Pirms 450 miljoniem gadu, no ordovika līdz pat vēlā devona vidum pirms 370 miljoniem gadu, uz Zemes ir augušas milzīgas sēnes, kurām dots nosaukums "Prototaxites". Sākotnēji to atliekas piedēvēja augiem, bet vēlāk noskaidrojās, ka tās bijušas vai nu sēnes vai milzīgi ķērpji. Diametrā tās varēja sasniegt metru, lielākās varēja izaugt pat astoņu metru augstumā.
"Salīdzinājums ar mūsdienās sastopamajām sēnēm būtu paviršs. Tām sēnēm nebija ne cepurītes, ne kādas citas morfoloģiskās īpatnības, vienkārši liela kolonna," skaidroja Lukševičs.
Par to, kāpēc sēnēm bija izdevīgi sasniegt šādus izmērus, var tikai spekulēt, atzina paleontologs. "Manā skatījumā sēnēm sasniegt šādus izmērus būtu praktiski neiespējami, tāpēc es, nebūdams ne mikologs, ne paleomikologs, personīgi atbalstu viedokli, ka visdrīzāk tie ir bijuši ķērpji, jo ķērpim, salīdzinot ar sēni, ir priekšrocības, jo daļa organisma top fotosintezē," viņš skaidroja.
Jāņem vērā, ka sasniegt šādus izmērus tolaik sēnēm vai ķērpjiem būtu bijis iespējams arī tāpēc, ka nedz ordovikā, nedz silūrā, nedz devona pirmajā pusē sauszeme nebija ļoti apdzīvota. Dzīvnieki gan sāka apdzīvot sauszemi ordovikā, bet tikai dažas to grupas, līdz ar to sēnes auga netraucēti.
To pastāvēšanu, iespējams, izjauca augstumā lielo koku parādīšanās devona otrajā pusē, jo tie, visticamāk, auga ātrāk par sēnēm, radot ēnu un atņemot barības vielas.
"Varētu būt, ka lielie koki, tās noēnojot vai kā citādi straujāk pieaugot lielumā, varēja veicināt to lielo milzu sēņu izzušanu, bet varētu pieņemt, ka mazās sēnes zēla un plauka, bet nekas no tām jau nesaglabājas tik ilgi," norādīja Luksevičs.
Viņš atzina, ka sēnes, lai gan ļoti nozīmīga organismu grupa, tiek salīdzinoši maz pētītas. Dzīvnieku aprakstīto sugu skaits tuvojas miljonam, arī cilvēkiem zināmo augu daudzveidība ir ārkārtīgi liela, bet no sēnēm aprakstīts ap 100 tūkstošiem sugu, no kurām tikai apmēram 500 ir fosilās.
"Sēnes dabā nodrošina dažādu organisko vielu sabrukšanu, palīdz augiem ar barību, ar ūdeni un signālu nodošanu. Cilvēkus nodrošina ar alu, maizi, daudz ko citu interesantu un svarīgu, bet to bioloģiskā vēsture faktiski ir miglā tīta," atzina Lukševičs.
Normāla izmēra sēnes, tādas, kā mēs pazīstam bērzlapes un baravikas, parasti nesaglabājas, jo tām nav mineralizēto skeletu, nav kam saglabāties, līdz ar to atradumi iespējami tikai tādos gadījumos, kad ļoti strauji norisinās kāda īpatnēja fosilizācija. Šādi atradumi ir zināmi, sākot no apmēram 55 miljoniem gadu pirms mūsu ēras un vēl jaunākos nogulumos.
"Mūsdienās eksistējošām sēnēm vairāk līdzīgas sēnes parādās karbonā, apmēram pirms 350–300 miljoniem gadu, bet to atradumi galvenokārt ir hifas vai kādas pazemes daļas no micēlija, vai organiskās vielas, kas piemīt galvenokārt sēnēm, vai to sporas. Līdz ar to atliekas ir mikroskopiskas, kas nepievērš pētnieku uzmanību," skaidroja Lukševičs.
Tāpat sēņu atliekas var tikt sajauktas arī ar augu atliekām. Parasti sēņu atliekas atrod, pētot citus organismus, piemēram, var būt parazītiskas sēnes, kas atstāj savas pēdas gan dzīvnieku kaulos, gan augos.
