Bibliotekārs Uldis piedzīvojumu sportā iepazinis visdažādākos Latvijas purvus un mežus

"Apmēram pirms gada draugs sēdēja Ķīnas vēstniecībā ar manu anketu vīzas izsniegšanai. Viņam pretī sēdēja Ķīnas vēstniecības darbinieks un smējās: ”Bibliotekārs?!... Sportists!?” Kā joks tas strādā arī naktsklubā, bet citiem vienkārši izraisa izbrīnā uzrautas uzacis," tā par savu profesiju stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nodaļas vadītājs Uldis Žimants.

Uz Ķīnu Uldis bija devies piedalīties daudzdienu piedzīvojumu sacensībās, kas aizņem otro lielāko daļu laika viņa dzīvē pēc darba un miega, pavisam maz atstājot arī citām iemīļotām aktivitātēm, kā futbols, orientēšanās, galda un prāta spēles, apmācību kursu pasniegšana un āra aktivitāšu - komandu saliedēšanas pasākumu organizēšana. 

2014.gada izskaņā Uldis vadīja LNB Ziemassvētku balli kopā ar grāmatvedi, kas bibliotēkā nostrādājusi 20 gadus. "Apbalvojām darbiniekus, kas šeit strādā 30, 35 un vairāk gadu. Man tikai astotais," stāsta Uldis. Pirms 30 gadiem viņa aroda nemaz nebija, LNB tāda nebija arī pirms astoņiem gadiem, kad jaunietis uzsāka darbu jaunizveidotā departamenta jaunajā nodaļā. Šobrīd departamentā strādā vairāk par 20 darbiniekiem.

"Šobrīd norit darbinieku novērtēšana un kopā ar kolēģiem atskatāmies uz iepriekšējo gadu. Pirms gada bijām izkaisīti pa sešām ēkām," stāsta Uldis, pieminot arī zīmīgo cilvēku ķēdi, kurā sastājās tūkstoši un palīdzējuši ienest pirmās grāmatas jaunajā ēkā. Bibliotekārs spilgti atceras darbu vecajā ēkā:

"Pirms došanās mājās, kabinetā apsedzām datorus ar plēvi, lai uz jumta kūstošā sniega radītais ūdens, kas sūcās caur griestiem tieši virs mūsu galvām, nesabojā datortehniku. Lai gan garantiju nebija, jo logi arī kalpoja tikai kā dekoratīvs elements, spēcīga negaisa laikā caur tiem plūda ūdens kā kādā Līvu akvaparka atrakcijā.

Vismaz ziemā nebija par ko sūdzēties, jo vecā laika radiatori ļāva vēdināt telpu divreiz dienā, kas lieti noderēja dienās, kad kārtējo kanalizācijas problēmu dēļ gaiss kabinetā nebija īsti elpojams. Vasarā gan vēdināšana neko nedeva – ja laukā +33, tad +33 arī mums. Toties parkets bija visos kabinetos un nelūza iekšā, kā tas bija pie kolēģiem pirmajā stāvā, bet no logiem pārredzamas Vērmanes dārza koku galotnes un varēja dzirdēt estrādes koncertus, un noteiktās stundās acīs spīdēja gaisma, ko atstaroja krusts uz katedrāles kupola jumta. Apgarojoši." 

Tagad Uldis strādā Pārdaugavā, devītajā stāvā: "Virs mums ir tikai tehniskais, 10.stāvs ar ventilēšanas iekārtām un pasākumu telpu 11.-12.stāvs bibliotēkas spicē.

Bet skats tikpat jauks – zaļais Āgenskalns, no kura tikai vietām iznirst skursteņi, pieminekļi un pa malām kāda mikrorajona daudzstāvu komplekss. Ainava, kas ir mana "Instagram" konta regulārs viesis."

Viņa nodaļa ir noslēgta no citiem darbiniekiem gluži kā stereotipiskam informāciju tehnoloģiju (IT) darbiniekam pienākas: "Mūsu stāvā nevar izkāpt lasītāji un darbinieku kartes nestrādā mūsu kabinetu durvīm. Varētu šķist, ka mēs arī pārtiekam no bitiem, jo šajā stāvā nav arī virtuves, tomēr tas ir iemesls iet padraudzēties ar kolēģiem no zemākiem stāviem."

Draudzēšanās notiek arī pavisam citos līmeņos, jo "šķiet, katru dienu iepazīsti jaunu kolēģi, ko nekad neesi redzējis iepriekšējo gadu laikā, jo tagad visi zem viena jumta. Iepazīšanās arī krietni vieglāka - katram kaklā ir identifikācijas karte un smaids jaunajā ēkā tāds, it kā visi tikko atgriezušies no atvaļinājuma Kanāriju salās." Tiesa, nepārtrauktā smaidīšana visai ātri var "nonēsāties", Uldis atzīst, pats turpinot smaidīt.

