Attālinātās mācības – sprādziens sistēmā. Kas jādara, lai tam būtu laimīgas beigas ?

Kamera, kas seko skolotājam un ļauj ikvienam piedalīties stundās attālināti pēc paša vēlēšanās; vadošie pasaules līmeņa pasniedzēji Latvijas augstskolās; mākslas dienas reizi mēnesī un skola, kur skolotāji arī parastā skolā zinātu ikviena bērna vārdu. Vai tā ir utopija? Nē, tā ir ticama realitāte Latvijā, ja vien attālināto mācību laikā apgūtais netiks aizmirsts arī pēc pandēmijas ierobežojumiem skolās. 

Ko jaunu esam uzzinājuši par esošo izglītības sistēmu Latvijā, un kas ir tās mācības, ko Covid-19 pandēmija atnesusi un atstās skolās arī pēc tam, kad mācīšanās atkal varēs notikt klātienē?

ĪSUMĀ:

Pandēmijas mācības skolotājiem

Pētījumi par Covid-19 ietekmi uz izglītību

Valsts pētījumu programmā „Covid-19 seku mazināšanai” līdz 2020.gada beigām tika īstenoti 10 projekti. Viens no tiem “Dzīve ar Covid-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē”  īstenots Rīgas Stradiņa universitātē sadarbībā ar Latvijas Universitāti, Vidzemes Augstskolu, Elektronikas un datorzinātņu institūts un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju. Kopējais projekta finansējums – gandrīz 500 tūkstoši eiro – izmantots arī, lai noskaidrotu to, kā koronavīrusa krīze iespaidojusi izglītību.

Arī pētījumu centrs "Edurio" Izglītības ministrijas uzdevumā veicis vērienīgu skolēnu, skolotāju un vecāku aptauju. Tās rezultāti ļāva ne tikai labāk sagatavoties esošajam mācību gadam, kas nu jau lielākajai audzēkņu daļai atkal noris attālināti, bet arī saprast, kas bijis gan satraucošs un uzlabojams, gan arī kas – vērtīgi ieguvumi.

Covid-19 izraisīto ierobežojumu dēļ izglītības sistēmā radusies ne tikai iespēja, bet arī vajadzība ieskatīties tajā, kas patiesībā notiek tad, kad klasē ienāk skolotājs un aiz sevis aiztaisa durvis. To jau pavasarī gan tiešā, gan pārnestā nozīmē redzēja visi tie vecāki, kuru bērni mācījās mājās.

Kā norādīja “Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa, mēs nonācām tādā pasaulē, kādai patiesībā būtu jāgatavo jaunieši, kas vēl mācās skolas solā: “Pasaulē, kur viss nav melns vai balts, kur visas atbildes nav zināmas un kur nav pareizo atbilžu.”

Pēc ekspertes domām, tieši tādai – melnbaltai pasaulei – skola līdz šim bija gatavojusi bērnus, bet tāda pasaule neeksistē: “Ceru, ka šīs pieredzes dēļ labāk sapratīsim un izdarīsim secinājumus, ka nevaram iet atpakaļ uz tādu skolu, kāda tā bija agrāk. Pat ja dokumentos un jaunajā mācību saturā tas viss ir iekļauts, tas nestrādā, ja nemainās veids, kā māca jauno saturu. Jautājums – vai skolotājs gatavs izkustēties no ierastā?”

Par to, ka Covid-19 pandēmijas nestās lielās pārmaiņas ikdienas gaitās bijušas grūdiens pārmaiņām izglītībā visos līmeņos, nešaubījās arī Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela, kuras pētījumu lauks kopš 2016. gada bijis digitālie mācību līdzekļi un to izmantošana (smart pedagogy – viedā pedagoģija), bet līdz pat aizvadītā gada pavasarim tā bijusi kā sišanās pret sienu: “Es nepriecājos par Covid-19, bet priecājos par to blakus efektu, ka cilvēki beidzot ir sapratuši, ka mēs varam izmantot, izvērtēt, ieviest digitālos mācību līdzekļus un zināšanas par tiem.”

Šobrīd esam izdzīvošanas režīmā

Gan profesore Linda Daniela, gan "Skola2030" eksperte Zane Oliņa bija vienisprātis, ka attālinātās mācības tādas, kādas tās ir šobrīd mūsu skolās, nav risinājums visiem un visu laiku: šobrīd tā ir izdzīvošana vairāku apstākļu dēļ. Jābūt noteiktiem priekšnosacījumiem, lai bērns – visbiežāk tie ir skolēni vecumā no 7. klases –, būtu spējīgs ilgstoši nosēdēt pie ekrāna, būtu gana patstāvīgs un pietiekami motivēts. Skaidrs, ka tādi nav visi bērni.

“Attālinātajās mācības liels uzsvars tiek likts uz lasīšanu. Vai bērniem ir labā līmenī lasītprasme un lasītā teksta izpratne? Jo lasīt un saprast to, ko izlasījis, nav viens un tas pats,” iemeslu, kāpēc mazajiem bērniem attālinātās mācības nav piemērotas, skaidroja profesore Daniela.

