“Šī vieta ir domāta slēpotājiem. Te ir ieguldīts gan fizisks darbs, gan arī kaut kāds vīziju darbs, lai cilvēkiem tā vieta būtu,” saka Raimonds.
Labos laika apstākļos tur var izslēpot trases vairāk nekā 50 kilometru (km) garumā. Ir gan lēzenas, gan ar pietiekami stāvām nogāzēm – visām gaumēm un spējām. Brīvdienās pie Raimonda sabrauc 100-120 slēpotāji dienā.
“Cilvēki grib to darīt. Mums katru gadu dubultojas cilvēku skaits. Viņi nāk un saka – zini, es pēdējo reizi slēpoju pirms 30 gadiem skolā, un šis ir kruta,” stāsta Raimonds. Viņš uzskaita pasaules valstis, no kurienes šogad brauc slēpotāji: Francija, Spānija, Kanāda, Amerika, Norvēģija, Zviedrija.
„Vanagkalns” ir piemērs tam, kā viens uzņēmīgs cilvēks var pulcināt tik daudzus un nodrošināt lielisku atpūtu dabā.
“Skan banāli, bet tam ir jānāk no sirds, un tās lielās veiksmīgās lietas notiek. Vai nu tas cilvēks ir šausmīgi gudrs un kaut ko rada veiksmīgi, vai nu viņš sastrādā, izveido,” saka Raimonds.
Tā kā ciemiņu „Vanagkalnā” ir daudz un pēc slēpošanas gribas ieturēt kārtīgu maltīti, bez atkritumiem neiztikt. Taču tur viss tiek šķirots, tādēļ arī konteineri ir jāizved divreiz retāk. “Vanagkalnā” ir noteikumi, kas ciemiņiem ir jāievēro. Šeit ikdienā par visu rūpējas vien daži cilvēki. Slēpot gribētāju ir daudz, trases izmantošana ir bez maksas, un visu uzturēt kārtībā nebūt nav viegli, bet tur lieliski darbojas brīvprātīgo princips.
“Viņi saka – tev vajag lāpstu, tev vajag benzīnu. Man ik pa laikam cilvēki atved benzīna kannu, viņi man pasaka – tev noderēs, tev tur vajag trasē braukt. Man ir vajadzība uztaisīt sarakstu, kas mums ir vajadzīgs uz festivālu. Man ir kādi 10 cilvēki, kuri saka – Raimi, es gribu redzēt to sarakstu, es gribu kaut ko darīt,” stāsta slēpošanas bāzes saimnieks.
Ikgadējā Vanagkalna slēpošanas festivālā ir pulcējušies pat vairāk nekā 800 cilvēki. Arī 8.februārī tur notiks kārtējais slēpošanas festivāls.