Foto: Uldis Žimants

Risks ir Ulda dzīves sastāvdaļa, pat esot darbā. Septembrī viņš "Facebook" ierakstīja aicinājumu draugiem nākt ciemos uz ekskursiju: "Rezultātā zaudēju teju vai 20 brīvus vakarus, izvedot ap 150 draugus un paziņas ekskursijā pa publiskām un mazāk publiskām telpām. Dažas no nopelnītajām konfektēm ēdu vēl tagad, bet vislielākais prieks par to, ka visiem patīk. Šķiet, ka visa kurnēšana un aizspriedumi pazūd, tikko kā draugi ienāk jaunajās telpās. Kopā pasmejamies par lokatoru, apskatāmies rūtiņu izmēra grāmatu, Dainu skapi.

Es vienmēr pamanījos draugus ievilkt arī kādā tumšākā stūrītī – uz Ziedoņu zāles skatuves un aizkulisēm, pavēru kādas grāmatu krātuves durvis, ieskatījāmies tulkošanas kabīnēs un projektoru telpās. Skaidrs, ka visiem reklamēju arī audiovizuālo lasītavu, kas varētu būt šī gada lielākais pārsteigums lielākajai daļai apmeklētāju."

Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieks Žimants ir arī skolmeistars.

"Parasti ekskursiju dalībniekus ievedu arī darbinieku daļā pie mācību klasēm un bakstu ar pirkstu apmācību sarakstā, kur atrodams arī kurss, kuram pretim pasniedzēja ailē mans vārds un uzvārds. Te strādā mans "alterego izglītomens" kā supervaronis, kas cenšas visus izglītot. Lai gan studijas Latvijas Universitātes (LU) Izglītības maģistrantūrā īsti nepadevās, vēlme padarīt pasauli labāku caur izglītību manī nav mirusi un pamazām to realizēju caur LNB mācību centru. Te lasu kursu par interneta tiešsaistes rīku izmantošanu – mākoņskaitļošanu, "Google" un visādiem trikiem," savu profesionalitāti atklāj Uldis.

Izejot no darba, par izglītības vai IT lietām domāt daudz laika nepaliek.

"Kad kursos demonstrēju savu "Google calendar", parasti atslēdzu vismaz pusi krāsu, lai cilvēki vispār spēj ko salasīt - kalendārs izskatās kā raiba Ziemassvētku eglīte ar vairāk nekā 30 kategoriju notikumiem. Lai to visu padarītu, dažreiz gribas atmest gulēšanu kā tādu, ja vien tas nebūtu tik baudāms process," par savām interesēm ieminas Uldis. 

Viņam jau vairāk nekā 10 gadus neizdodas atmest sirdij tik tuvo zāles futbolu jeb futzālu: "Ar komandas biedriem Rīgas mikrorajonus atpazīstam pēc sporta zālēm un šķiet, ka nav tādu turnīru, kurā vārda tiešākajā nozīmē mēs nebūtu spēruši savu kāju." Uldis sāka bumbot tikai 20 gadu vecumā, tāpēc lielas cerības kļūt par čempionu viņam nav, bet tiek sildīta sirds ar atmiņām par izcīnīto iespēju spēlēt pirmajā līgā, kas gan pamazām kļūst par visai grūti atkārtojamu mērķi.

Foto: Andris Mačāns

Tagad uzsvars nomainījies pret dabīgāku nodarbi un drīz jau Uldis varēs teikt, ka tiek atpazīti dažādi valsts rajoni pēc to purviem un mežiem, kas nāk komplektā ar aizraušanos ar piedzīvojumu sacensībām.

Lai noturētos šā sporta veida augšgalā, jāatrod arī laiks skriešanai, orientēšanās, kalnu velo braukšanai, airēšanai, kāpšanai, skrituļslidošanai, peldēšanai un un citām sportiskām aktivitātēm.

Visam laika nepietiek, bet pamazām izveidota viena no stabilākajām un populārākajām komandām Latvijā. Pa reizei komandai "Gandrs" ir izdevies uzvarēt teju visās vietējās sacensībās, tādēļ pamazām tiek iepazīti nu jau tikai vietējie un Baltijas kaimiņu, bet arī Ķīnas, Zviedrijas un Slovākijas purvi ar skatu un domām par Eiropas un pasaules čempionātiem.

"Multisports ir visloģiskākais iznākums, jo dabīgā ziņkāre jau no laika gala dīdījusi iemācīties, pamēģināt un izmēģināt pēc iespējas vairāk," stāsta viens no Latvijas piedzīvojumu sacensību spīdekļiem, kuram līdzināties gribētu daudzi, jo nevar neievērot viņa it kā vieglprātīgo pieeju, kas tomēr regulāri rezultējas ar kāpšanu uz goda pjedestāla.

Sarunas nobeigumā viņš sabiedriskā medija lasītājiem atklāj vēl kādu no savām nodarbēm.

"Iekritu lamatās, uzzinot par iespēju pakustināt arī pelēko vielu, un ar draugiem katru otro nedēļu cīnāmies "Prāta spēlēs", mēģinot izvilkt no smadzenēm, kas nu tajās pa gadiem ir nogulsnējies. Jauns hobijs, kurā pagājušajā gadā izrādījāmies otrie gudrākie Rīgā, bet šogad, šķiet, gudrība kaut kur atkāpusies un paliek arvien smagāk," par vienu no jaunākajiem hobijiem stāsta bibliotekārs Uldis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas sports
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti