Krīzes un pārrāvumi
Vārdu "pārrāvums" es lietoju, kad domāju par fenomenu, ko angliski apzīmē ar jēdzienu "disruption" – pārmaiņas normālajā lietu kārtībā. Tipiski, ja gribas ilustratīvus piemērus, kas tad var būt šīs pārmaiņas dabiskajā lietu kārtībā, var domāt par inovācijām tehnoloģijās, kas ir mainījušas to, kā mēs skatāmies uz un mijiedarbojamies ar lietām. Tiem, kas ir apguvuši sociālās zinātnes, gan jau būs gadījies dzirdēt par futūristu Alvinu Tofleru, kurš jau pirms pusgadsimta skaidroja, ka sabiedrībā var novērot pārrāvumu paātrināšanos. Pārfrāzējot šo novērojamu vienkāršākā valodā – liela mēroga pārrāvumi norisinās arvien biežāk, un līdz ar to arī starplaiks starp pārrāvumiem samazinās. Un te nu mēs nonākam līdz mūsdienām. Jau pirms pāris gadiem Apvienoto Nāciju Organizācija prognozēja, ka desmitgadi, kurā šobrīd dzīvojam, galvenokārt raksturos plaša mēroga pārrāvumi.
Par to, vai tiešām pārrāvumi ir galvenais raksturojums šai desmitgadei, mēs varam diskutēt, taču domāju, ka visi piekritīs, ka pēdējos gados mēs esam novērojuši virkni dažādu kritisku izaicinājumu un inovāciju ienākšanu, kas ir transformējuši veidu, kā mēs domājam un kā mēs darbojamies pasaulē. Notikušas ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas lietas, turklāt daļa no labajām lietām bez atbilstošas uzraudzības var kļūt par sliktajām. Te gan es gribētu vērst uzmanību uz lielajiem izaicinājumiem, kurus esam spiesti risināt.
Par cilvēces neilgtspējīgas saimniekošanas radītiem izaicinājumiem mēs runājam jau gana ilgi. Nevienu laikam arī īsti vairs nepārsteidz, ka ar katru gadu atkal un atkal tiek pārspēti vēsturiskie siltuma rekordi. Laikam ir jādzīvo pilnīgi zem akmens, lai palaistu garām ekstrēmās temperatūras, kas pagājušajā vasarā tika fiksētas Eiropas dienvidos vai lielgraudu krusu, kuras rezultātā jumiķi šogad varētu būt bijusi pieprasītākā profesija vasarā. Vienlaikus blakus viegli novērojamajiem dramatiskajiem (video sižetus no aculiecinieku piedzīvotā, ir grūti noraksturot citādi kā – dramatiskus) ar klimatu saistītajiem notikumiem, mūsu apkārtējo pasauli raksturo arī virkne ar vidi un klimatu saistīti izaicinājumi, kurus var būt grūtāk novērot bez sistemātiskas uzskaites. Piemēram, vispārēja biodaudzveidības samazināšanās, sestā masu izmiršana (jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu vispārēju faunas daudzveidības samazināšanos), apputeksnētāju skaita samazināšanās utt. Te nav vajadzības runāt par katru no tiem atsevišķi, bet iegūglējiet paši un par katru no šiem procesiem jūs iegūsiet virkni informatīvus materiālus.
Lai gan Pasaules Ekonomikas forums secina, ka jau tuvākajās desmitgadēs ar klimatu un vidi saistīti izaicinājumi dominēs kopējo problēmu lokā, ar kuru mēs cīnīsimies, pagaidām mums apkārt ir arī virkne citu pārrāvumu un krīžu. Piemēram, mēs esam nesen noslēguši vairāku gadu pandēmiju, šobrīd mums pavisam netālu jau divus gadus turpinās karš, mums ir virkne dažādu sociālu, spriedzi izraisošu izaicinājumu utt. Mums ir daudz visa kā uz mūsu šķīvīša un potenciāli būs vēl vairāk (mēs piedzīvosim tādu all you can eat krīžu bufeti).
Šī uzskaite nav domāta, lai kādu biedētu. Tā ir nākotnes nenovēršama realitāte.
