā grāmatas ilustrē.

Man šķiet, ka tas ir mūsdienu skaistums - tu vari un tev vajag būt vairākām lietām vienlaikus, tev nav jābūt kā datoru vieniniekiem un nullēm.  

Es ceru nākotnē redzēt meitenes, kuras grib būt māsas, bet arī pamēģināt programmēšanu vai skolotājas, kas izmanto tehnoloģijas, lai padarītu savu darba dzīvi labāku.

Šķiet, esmu redzējusi pētījumu, kurā bija teikts, ka 70% mūsu laikmeta bērnu strādās profesijās, kuras vēl nemaz neeksistē.  Viņiem vēl nav ne mazākās jausmas, kā izskatīsies viņu nākotnes profesijas. Tāpēc kā vecāki vai skolotāji varam bērnus tikai sagatavot nākotnei, kas vēl neeksistē, un censties viņiem dot pēc iespējas vairāk ziņkārības un drosmes.

Apgūt ilustrēšanu droši vien bija sarežģīti?

Ilustrēšana kaut kādā ziņā ir līdzīga programmēšanai. Kad tu domā par ilustrēšanu, tu arī droši vien domā par gala rezultātu. Reti nākas redzēt, kā cilvēki atkal un atkal iet cauri vairākiem sīku labojumu cikliem, lai nonāktu līdz galamērķim. Es sāku mācīties ilustrēt, zīmējot vienkāršus aplīšus. Izdomāju, ka, lai iemācītos zīmēt, vispirms vajag uzlabot rokas koordinācijas spējas. Tāpēc es sāku ar apļiem, un, kad ar tiem jau veicās labāk, pārgāju pie sarežģītākām figūrām. Par dažām no pirmās grāmatas ilustrācijām es vēl aizvien mazliet kaunos, jo man tās līdz galam nepatika, bet tas vienkārši parāda, cik ļoti esmu progresējusi. Tagad esmu cits cilvēks.

Nākot no tehnoloģiju nozares, kurā tu vari mainīt lietas desmit reizes dienā un nekas nekad nav pabeigts, grāmatas rakstīšana šķita tāda ļoti galīga (final). Līdz pat brīdim, kad grāmata bija jāsūta uz drukāšanu, man bija sajūta, ka es vēl gribu ko mainīt, ka darbs nav līdz galam pabeigts, bet tas bija tas, ko varēju izdarīt tajā brīdī. Šodien es grāmatas rakstītu pavisam citādi, bet varbūt labi, ka tas ir pabeigts.

Ko tu darītu citādi?

Es droši vien zinātu pārāk daudz, lai jebko no tā visa padarītu, jo, kad tu kādā jomā esi ļoti zinošs, tā reizēm paliek biedējoša. Pirmajai grāmatai vācu finansējumu sabiedriskās ziedošanas portālā “Kickstarter”, bet šis projekts kļuva daudz populārāks un vairāk atbalstīts, kā es jebkad būtu gaidījusi. Tas bija brīnišķīgi, bet tāpat nozīmēja, ka projekta apmērs no kaut kā paveicama izvērties daudz lielāks. Kādu gadu es naktīs gandrīz nemaz negulēju un piedzīvoju panikas lēkmes par projektu un dusmīgiem cilvēkiem internetā.

Tāpēc, ka es biju domājusi, ka šis būs mazs darbiņš tikai tiem vecākiem, ko pazīstu, platformā “Kickstarter” janvārī apsolīju grāmatu pabeigt līdz septembrim. Beigu beigās tā iznāca vairāk kā gadu vēlāk par šo termiņu. Ir viena lieta veidot grāmatu tūkstoš vecākiem, ko pazīsti, bet pavisam cita - strādāt pie darba, ko lasīs desmitiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē, veikt pārrunas ar izdevējiem un tā tālāk. Tai gadā es izjutu ļoti lielu spiedienu. Ja es būtu zinājusi, cik daudz darba būs jāiegulda, es, visticamāk, nebūtu to darījusi. Es būtu bijusi pārāk nobijusies. Tā ka varbūt dažreiz iesācēja prāts ir laba lieta.

Vai nav grūti strādāt trīs profesijās vienlaicīgi?

Jā, reizēm tas ir grūti, bet savā ziņā tā ir arī bagātība! Dažreiz ir sarežģīti apvienot dalību sabiedriskos pasākumos, programmēšanu, ilustrēšanu un visu pārējo. No otras puses

es jūtos laimīga, ka varu pati veidot savu profesiju. Agrāk nebija tāda darba kā programmētājs, ilustrators un autors vienlaikus, bet es varu to visu apvienot un pati izlemt, kur, kā un kāpēc es strādāšu.

Pirmo reizi dzīvē es nejūtu steigu tikt ārā no šīs profesijas. Tā ir īsta veiksme - tik agri saprast, ko gribi darīt (cerams visu atlikušo dzīvi), bet šobrīd zinu, ka vismaz uz 10-15 gadiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti