Cik droši ir glabāt datus digitālajās ierīcēs vai «mākoņos»?

Diskus informācijas glabāšanai nu izmanto reti, par disketēm nemaz nerunājot. Tagad lielāko daļu datu – foto, video vai audio – glabā digitālajās ierīcēs vai tā sauktajos datu mākoņos.

“Mums ar brāli bija viena diskete uz abiem, nezinu, kāpēc mums katram nebija sava. Tur mēs glabājām skolas projektus,” atceras Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja un sociālo mediju pētniece Līva Brice, “bija vecs dators un bija bail,  mēs arī īsti nezinājām, kā ar to datoru darboties. Tad mums informātikas stundā skaisti pastāstīja, ka vajag noteikti noseivot un mēs tā arī  tos skolas darbus tā arī seivojām.”

Rīgas Tehniskās universitātes Informācijas tehnoloģijas institūta vadītājs Jānis Grabis stāsta, ka diskešu ēra bija lēna un sāpīga: “Tās, protams, bieži bojājās, un tā informācija zuda. Disketes bija diezgan lielas. Tās tika nolasītas ar tādu lielu troksni. Vēl darīja tā, ka urba caurumu disketītē, lai varētu ierakstīt vairāk informācijas.“

Lai uzstādītu “Windows 3.1.” Jānim Grabim kādreiz vajadzēja aptuveni 18 disketes: “Speciāli tika arhivēts, un tad tās mainīja tā kā dīdžejs plates, tā apmēram.”

Datus 1,4 MB lielajā disketē nevarēja glabāt ilgāk par pieciem gadiem — tās vienkārši ātri deformējās. Tad diskešu vietā sāka izmantot diskus, kurus tagad lieto arvien retāk. Vienā diskā var ievietot vairāk nekā 450 diskešu informācijas. Disks visu arī ierakstīja ātrāk nekā diskete, taču saskrāpējot to vairs nevarēja izmantot. Tādēļ informācijas ilgstošai glabāšanai tas nebija drošākais variants.

Savukārt vēl nesen tik populārās zibatmiņas jeb flešus, kuros ietilpa daudz datu, ir diezgan viegli salauzt. “Tāpēc, ka tās pazūd pavisam vienkārši, nav vairs tik ērtas. Atmiņas kartes šīm lietām ir daudz piemērotākas un, protams, ir datošanas mākonis, kur mēs vienmēr varam saglabāt informāciju ērtāk un drošāk. Īpaši nav vajadzības spraust iekšā, ņemt ārā, tas vairs nav racionāli pēc būtības,” saka Jānis Grabis.

Pašlaik vispopulārākais datu glabāšanas veids ir ārējais cietais disks un mākoņserviss, kur informāciju glabā internets, un nekāda ierīce līdzi nav jānēsā. “Es vienmēr saku tā, ka limits ir tik ilgi, kamēr pastāvēs “Google” vai kamēr “Google” vai kāds līdzīgs pakalpojuma sniedzējs mainīs savu modeli. Un, protams, vienmēr ir zināms satraukums, ka “Google” var pazust, “Google” var mainīt savu biznesa modeli. Bet tad daudz kas pasaulē mainīsies, tā nebūs vienīgā lieta, par ko uztraukties. Bet tajā pašā laikā es nekad nepaļautos, ka visa informācija man ir datošanas mākonī.”

Jānis Grabis stāsta, ka zinātnieki domā arvien jaunus veidus, kā uzkrāt datus. Piemēram, informācijas saglabāšana DNS molekulās līdzīgi kā glabājas cilvēka ģenētiskā informācija, tā šajās molekulās var ierakstīt arī citus datus. “Principā, ja mēs izmantotu šādu ierīci, kur rakstīti šie dati DNS molekulās, tad tur vajadzētu tādu istabas lieluma telpu, kasti, lai varētu saglabāt visas pasaules informāciju. Vienīgā nelaime, ka šausmīgi lēni šī informācija tiek rakstīta un lēni lasīta. Ne vienmēr ātri to var nolasīt, lai gan ierakstīt var ļoti ērti,” saka Informācijas tehnoloģijas institūta vadītājs.

Tāpat zinātnieki izmanto nu jau gandrīz izzudušās tehnoloģijas kopā ar jaunajām. Piemēram, vecajās labajās lentās ieraksta rezerves kopijas tam, ko pamana kosmiskie teleskopi. Tas tādēļ, ka tās ir drošākas nekā, piemēram, ārējie cietie diski. Lentas, pat ja tās saplīst, var viegli salabot — vienkārši salīmējot kopā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti