Tagad, pēc 12 gadiem ēterā, cilvēki, tevi ieraugot, atpazīst raidījumu "De Facto", vai ne?
Jā, tā ir. Un man aizvien vairāk gribas būt nepubliskai personai.
Tev traucē, ka tevi atpazīst?
Ne vienmēr. Ja man pienāk klāt un saka – paldies par to, ko jūs darāt! –, tas silda sirdi. Tiešām. Un īpaši tā negaidīti. Piemēram, vienreiz veikalā man jauns vīrietis pienāca klāt, varēja saprast, ka viņa dzimtā valoda ir krievu, – tik sirsnīgi teica man paldies. Un tad tu saproti, ka auditorija ir plašāka nekā apzinies.
Jā…
Tajā pašā laikā es vienmēr atceros, ka mani atpazīst un ka es nedrīkstu publiski izpildīt jocīgus gājienus, lai nebūtu diskusiju par to.
Bet tavs raksturs ir kāds? Vai aiz "De Facto" lietišķi ieturētā tēla tev gribētos kūleņot parka zālienā vai ko tamlīdzīgu? Ar bērniem vai kādās sadzīves situācijās?
Esmu to arī darījusi, ar gadiem tas, iespējams, samazinās, taču, ja man nebūtu pietiekoši eksplozīva rakstura iezīmju, tad tāda žanra darbu, kāds ir man, nemaz nevarētu darīt. Te vienmēr ir jābūt tam: tu gribi, raujies, arī ārišķīgums – tam visam ir jābūt. Ikdienā ir jāsatiek milzums dažādu cilvēku un, ja tu esi absolūti introverts, tad tā ir milzīga kāpšana sev pāri.
Vajag lielu disciplīnu – kas nozīmē formulētu vērtību sistēmu, stingru, neatlaidīgu attieksmi, ātru reakciju un spēju domāt vairākus soļus uz priekšu utt.
Pēc ilgajiem darba gadiem kaut kāda daļa no tā jau nāk dabiski. Pie jebkuras problēmas galvā jau zīmējas risinājumi. Lai tiktu līdz saknei, man ir jāiet pa to vai to ceļu. Protams, ir arī negaidīti pagriezieni, taču citādi jau nebūtu interesanti. Bet tas, kas paliek nemainīgi: jābūt skaidrām dzīves vērtībām, kritērijiem, kas ne tikai jāizvirza citiem, bet jāpatur arī attiecībā uz sevi.
Stājai?
Jā, kas prasa iekšēju un ārēju rūpību.
Vai var teikt, ka tavs darbs, kas ir vērsts uz sabiedrības lietu sakārtošanu, ir kādā veidā kārtojis arī tevi pašu?
(Domā.) Cilvēks jau ir iekārtots tā, ka vienmēr viņam ir diskusija ar sevi, kā dzīvot, vai ne? Un mans ārējais darbs ietekmē to, ka šajā sarunā ar sevi es uzstādu arī augstākas latiņas – tā ir, jā.
Vai pēc tā var izdarīt arī tādu secinājumu – ja cilvēki izdara kādus pārkāpumus sociumam, vai tas nozīmē, ka viņi nav labi aprunājušies paši ar sevi? (Smaids.)
Arī. Bet dažādiem cilvēkiem ir dažāda vērtību sistēma: ir daļa cilvēku, kuriem goda lieta ir krāpt valsti un nemaksāt nodokļus. Man tas vispār nav iedomājami. Un ir cilvēki, kuriem liekas pašsaprotami braukt ar ātrumu 50+ km stundā un saukt policistu visdažādākajos vārdos, kad tas pārkāpēju aptur. Fakts, ka braucējs apdraud sabiedrības drošību, tas viņu nemulsina nemaz... Tie ir tādi vienkārši piemēri, bet saknes aug gan no apkārtnes, gan no rakstura noturības. Jo sliktas kompānijas mēdz ietekmēt, un ne vienam vien gadās aizšļūkt pa to slikto taku, dzīvē jau visādi gadās. Viena sižeta kontekstā mēs tikko runājām, ka nekas tik ļoti nesatur cilvēkus kopā, kā kopīgi pastrādāts noziegums – viņi nekad viens otru nenodos. Tāpēc dažas lietas ir ļoti grūti atklāt. Ir cilvēki, kas ievelk noziedzīgās darbībās citus, kam pēc tam gribētos iziet ārpus noziedzīgās vides, bet viņus notur kopīgais noslēpums. Un tad ir jautājums: kas ir svarīgāk?
Tu tagad runā pēc savas profesionālās pieredzes, ja?
