Pētījumā izmantoti ziedputekšņu dati, lai novērtētu melnās nāves (dēvēta arī par melno mēri, Buboņu epidēmiju) izraisīto mirstību Eiropā. Rezultāti liecina, ka melnās nāves ietekme dažādos reģionos ievērojami atšķīrās, un pierāda starpdisciplināras pieejas nozīmi, lai izprastu pagātnes un mūsdienu pandēmijas.
Melnā nāve, kas no 1347. līdz 1352. gadam skāra Eiropu, Rietumāziju un Ziemeļāfriku, ir bēdīgi slavenākā pandēmija vēsturē, skaidro LU.
Vēsturnieki lēš, ka līdz pat 50 % Eiropas iedzīvotāju gājuši bojā pandēmijas laikā, un uzskata, ka melnā nāve izmainīja reliģiskās un politiskās struktūras,
un pat veicināja būtiskas kultūras un ekonomikas pārmaiņas, piemēram, renesansi. Lai gan seno DNS pētījumos ir konstatēts, ka melnās nāves izraisītājs bijis baktērija "Yersinia pestis", un pat izsekota tās evolūcija tūkstošu gadu garumā, dati par mēra demogrāfisko ietekmi joprojām ir nepilnīgi un maz zināmi.
Starptautisko pētnieku komandu, kuras sastāvā strādāja arī zinātnieki Normunds Stivriņš un Nauris Jasiūnas no Latvijas Universitātes, vadīja Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūta paleozinātņu un vēstures grupa.
Pētnieku komanda analizēja ziedputekšņu paraugus no 261 vietām Eiropā, lai noteiktu, kā mainījās Eiropas ainava un lauksaimnieciskā darbība laikā no 1250. līdz 1450. gadam – aptuveni 100 gadus pirms un pēc pandēmijas.
Rezultāti apstiprināja postu, ko piedzīvoja daži Eiropas reģioni, bet arī liecināja, ka melnā nāve neietekmēja visus reģionus vienādi.
Palinoloģija jeb mūsdienu un fosilo augu sporu un ziedputekšņu izpēte ir spēcīgs instruments, lai atklātu melnās nāves demogrāfisko ietekmi. Pirmsindustriālajā laikmetā cilvēka radītā slodze uz ainavu, piemēram, lauksaimnieciskā darbība vai vietējo koku izciršana celtniecībai, bija lielā mērā atkarīga no lauku strādnieku pieejamības. Izmantojot jaunu pieeju, ko dēvē par lielo datu paleoekoloģiju (BDP), pētnieki analizēja 1634 ziedputekšņu paraugus no visas Eiropas, ar mērķi noskaidrot, kādi augi un kādā apjomā auga no 1250. līdz 1450. gadam. Šī pieeja sniedz atbildi par ainavas izmaiņām, kas savukārt ļauj noteikt, vai lauksaimnieciskā darbība katrā no izpētes reģioniem turpinājās vai tieši pretēji – apstājās un, cilvēka ietekmei samazinoties, teritorijas aizauga.
Iegūtie rezultāti ļauj identificēt reģionus, kur melnās nāves izraisītā mirstība bija augsta un kur šī ietekme bija minimāla. Straujš lauksaimniecības samazinājums Skandināvijā, Francijā, dienvidrietumu Vācijā, Grieķijā un Itālijas centrālajā daļā apstiprina viduslaiku avotos aprakstītos augstos mirstības rādītājus. Tajā pašā laikā lielā daļā Centrāleiropas, Austrumeiropas un arī Rietumeiropas, tostarp Īrijā un Ibērijas pussalā, ir liecības par nepārtrauktu lauksaimniecisko darbību vai pat tās palielināšanos.