Es saku nenovēršama, jo, lai gan daudzus gadus, it sevišķi, vides jautājumu kontekstā, mēs esam runājuši, ka, mainot savu uzvedību, mēs varētu kopā novērst krīzes, kas tuvojas, realitāte ir tāda, ka nu jau ir par vēlu. Mums neapšaubāmi ir jāmaina savi paradumi, bet mēs tik un tā turpināsim piedzīvot šokus, no kuriem esam mēģinājuši aizbēgt. Attiecīgi, mēs vairs nevaram runāt tikai par to, kā mēs kaut ko novērsīsim. Tas būtu naivi un bezatbildīgi. Mums ir jāsāk vairāk pievērst uzmanība tam, cik sagatavoti mēs esam šiem lielajiem izaicinājumiem (liela daļa no kuriem varētu būt neprognozējami). Tas, ko mēs varam darīt, ir domāt par pielāgošanos – pārdomāt, kā mūsu pieņemtie lēmumi var vai nevar tikt galā ar šiem nākotnes izaicinājumiem. Tas nozīmē gan publiskus ierobežojumus, gan arī apzināšanos, ka dzīvesveids, kādu mēs šobrīd sev atļaujamies, kļūs dārgāks un mums, visticamāk, nāksies no daļas sev pierasto ērtību kādā brīdī atteikties. Ar to ir jārēķinās.
Spiediens uz individuālismu
Covid-19 pieredze mums ilustrēja, ka lielie pārrāvumi var tikt pārvarēti ar kolektīvu rīcību. Realitātē tas nozīmēja distancēšanos, kuru ieviesa, savienojot noteikumus, kas regulē cilvēku saskarsmi publiskajā telpā, ar aicinājumu būt atbildīgiem. Nemēģinot diskutēt, cik labi tas viss beigu beigās izdevās, galvenais, manuprāt, šajā piemērā ir attiecības starp individuālo brīvību un sabiedrības kopējām vajadzībām. Šobrīd, domājot par mūsu patēriņa, brīvā laika un dzīves ceļa izvēlēm – tās lielā mērā ir atkarīgas no mums pašiem. Kamēr mēs neietekmējam citu brīvības, mēs varam izvēlēties, kas mums patīk. Stipri vienkāršojot – ja mēs vēlamies ēst neveselīgi vai neilgtspējīgi, mēs veikalā izvēlamies produktus, kuri ir neilgtspējīgi vai kopumā neveselīgi.
Un tieši pretēji, ja mēs vēlamies būt veselīgi un ilgtspējīgi, mēs veikalā izvēlamies nereti kripatiņu dārgākos ilgtspējīgos un veselīgos produktus. Visi zina, ka kopumā mums būtu jāmaina mūsu patēriņa prakses, un tiek pieņemts, ka laika gaitā šīs pārmaiņas pašas materializēsies (jo mēs pieņemam, ka iesaistītās puses kādā brīdī kļūs atbildīgākas un sāks izdarīt atbildīgākās, bet nereti smagākās, izaicinošākās un arī dārgākās izvēles). Diemžēl tā īsti nav, bet par to – citu reizi.
Meklējot veidus, kā pielāgoties un pārvarēt krīzes, arvien biežāk būsim spiesti paļauties uz kolektīvo rīcību, kas arvien nopietnāk ierobežos mūsu individuālās brīvības.
Tas var notikt veidos, par kuriem jau šobrīd tiek runāts un kuros vienkārši atbildīgā rīcība tiek padarīta pieejamāka – piemēram, meklējot veidus, kā padarīt atbildīgas izvēles lētākas un, potenciāli negatīvas sekas raisošas izvēles, dārgākas. Arī radot pietiekami lielu tirgu (piemēram, izmantojot iepirkumu), lai ražotājiem būtu interese pārskatīt dominējošās ražošanas prakses. Domājot par šāda veida korekcijām, starptautiskajām organizācijām jau ir gana laba izpratne par instrumentiem, kas politikas veidotājiem ir pieejami. Galvenā diskusija drīzāk ir par to, cik ar šādiem instrumentiem var regulēt patērētāju izvēles.
Tomēr tas var notikt, arī izmantojot tiešākus mehānismus. Pēdējos gados mums ir bijuši vairāki publiski piemēri, kuros redzam, ka krīzes situācijā tiek pārskatīts, cik lielas tiesības cilvēkam ir izdarīt izvēles pašam. Jau pieminētais kovids ir labs piemērs. Tāpat Krievijas kara Ukrainā kontekstā tika ieviests obligātais aizsardzības dienests. Neapšaubāmi, abi gadījumi ilustrē, ka krīzes situācijā kolektīva rīcība būs daudz efektīvāka par individuālo. Nav tā, ka šādam novērojamam vajadzētu kādu pārsteigt – kopā mēs varam vairāk nekā katrs atsevišķi. Vienlaikus, kā to lieliski ilustrēja visa ņemšanās ap vakcināciju, ne visi sabiedrības locekļi būs sajūsmināti par šiem risinājumiem. Un te, protams, parādās dilemma – kurā brīdī un kā, mēģinot risināt lielos izaicinājumus, mēs varam sākt ierobežot individuālās izvēles?