Jā, es tā novēroju, ka cilvēkus, kas ir kādas kļūdas izdarījuši, mēdz ievilkt tajā sistēmā. Bet reti kurš jau grib stāstīt par to. Un tādos balto apkaklīšu noziegumos, kas ir ekonomiska rakstura, tur diez vai parādītos nožēla…
Klau, vai mēs varam griezties Salacgrīvas virzienā? Kas ir ne tikai ārkārtīgi skaista pilsētiņa pie jūras, kur tā vien gribētos tagad nokļūt, kad gājputni jau nes mājās pavasari, bet galvenais – tā ir tava bērnības vieta. Un tur, esot tādai aktīvai un taisnību mīlošai meitenei un dzīvojot arī ciešā saskarē ar dabu, tev bijusi liela izšķiršanās: iet žurnālistikas vai dabas pētniecībā.
Tas, lūk, ir stāsts par labiem skolotājiem. Mums skolā bija ļoti aktīva bioloģijas skolotāja, un daba kā tāda man, protams, ir ļoti tuva. Vides aizsardzība, ekoloģija, atkritumi – tās ir tēmas, kas allaž parādās arī manos sižetos. Skolā mums bija ļoti interesants pulciņš: skaidrojām dabas tīrības jautājumus, piemēram, kādi ķērpji aug mežos un vai jūrā dzīvo kādi noteikti mazi organismi. Ņēmām ūdens paraugus mēģenēs un noteicām ūdens kvalitāti. Braucām uz starptautisku izstādi Zviedrijā, piedalījāmies ar saviem pētījumiem – tas bija 90. gadu pats sākums. Šis ir atstājis kādas pēdas. Taču arī latviešu valodas skolotāja man bija ļoti mīļa. Man patika valoda, patika lasīt un rakstīt garus sacerējumus.
Vai tavus sacerējumus lasīja klasei priekšā?
Nē, nē – tāda prakse nebija. Daudz lasīt – tā bija mana pašas izvēle. Piemēram, Zentu Mauriņu. Mani fascinēja traģiskums un vienlaikus dzidrums, ko es savos jaunajos gados tur ieraudzīju. Un 90. gadu sākumā radās iespēja lasīt trimdas literatūru: Gunāru Janovski ņēmu cauri sējumiem vien – ļoti gribējās nezināmo vēsturi iepazīt. Rakstīju pati arī, man patika, bet vienlaikus tam nebija vajadzīgā azarta. Tā man šķita.
Taču vienmēr manī ir bijis tas urķis, tāds taisnības cīnītāja gars: "Bet tā nav godīgi!" Tas man ellīgi piemita! (Smejas.) "Tā nevar, tā nav godīgi! Vajag godīgi!" – vienmēr man likās, ka ir jācīnās par to. Un tad, kad es biju to nofokusējusi sevī, aizgāju uz žurnālistiem. Un, kaut gan bija milzīgs konkurss, tiku budžeta grupā.
Oho!
Jā. Tas man bija ļoti nozīmīgi, jo es nenāku no ļoti bagātas ģimenes – mēs esam daudzbērnu ģimene. Mums bija arī saimniecība. Un es apbrīnoju, kā vecāki varēja mūs visas – piecas māsas, kas visas taču deviņdesmitajos beidza skolas, sāka studēt, sāka savas patstāvīgās dzīves, – kā viņi varēja mums visām piecām palīdzēt?! Es nudien nevaru teikt, ka man jebkad būtu pietrūcis vecāku atbalsta, bet, kā tas viņiem izdevās, to es joprojām nesaprotu.
Kura māsa tu esi pēc kārtas?
Ceturtā!
Klau, man ienāca prātā, vai tava taisnības mīlestība un cīņa par godīgumu nav tāpēc, ka tā māsu būšana iemāca visu godīgi sadalīt? Ne tikai savstarpējas rūpes, bet arī pastāvēšanu?
Ā? Es nebiju tādu iemeslu iedomājusies. Skolā – tur gan bija visādas situācijas… Un arī deviņdesmitie gadi, kad padomju sistēma bruka, un bija daudz neatbildētu jautājumu…
Ko tu iedomājies konkrēti, piemēram?
Nu, man arī vēsture interesēja, varēju iet uz vēsturniekiem, bet vēsturi varētu nosaukt… (Domā.) Vēsturi varētu nosaukt par vēl lēnāku žurnālistiku nekā pētnieciskā žurnālistika… (Smejas.)
(Smiekli.)
Nu, bet, ja tu prasi piemērus, tad atceros deviņdesmitajos augusta puču. Tad, piemēram, kāds skolotājs bija nolīdis pagrīdē, nobijies, ka īsā brīvības izpausme ir beigusies, un ka nu tagad atkal jāmet kažoks riņķī – un man interesēja: kā tur īsti bija? Bet tā tomēr tikai tāda izpausme, jo mana interese par žurnālistiku un par to, kā lietas notiek, sākās no mana tēta: viņš vienmēr lasīja avīzes, kopā klausījāmies "Amerikas balsi" no Vašingtonas un vienmēr skatījāmies ziņas. Tad nāca laikraksts "Atmoda", piedzima "Diena". Radās sajūta, ka medijiem ir liela ietekme, arī Atmodas laika televīzijas un radio reportāžas ļoti iedvesmoja: mēs tās visu laiku skatījāmies, klausījāmies. Jo man kā lauku bērniem nebija iespēju braukt uz barikādēm un pašai piedzīvot vēsturiskos notikumus. Un es arī šaubos, ka mani, tādu piecpadsmitgadīgu bērnu laistu.