Tikpat nozīmīga ir arī motivācija, attieksme pret mācībām.

“Ir bērni, kuri nemaz nav motivēti, bet klātienes stundā tik un tā visu dara – viņi mācās, jo vai nu skolotājs stāv aiz muguras vai mamma.

Bet pie ekrāna ir tik vienkārši pārslēgties uz citu logu, kur var darīt jebko citu. Un būt it kā klāt,” pauda profesore.  

Lai attālinātās mācības vajadzības gadījumos vai pēc izvēles varētu sekmīgi notikt arī pēc pandēmijas, pirmkārt, vairāk būtu jāizmanto tehnoloģiju iespējas, piemēram, kamera, kas seko skolotāja darbībām klasē, un tehniskais nodrošinājums, kas attālināti ļautu sekotu līdzi tam, ko skolotājs dara uz tāfeles. Šādas tehnoloģijas šobrīd netiek izmantotas, tāpat arī digitālie mācību līdzekļi (ar uzsvaru uz digitāliem mācību līdzekļiem – nevis uz jebkuru platformu vai rīku, ko izmantot).  “Digitālā mācību līdzeklī ir iekšā gan saturs, gan interaktīvi rīki, gan informācijas krātuves, bet mums ierastās "Zoom", "Meet" u.c. – tās ir tikai platformas saziņai,” skaidroja Linda Daniela.

Bez tehniskā nodrošinājuma, kas ir svarīgs nosacījums attālināto mācību efektīvai norisei (11% aptaujāto atzina, ka viņiem nav pietiekams tehniskais nodrošinājums, "Edurio"), zinātniece uzsvēra arī tā saucamo “sociālo” nodrošinājumu: “Vai bērnam mājās ir iespēja mācīties? Vai ir droša vide, vai viņš ir pasargāts? Pieaugušie dažreiz uz šo jautājumu raugās no savas perspektīvas: “Nu, kas tad tur ko nemācīties? Sēdi un mācies taču!” Bet, zinot, ka samērā daudz bērnu dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, kur vecākiem nerūp bērnu mācības, tā var būt problēma, jo, lai mācītos, vajag kaut vai mieru mājās.”

Krāt atzīmes kā medaļas jeb mācīties dzīvei

74% vecāku "Edurio" aptaujā pavasarī atzina, ka palīdz bērnam saprast uzdoto. Nevienam negaidītā attālināto mācību situācijā sākumskolas skolēniem objektīvi šāda palīdzība bija nepieciešama. Taču daudzi bērni un jaunieši pēkšņi sajutās bezpalīdzīgi, jo nebija skolā pieraduši patstāvīgi un apzināti mācīties.

Zane Oliņa arī uzskata, ka "Edurio" aptaujas rezultāti, izgaismojot esošās vājās vietas sistēmā kopumā, labi parāda arī, ka valda ļoti izteikta mācīšanās tradīcija – uzdot un atprasīt.

“Negribu teikt, ka visi skolotāji tikai uzdod uzdevumus un atprasa, bet šāda parādība pavasarī bija pārlieku dominējoša. Šī nav tikai skolas problēma, jo tā ir arī sabiedrības gaidu un vecāku uzvedības problēma. Par to liecina tādas absurdas situācijas, kad vecāki sacenšas par bērna atzīmēm; vecāki veic mācību uzdevumus bērna vietā. Rezultātā arī skolotājam bija grūti vērtēt attālināto darbu. Bērni visu jau prot, atnākuši uz skolu, jo vecāki izdara viņu vietā.  Kā tad skolotājs var zināt, ka viņi īstenībā neprot? Tas, ka vecākiem tas liekas pieņemami – darīt bērnu vietā, ir pazīme par to, ko mēs sagaidām no skolas – ka uz skolu ejam, nevis lai mācītos, mēģinātu, kļūdītos, saņemtu atgriezenisko saiti, mēģinātu atkal, mēģinātu darīt riskantas lietas, bet lai demonstrētu jau gatavu sniegumu, ko jau protu, nopelnītu atzīmi.

Tas ir ļoti nožēlojams modelis, kam tērējam milzīgu publisko resursu,” uzsvēra Oliņa.

Linda Daniela atklāja arī citus absurdus, kas bija sastopami pavasarī, piemēram, ka mūzikā uzdod nospēlēt skaņdarbu uz klavierēm, nepadomājot, ka visiem mājās klavieru nav; ka mājturībā atsūta darba instrukcijas spāņu valodā bez tulkojuma; ka jālasa tik garas esejas, ko sākumskolas bērns dienas laikā nespēj izlasīt – skaidrs, to viņam izlasa vecāki vai arī neviens to nedara; ka fizikā jāveic eksperimenti mājas apstākļos vai ka skolotājs sūta izdrukājamus materiālus cerībā, ka visiem mājās ir savi printeri.

