ĪSUMĀ:
- Arktika un Antarktika mūsdienās kalpo ne tikai zinātniskiem nolūkiem, bet arī politiskām interesēm.
- Zinātniskajā sadarbībā politiskas cīņas nav tik pamanāmas. Polāro pētījumu jomā svarīgi izveidot sadarbību ar citām valstīm.
- Arī polārajiem reģioniem ir īpašnieki – valstis, kam ir zināma teikšana pār šīm teritorijām.
- Ledājiem kūstot, potenciāli iespējama arktiskajos reģionos varētu kļūt derīgo izrakteņu ieguve.
- Krievija savos arktiskajos reģionos koncentrē militāros spēkus, bet Ķīna savulaik vēlējusies izvērst darbību Grenlandē.
Stāsts par to, ka zinātni var izmantot politiskām cīņām un tā var kļūt par aizsegu ģeopolitiskām interesēm, nav nekas jauns, jo arī pagājušajā gadsimtā valstis sacentās, piemēram, par atklājumiem kosmosā, tādā veidā lielā mērā spodrinot savas varas spalvas.
Mūsdienās ne tikai zinātniskiem nolūkiem, bet arī politiskām interesēm kalpo tādi pasaules reģioni kā Arktika un Antarktika. Politikas eksperti brīdina, ka, piemēram, Ķīnas intereses polārajos reģionos pieaug un dažkārt tās tiek slēptas zem zinātnes aizsega.
Polāro pētījumu jomā svarīgas ir starpvalstu attiecības
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters pauda, ka zinātniskajā sadarbībā politiskās cīņas nav tik pamanāmas: "Mēs jau gandrīz 10 gadu veicam pētījumus polārajos apgabalos, sadarbojoties ar dažādu valstu zinātniekiem, gan ar Poliju, gan Ukrainu, arī ar Dāniju, un šādā zinātniskā sadarbībā izteikti politiskas cīņas varbūt neizpaužas, jo šī sadarbība vairāk norisinās tādā individuālā līmenī. Šeit sadarbojas pētnieku grupas savā starpā, un, protams, ir iesaistītas arī institūcijas, bet vieglāka šī pētniecība var būt arī tad, ja tiek noslēgti starptautiskas sadarbības līgumi starp institūcijām."
Piemēram, Latvijas Universitāte ir noslēgusi šādu līgumu ar Ukrainas Antarktisko centru. Vienlaikus pati šo ekspedīciju un pētījumu organizēšana joprojām notiek individuālā līmenī, kas rada zināmas problēmas, jo zinātniekiem pašiem ir sarežģīti sadarbību uzturēt ilgtermiņā – ne vienmēr vairāku valstu intereses pētniecībā sakrīt, katrs vēlas attīstīt savu jomu.
"Tāpēc šādu polāro pētījumu jomā ir diezgan svarīgas starpvalstu attiecības, lai būtu starpvalstu līgumi, sadarbība, pētniecības programmas.
Polārā pētniecība faktiski būtu attīstāma valsts, nacionālā līmenī, kas ļautu izvērst ilgtermiņa pētījumus polārajos apgabalos," vērtēja Lamsters.
Nav tā, ka polārie reģioni nevienam nepieder
Pētnieku zinātniskās intereses polārajos reģionos gan var atšķirties no lielvalstu ģeopolitiskajām interesēm, jo nav tā, ka plašā teritorija nevienam nepieder. Atsevišķos reģionos dzīvo tās pirmiedzīvotāji ar savu kultūru. Svalbāra, piemēram, vēsturiski pieder Norvēģijai, bet vienlaikus par to tika slēgts līgums Parīzes miera konferencē 1920. gadā, kas vairākām valstīm sniedz iespējas izvērst tur saimniecisko darbību.
"Papildus tam, protams, ir astoņas Arktikas valstis. Viena no tām ir Dānija, kas nemaz neizskatās pēc Arktikas valsts, bet, tā kā Dānijas karalistē ietilpst arī Grenlande un Fēru salas, tad faktiski Dānija arī kļūst par Arktikas valsti. Pārējās septiņas ir reāli Arktikas valstis, kuru teritorijas ziemeļu apgabali atrodas aiz polārā loka – tā ir Kanāda, ASV, Krievija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Islande. Šīs valstis, protams, vēlas zināmu teikšanu pār notiekošo Arktikā," skaidroja Jegermanis.
Ir daudz regulējumu un līgumu, kas nosaka saimniekošanas, tostarp arī zinātnes iespējas polārajos reģionos, lai lielvalstis savā starpā spētu sadarboties. Vienlaikus katrai valstij Arktikā un Antarktikā ir savas vēlmes.
"Visas šīs valstis gādā gan par savām interesēm, gan kolektīvi mēģina pieskatīt un zināmā mērā būt līderi arktiskajos apgabalos. Tāpat tur ir arī militārais aspekts. Piemēram, Kolas pussalā un Krievijas ziemeļos ir koncentrēti milzīgi stratēģiskie spēki. Krievija no arktiskajiem reģioniem faktiski var veikt uzbrukumus Ukrainai ar kaujas lidmašīnām," norādīja Jegermanis.
Polārie reģioni ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem
Tāpat nākotnē, ledājiem kūstot, potenciāli iespējama arktiskajos reģionos varētu kļūt derīgo izrakteņu, tostarp naftas ieguve. Par to pastiprinātu interesi jau izrādījusi Ķīna.
"Pilnīgi viennozīmīgi šie reģioni ir diezgan bagāti ar visiem šiem materiāliem. Nelaime ir tā, ka tiem piekļūt ir grūti un to iegūšana šobrīd varētu izmaksāt nesamērīgi dārgi, bet varbūt ar laiku, klimatam mainoties, to varēs darīt vieglāk.
Tam līdzi nāk daudzi citi sarežģījumi. Piemēram, Grenlande pilnīgi noteikti ir bagāta ar visu kaut ko, tā ir milzīga teritorija, kur dzīvo ļoti maz cilvēku, apmēram 50 tūkstoši, un viņiem šo visu pārvaldīt būtu sarežģīti. Ja būtu iespējas sākt iegūt naftu vai ko citu Grenlandē vai tās tuvumā, ir jautājums par ekoloģisko katastrofu. Tajā pašā laikā pats atceros, – kad biju vēstnieks Dānijā, Ķīna sāka izrādīt ļoti lielu interesi par izrakteņiem Grenlandē," stāstīja Jegermanis.
Ķīna vēlējusies Grenlandē uzcelt alumīnija ieguves rūpnīcu un pat piedāvājusies atvest savu darbaspēku, lai to izdarītu.
"Kad grenlandieši saprata, ka piepeši varētu uzrasties apdzīvota vieta, kurā mitinātos vismaz divi tūkstoši ķīniešu, viņi diezgan pamatīgi sabijās, bet, pieaugot lielvaru sacensībai, arī ASV pamodās, un pēdējos gados ir vērojama tāda tendence, ka visur, kur Ķīna ir mēģinājusi iesakņoties vai dibināt kādus kopuzņēmumus, vai sadarboties zinātnē, šīs iespējas Ķīnai tiek būtiski ierobežotas," norādīja Jegermanis.
