Rezervāta teritorija, kas slēgta apmeklējumam, aptver 19 tūkstošus hektāru sūnainu purvu, kur katrā solī iestieg kājas un uz šeit iemaldījušos cilvēku neizpratnē nolūkojas aļņi un dzērves.
Teiču purvs ir kā noslēpumiem pilns dzīvs organisms, tas nerimtīgi aug un attīstās – sūnas aug strauji, tām atmirstot, veidojas slānis, uz kura aug nākamā purva kārta. Jaunie sūnu slāņi spiež uz vecajiem, un purvs, laikam ejot, plaisā. Plaisās pēdējo 2000–3000 gadu laikā izveidojušies ezeri. Kopā Teičos tādu ir 18.
Pētījuma gaitā iegūto rezultātu salīdzināšana ar datiem no citiem Latvijas un pasaules ezeriem ļaus aptvert, cik liela ir cilvēka ietekme uz ūdens vidi.
Kā raidījumā "Pēcpusdiena" norāda Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks, bioloģijas doktors Matīss Žagars, praktiskā pētījuma veikšana nav viegls uzdevums – apjomīgais zinātniskais inventārs jānes cauri purvam, ievāktais materiāls, ieskaitot slapjus, smagus zvejas tīklus, jānes ārā.
Tomēr iegūtie rezultāti un iespēja visos gadalaikos atrasties vidē, kur, liekas, apstājies laiks, atsver ieguldītās pūles.
Žagars skaidroja: "Pētījuma mērķis ir saprast, kā funkcionē un darbojas cilvēku neskartas ezeru ekosistēmas. Skaidrs, ka tur ik pa brīdim kāds iebrien, bet man gribētos tā romantiski teikt, ka tur aizvien ir vietas, kas ir cilvēka neskartas. Manuprāt, svarīgākais ir, ka tajos ezeros nav nekādas cilvēku darbības ietekmes, piemēram, pārāk lielas zivju nozvejas vai lauksaimniecības apkārt, kas tur iepludinātu minerālmēslus, vai kanalizācijas, kas tur ieplūst. Pat ja cilvēks tur aizdodas un noplūc dzērveni, viņš neietekmē šīs ezera ekosistēmas."
Līdz ar to šo ezeru pētniecība var dot atskaites punktu tam, lai saprastu, kā tad būtu jāizskatās "veselīgam ezeram".
Pēc Žagara stāstītā, šo nepilno divu gaidu laikā pētnieki secinājuši, ka šie ezeri ir patiešām cilvēku darbības neskarti.
Tāpat pētnieki bija domājuši, ka visi tie ezeri būs vienādi – ar brūnu ūdeni, ar skābu ūdeni, tipiski purviem – ar ļoti nabadzīgām dzīvnieku sabiedrībām, taču patiesībā tur "diezgan daudz kas dzīvo, un patiesībā tur ir diezgan lielas atšķirības, piemēram, vienā dzīvo daudz putnu, kuri no ārpuses ienes barības vielas visai ezera ekosistēmai."
Pirmie iegūtie rezultāti liecina, ka pētāmo ezeru ekosistēmām ir virkne kopīgu iezīmju – tajos ir ļoti tīrs ūdens, dabas resursus nepatērē cilvēks, tos apdzīvo augu un dzīvnieku sugas, kas pielāgojušās dzīvei skābā ūdenī, purva viducī. Tomēr daudzējādā ziņā ezeru iemītnieki un to mijiedarbība zinātniekus pārsteiguši. Izrādās, ka tikai piecos no ezeriem dzīvo zivis un četros no tiem tikai viena suga – asaris. Purva ezeros barības zivīm ir maz, no asaru iecienītajiem grunts dzīvniekiem sastopami tikai odu un spāru kāpuri. Asari tam pielāgojas, ēdot ūdenī iekritušus sauszemes kukaiņus, zivju vēderos atrastas pat lapsenes, sienāži un skudras.
Visātrāk asari aug ezeros ar dzidrāko ūdeni – šeit vieglāk ieraudzīt un notvert kādu paklupušu sienāzi. Seklāko no ezeriem savukārt apdzīvo liels daudzums putnu; rudens vakaros var saskaitīt tūkstošiem dzērvju un ligzdas tur vij reti sastopami ūdensputni. Migrējošo putnu izkārnījumi kalpo kā sākotnējo barības vielu avots, kuras vēlāk, ar saules enerģijas palīdzību, pārvēršas augu un dzīvnieku biomasā.
"Dzīvības spēja pielāgoties ir tas, kas nebeidz pārsteigt," sacīja pētnieks, bet uz jautājumu, vai tad citos ezeros zivis neēd sauszemes kukaiņus, skaidroja, ka, piemēram, Burtnieku ezera asarītis drīzāk izvēlēsies gliemežus un odu kāpurus, kuru tur ir pilns, nevis centīsies noķert ūdenī iekritušu lapseni.
Pētnieks gan atzina – kā visi zinātnieki, arī viņš ir mazliet piesardzīgs, kamēr nav pabeigta datu analīze, tomēr atzina, ka šobrīd interesants šķiet putnu jautājums – tas pagaidām pētīts tikai Arktikā, – cik lielā mērā migrējošie putni, kas dažreiz atlido, šajos ezeros barojas. Vai arī viņi tikai atpūšas. Un tad, ja tikai atpūšas, vai viņi barības vielas, piemēram, no Lubānas ezera, kas ir ļoti bagāts eitrofs ezers, ienes šajā relatīvi nabadzīgajā purva ekosistēmā.
Pētījums ilgs vēl gadu, un nākamais posms būs ļoti svarīgs, jo notiks darbs laboratorijā un pie datora, analizējot iegūtos datus un mēģinot saprast, ko dabā novērotās lietas mums vēsta.
Kā ievāc paraugus
Žagars skaidroja, ka ļoti daudz var pastāstīt ūdens paraugi. "Mēs katru mēnesi uz turieni ejam un visu laiku ievācam ūdens paraugus, ķīmijas laboratorijā skatāmies. Tad trīs reizes gadā ir "lielais trakums" – jānes viss uz muguras, un es vienmēr smejos, ka visiem asistentiem jābūt labā fiziskā formā, jo tur jāienes tīkli, kas ar visām zivīm jāiznes ārā, un gar muguru tek tā slapjā, gļotainā "ballīte", un visādi metāla rīki. Es arī smejos, ka zinātniskā inventāra ražotāji nedomāja par tādiem kā es, kam būs jānes uz muguras viss tas bleķis un viss tas stikls."
Tāpat pētnieki ievāc visus organismus, kas dzīvo ezerā, kas uz grunts dzīvo, ievāc zivis, pēta, ko zivis ēd, tādējādi cenšoties apskatīt visus ekosistēmas elementus.
Vaicāts, ko mums šādi pētījumi dos, Žagars skaidroja, ka, pirmkārt, tas varētu palīdzēt saprast, kāds ir mērķis, uz ko tiekties apsaimniekošanā – kā nulles punkts, lai zinātu, kā tad izskatās labs un veselīgs ezers. "Šis mums dod unikālu iespēju mūsu platuma grādos noraksturot, kā izskatās veselīga ezera ekosistēma, un tas nākotnē, apvienojot datus ar citām valstīm, var ļaut mums precizēt šos apsaimniekošanas mērķus, kad apsaimniekojam cilvēka smagi ietekmētus ezerus," skaidroja biologs.