Skola pēc Covid-19 katram bērnam

“Līdz šim ļoti bieži dzirdēju šo atrunu – ko tad mēs varam izdarīt, mēs taču esam masu skola,” sacīja Zane Oliņa. Viņa pauda cerību, ka Covid-19 krīzes ierobežojumi skolās palīdzēs tikt pie skolas, kas ir katram bērnam un katram skolotājam: “Covid situācija, ja mēs gudri no tās mācīsimies, varētu palīdzēt mums tur aiziet. Tā ir tā cerība, jo skolām ir nācies darīt lietas, kas līdz šim notika gausi un ar lielu pretestību – piemēram, nedēļas darba plānošana skolās. Ieviešot jauno saturu, necerēju, ka to izdosies panākt tik ātri. Līdz šim katrs skolotājs tomēr vairāk plānoja mācības savā mācību priekšmetam atsevišķi no citiem. Jā, pārbaudes darbu biežumu viņi parasti saskaņoja, bet dziļākas sarunas par mācību uzdevumiem un to, kā izskatās skolēna mācību nedēļa visos mācību priekšmetos, nenotika.” 

Zanes Oliņas ieteikums būtu nevis atteikties no kāda priekšmeta, bet vienlaikus mācīties mazāk priekšmetu. Kādu mācību priekšmetu varētu mācīties vienu reizi mēnesī veselu dienu, piemēram, mākslu, kad aiziet uz muzeju, iedvesmojas dabā gleznai.

“Vai 40 minūtes katru nedēļu ir labākais variants, kā apgūt mākslu? Vai mācību darbs skolā ir veidots tā, lai vieglāk saskaitītu stundas, vai skola domāta tam, lai varētu labāk iemācīties? Covid-19 situācijā ir skolas, kas to jau dara, jo elastīgi plānot mācību gadu ļauj arī jaunais standarts – teiksim, nosakot priekšmetus un stundu skaitu trīs gadu periodā. Skolotājs atkarībā no priekšmeta atbild par 100–200 skolēniem mācību gadā. Dažiem no viņiem pat nezina vārdus, bet, ja skolotājam būtu jāmāca divos mēnešos 40 bērni, tas ļautu uzlabot skolotāju un skolēnu attiecības, sekot viņu izaugsmei un labāk atbalstīt,” pārliecību pauda Oliņa.

Ja gribu, mācos attālināti!

Ja pieejami atbilstoši digitālie mācību līdzekļi, ja bērns ir apguvis pašvadītas mācīšanās prasmes un ir motivēts, ja skolotājam pieejami nepieciešamie tehniskie rīki, tad attālinātās mācības daudzos gadījumos – pēc paša vēlēšanās – būtu ieguvums arī tad, ja atsāktos klātienes mācības, uzskata Linda Daniela.

Ieguvumi, mācoties attālināti arī pēc Covid-19 pandēmijas:

  • Tā ir iespēja mācīties, ja ir kādas problēmas – īslaicīga slimība vai īpašas vajadzības –, kuru dēļ mācīšanās iespējama tikai mājās. Tā ir iespēja pieslēgties tam, kas notiek klasē, sekojot mācību procesam.
  • Arī sportisti, kuriem vēl jāmācas, izmantotu iespēju mācīties attālināti no jebkuras pasaules vietas. Un nevis tikai tālmācības skolā, bet jebkur, kur vēlas.
  • Ja vecāku darba specifika ir mainīt dzīvesvietu vai ģimene pārceļas dzīvot ārpus galvaspilsētas lauku rajonos, tā var būt iespēja turpināt mācīties savā skolā. Ģimenes bieži vien bērnu izglītības dēļ paliek “labajā” Rīgas skolā, kamēr patiesībā, ja vairāk cilvēku pārceltos uz dzīvi ārpus Rīgas, tas palīdzētu attīstīties reģioniem.
  • Ir bērni, kuriem mācīties lielā kolektīvā ir grūti. Labāk un piemērotāk viņiem ir mācīties vienatnē.
  • Arī bērni no lauku pilsētām un rajoniem, kas ir apdāvināti un varētu mācīties padziļinātu priekšmetu skolās galvaspilsētā, bet pusaudžu vecumā vēl nav gatavi dzīvot vieni ārpus ģimenes, varētu izmantot attālinātās mācības. Tas dotu vienlīdzīgas iespējas jebkuram bērnam izvēlēties skolu.
  • Ja trūkst kāda priekšmeta skolotāja, attālināti varētu būt skolu, pašvaldību savstarpēji līgumi, un attālināti priekšmetu apgūtu varbūt arī citu pilsētu un citu skolu klases.
  • Viens no pozitīviem ieguvumiem augstskolām ir pasaules vadošo lektoru, pasniedzēju piesaiste, kuri laika trūkuma dēļ nekādi nevarētu atbraukt uz Latviju ierastajā klātienes formātā.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt