Skolas biedrs mudinājis – Egil, uztaisi man ierīci ābolu mizošanai un tīrīšanai, lai var ērtāk gatavot sukādes. Egils aizgājis uz savu garāžu un arī uztaisījis.
"Šī ir vienkārša lieta. Nekādas gudrības tur nav. Nopirku bormašīnu [urbjmašīnu], dabūju veca skapīša durtiņas, sazāģēju, sanagloju. Iestiprināju to tur iekšā. Galīgi vienkārša lieta. No velosipēda bremžu trosīti uzliku un viss," pastāstīja Egils.
Rezultātā var apsēsties, spiest pedāli, ko var pagatavot kaut vai no koka dēlīšiem un atsperes, un āboli ātri vien mizojas. Galvenais, lai ābols uzdurts aptuveni centrā, citādi tas pārāk lēkās mizošanas procesā.
Pēc tam, kad ābols nomizots, tam jāizņem serde. Arī tam Egils izgudrojis risinājumu, sakot, ka pēc šādas apstrādes ābolu "var dot Mārtiņam Sirmajam, lai liek cepeškrāsnī": "Pēc tam putukrējums un saldējums, un iznāk labs deserts. Redziet, te ir ļoti vienkārši. Pamatā ir bagāžnieka amortizators. Viņš ir stingrs, neļurkājas, ērti strādā. Vairāk te gudrības nav. Galvenā gudrība ir caurulīte. Nerūsējošu nevarēju dabūt. Paņēmu vienkārši slotas kātu. Slotas kāti ir ar kaut kādu plastmasu riņķī. Nogriezu to, un ļoti labi strādā."
Trosīte un paštaisīts pedālis, karkass no dēlīšiem, kas stāvēja garāžā, kaut kas, kas ir pa rokai, ar ko ābolu no augšpuses varētu piestiprināt, un atseržotājs ir gatavs.
Garāžā Egilam arī stāvējusi ierīce, ar ko ābolu var sagriezt. Tādas ražotas ulmaņlaikos, arī padomju gados. Tagad kaut ko līdzīgu izmanto dažādos pasākumos ēdināšanas zonā kartupeļu tirgotāji. Bet visu pārējo Egils uztaisījis savām rokām.
"Katrs vecis, kas grib kaut ko bišķi darīt, var to uztaisīt un nemocīt sievu tur ar to nazīti," sacīja Egils.
