Pirms dažām nedēļām Andris Skuja ar sievu un bērniem atbrauca no Anglijas ar auto. Bērni un mašīna palika pie vecākiem Latvijā. Bet busiņš devies ceļā, pavadot velobraucēju.
“Sāku braukt vakar septiņos no Viļņas tad, kad visi sadevās rokās uz 15 minūtēm pirms 30 gadiem. Mēs ar māsu arī stāvējām uz Brīvības ielas ar vecmāmiņu un mammu, un tanti, un gribējās atzīmēt šo pasākumu tādā grandiozā veidā. Tas ir izaicinājums man pašam, tādā veidā es varu apgodināt savu valsti. Lietuvā meža zvēri skrēja ārā visu laiku, brieži izskrēja priekšā un gandrīz atskrēja atpakaļ,” stāsta Andris.
“Skatoties uz Andri, liekās, kas tas mums – pupu mizas! Mēs tik braucam. Ieslēdzam rādžiņu, parunājamies. Nu ir jau tāds nogurumiņš. Jāskatās, cik tuvu viņam braukt un vai viņam kaut kas notiek. Bija divas reizes riepa caura, vajadzēja apstāties. Tad aizmugurē savācas mums pāris mašīnas, un tā braucam. Es ļoti uztraucos, tad sāku viņam stāstīt, ka varbūt vajag atpūsties, bet viņš jau tāds cilvēks, kurš spiež sevi. Nobrauc ik pa divām, trim stundām maliņā, kad vajag apēst kaut ko. Viņš rēķināja, ka iztērē kādas 800 kalorijas stundā,” stāsta Andra sieva Linda Skuja.
Andris un Linda Lielbritānijā dzīvo jau gandrīz 15 gadus, regulāri atlido uz Latviju. Bet šīs diennakts laikā pabijuši tādās vietās, kur, atbraucot ciemos pie vecākiem, nesanāk aizbraukt.
“Tieši šādu gabalu es braucu pirmoreiz. 700 km es braucu pirmoreiz. Tas nav tāds ikdienas pasākums man,” atzīst velobraucējs.
“Es ļoti gribētu, lai viņš iztur. Ļoti gribētos, lai viņš sasniedz, ko viņš ir ieplānojis, tiešām gribētos. Bet, ja nē, tad nē, kā būs, tā būs!” saka Linda Skuja.
