Viņš atzina, ka cilvēku bažas par rezultātu ticamību pētījumam, kuru finansē kādas industrijas līderis, ir pamatotas. “Tāpat kā žurnālistam nav labi iet uz interviju ar kādu, kas izmaksā pusdienas,” salīdzināja LU profesors.
Starptautiski atzīti zinātniski žurnāli kā filtrs
Pēc Vides risinājumu institūta vadošā pētnieka Daiņa Jakovela domām, jānodala divu veidu pētījumi:
“Ir pētījumi, kur industrijai ir personīga interese, piemēram, attīstīt kaut kādas tehnoloģijas procesus, lai palielinātu savu peļņu. Tāda tipa pētījumiem, manuprāt, nav ne vainas, jo, kas pasūta, tas arī iegūst.
Cita runa ir, piemēram, par pētījumiem, kurus industrija pasūta, lai mainītu sabiedrības viedokli. Protams, tas arī kaut kādā veidā var būt saistīts ar nākotnes peļņu, kas skar sabiedrības tēmas, pieņemsim, vides temati. Tad, manuprāt, galvenais filtrs ir tas, kur pētījuma rezultāti tiek publicēti,” norādīja Jakovels, piebilstot, ka labs filtrs ir starptautiski atzīti žurnāli. Tajos publicētos pētījumu rezultātus recenzē un pārbauda citi zinātnieki.
“Mūsdienās pētījumus safabricēt ir ļoti grūti. Pat ja izdodas safabricēt un publicēt, tad ir liela iespējamība, ka kaut kad tas tiks pārbaudīts un atkal nāks gaismā,” sacīja pētnieks.
Tas ir jautājums par to, uz kā balstās sabiedrības uzticība zinātniekiem un kā to var kontrolēt, atzina Vjačeslavs Kaščejevs, norādot, ka zinātniekiem ir jābūt neatkarīgo ekspertu kopai, kurai sabiedrība var uzticēties. Viņš piekrita Jakovelam, ka svarīgs citu zinātnieku vērtējums par pētījuma rezultātiem: “Tur ir recenzēšanas mehānisms, ka citi ir ieinteresēti atrast kļūdas tavos secinājumos.“
Ja zinātnieks zaudē sabiedrības uzticību, tā turpmāk var noraidīt jebkurus viņa secinājumus.
Ne tikai jautājums par godprātīgumu
“Jo būtiskāki pētījuma rezultāti ir sabiedrības šī brīža situācijai un tuvākajiem mērķiem, jo lielāka sabiedriskā jautājuma cena,” pauda LU profesors, kā piemēru minot drošības jautājumu.
Piemēram, zinātnieku secinājumi par vīrusa Covid-19 izplatības gaitu ietekmē politiskos lēmumus. “Tad spriedze un vajadzība pēc pārbaudāmas, ticamas informācijas un zinātnieku kopienas un politikas veidotāju sadarbības ir vēl lielāka,” teica Vjačeslavs Kaščejevs.
Šī problēma ietver arī pētnieka ētiku. “Katram pētniekam, pirms viņš saņem finansējumu, ir iespēja ņemt šo finansējumu ar noteiktiem nosacījumiem vai bez. Ja mani, piemēram, šie nosacījumi, par kādiem dod finansējumu vai pētījumu, ētisku apsvērumu dēļ neapmierina, es vienkārši atsakos,” minēja Jakovels.