Mēs varam tikai pieņemt, ka, krīzēm kļūstot biežākām un dziļākām, arvien biežāk jutīsim, ka mūsu individuālās vēlmes ir jāpakārto kopējām vajadzībām. Individuālisms, kādu mēs to šobrīd izdzīvojam, visticamāk, ka nākotnē vairs nevarēs eksistēt. Vienlaikus šādā kontekstā, neskatoties uz izaicinājumiem, ir jāspēj saglabāt arī demokrātisku pārvaldi un jāspēj nodrošināt, ka kolektīvas rīcības nepieciešamība nekļūst par vēl vienu nevienlīdzību avotu.
Jaunas pārvaldības formas
Ja mums ir jāpielāgojas krīzēm, tad to var izdarīt, tikai labi izprotot veidus, kā katra krīze materializējas dažādos kontekstos. Tas nozīmē, ka, lai gan ir nepieciešama globāla rīcība, mums ir arī daudz labāk jāsaprot lokālās iespējas un jāspēj kopējā stratēģija pārtulkot lokāli pielāgotā rīcībā. Pārfrāzējot – tas, kas varētu derēt kā risinājums, piemēram, pēkšņam karstuma vilnim Rīgā, var būt nederīgs risinājums, piemēram, Ludzai. Abi konteksti ir stipri atšķirīgi. Vai, kā tas notika šīs vasaras lielgraudu krusas gadījumā, izaicinājums var būt stipri lokāls un attiecīgi arī atbildes reakcijai būtu jābūt lokāli atbilstošai.
Tomēr salāgoti mērogi nav galvenais iemesls, kādēļ ir jādomā par lēmumu pieņemšanas līmeņiem. Īstais izaicinājums ir, ka pielāgošanās krīzēm var notikt tikai tad, ja iesaistītās puses labi saprot, kas būtu vērtējams kā labs rezultāts, un to var pateikt tikai vietējās iedzīvotāju grupas, kuras ikdienā saskaras ar šo krīžu izpausmēm. Papildus, kā to ilustrē gan jau pieminētie lielie izaicinājumi, gan arī pēkšņie plūdi Jēkabpilī, pirms pāris gadiem notikušie plūdi Latgalē vai sausuma viļņos tik aktuālie mežu ugunsgrēki – ar risinājumu īsti nevar kavēties. Mirklī, kad vietējās kopienas sāk situāciju risināt, tā jau ir notikusi un jau ir par vēlu preventīvai darbībai. Ja šajā mirklī vēl ir jāveic konsultācijas starp dažādiem varas līmeņiem, tad ir potenciāla iespēja, ka ārkārtas situācija vai krīze pāraug katastrofā.
Tas, ko te gribu ilustrēt, ir nevis nepieciešamība pēc arvien lielākas decentralizācijas, tieši otrādi, centralizācija mums ir nepieciešama, jo izaicinājumi, kuri mums ir priekšā, – tos neviens no mums nespēs atrisināt atsevišķi.
Tomēr ir arī jāatrod mehānismi, kā vajadzības gadījumā efektīvi nodot spēju pieņemt lēmumus un saņemt resursus lokālo vidi pārstāvošajām kopienām. Tāpat ir jāatrod veids, kā ātri izstrādātos risinājumus pārtraukt, ja tie izrādās neefektīvi, vai kā šīs zināšanas palīdzēt pārņemt citiem, ja tie izrādās stipri veiksmīgi. Tātad lēmumu pieņemšanai ir jākļūst daudz dinamiskākai.
Te aprakstītajā nākotnes scenārijā indivīdam ir viegli apmaldīties populismā vai sabiedrībai kopumā ir viegli aiziet "vienas spēcīgas rokas" virzienā. Šāds reāls risks pastāv neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk. Tāpat ir viegli krist panikā un pieņemt, ka mēs jau neko īsti nevaram izdarīt – nākotne jau ir nolemta. Un atkal – patiešām mums ir maz iespēju novērst daudzus no priekšā stāvošajiem izaicinājumiem. Vienlaikus, zinot, ka šādi riski pastāv, mēs varam būt tiem labāk sagatavoti. Mums ir jādomā, kā labāk varam sagatavoties šiem izaicinājumiem pat tad, ja mēs īsti nezinām, ko tieši nākamgad piedzīvosim. Tāpat jo atbildīgāk mēs pret šiem izaicinājumiem izturēsimies, jo mazāk būs nepieciešams ieviest kolektīvus risinājumus. Beigu beigās mums ir nepieciešams arī domāt par solidaritāti. Tikai darbojoties kopā, mēs varēsim pārvarēt krīzes. Nereti tas nozīmē būt atbildīgam savā rīcībā pat tad, ja ieguvums ir kādai cilvēku grupai, kuru tu nekad neesi redzējis. Tādējādi izvirzot priekšplānā, blakus savām interesēm, arī kopienas un visas pasaules intereses. Ja mēs pie šiem principiem pieturēsimies, tad gan jau mēs tīri labi dzīvosim arī, neskatoties uz visiem satricinājumiem.