Jā…
Un tā man laimējās to savu profesionālo ceļu atrast uzreiz, ar pirmo šāvienu.
Un tā pēc Salacgrīvas vidusskola tu nonāci Rīgā, taču, kaut arī budžeta grupā, droši vien tāpat vajadzēja naudu, par ko dzīvot, vai ne?
Jā, kā tad! Meklēju, kur piestrādāt. Taču arī te mani liktenis it kā virzīja: ik pa laikam pieteicos arī kādos konkursos, kas nebija saistīti ar žurnālistiku, piemēram, uz sabiedrisko attiecību speciālista vietām kādās iestādēs, lai nopelnītu, bet mani nekad nepaņēma. Un, jāsaka, kāda laime! Var jau būt, ka no manis arī normāls sabiedrisko attiecību speciālists sanāktu, bet es ļoti, ļoti šaubos! (Smejas.)
(Smiekli.) Tu domā, ka tu ar savu taisnības mīlestību nevarētu nevienas preces tēlu uzzīmēt citās krāsās, nekā tas ir īstenībā?
Nu, droši vien, es nevarētu stāstīt, ka tā bulciņa ir garšīga, ja ir negaršīga…
Droši vien! (Smiekli.)
Protams, tajā brīdī bija sāpīgi, un es pārdzīvoju, ka mani nepaņem. Bet labā ziņa bija tā, ka vasarās, kad bija obligātās mācību prakses lielajos laikrakstos – gan "Latvijas Avīzē", gan "Rīgas Balsī" – mani aicināja palikt un turpināt rakstīt, un tas man patika. 1997. gadā atjaunoja ziņu aģentūru LETA, un es tiku tur un ieguvu milzīgu pieredzi – sapratu visus valsts procesus, bija jāiet uz Ministru kabinetu, jāseko līdzi dažādu lietu virzībai, tiesu procesiem, policistu darbam…
Skaidrībai: toreiz LETA un BNS, kā aģentūras, kas apkopo un producē visa veida ziņas, faktiski bija vienīgie avoti, uz ko balstījās lielākās daļa ziņu dienestu darbības, vai ne?
Jā, tagad jau ir daudz avotu, no kā var radīt ziņas. Internets ir pilns ar iespējām, jo cilvēki daudz satura rada paši. Pats ministrs kaut ko ieraksta sociālajos tīklos, un tā jau ir ziņa. Taču kādreiz lielajiem medijiem bāzes pamats bija ziņu aģentūras. LETA konkurēja ar BNS – mēs visi bijām jauni un apņēmīgi. Un viss ir beidzies ar to, ka šodien Latvijā ir viena ziņu aģentūra – un tā ir LETA. (Smaids.) Bet manā karjerā tas bija posms, kad es jau sāku strādāt arī pie kādiem pētnieciskiem rakstiem citos medijos, un vienā brīdī mani uzaicināja uz Latvijas Televīziju, uz "Panorāmu".
Jā, un tas tev bija liels pārsteigums. Jo tu līdz tam nekad neesot sevi iedomājusies kā televīzijas žurnālisti?
Jā, absolūti nemaz. Es sevi nesaistīju ar televīziju, neredzēju sevi tur. Bet nu es gribētu domāt, ka mani uzaicināja tādēļ, ka pamanīja, ko es darīju ziņu aģentūrā LETA. Jo nekādu pazīšanos man nebija.
Gan jau, ka kādus cilvēkus no televīzijām tu pazini?
Nu, visvairāk es atceros Ivetu Elksni, viņa toreiz strādāja citā televīzijā, ne Latvijas Televīzijā (redaktores piebilde: tagad Iveta Elksne ir LTV Ziņu dienesta vadītāja), – viņa bija mana lielākā konkurente, vienmēr bija cīņa par to, kurš dabūs vairāk informācijas, un ar Ivetu tā cīņa bija vissīvākā. (Smejas.) Bet, kad es atnācu uz Latvijas Televīziju, satiku Gundaru Rēderu – viņš toreiz bija LTV Ziņu dienesta vadītājs. Aiju Kincu labi atceros – viņa man likās pazīstamākā Ziņu dienesta žurnāliste. Iepazinos arī ar Mirdzu Tupiņu, Maiju Miglu, Ediju Bošu, Arni Krauzi. Un mazliet pēc manis atnāca arī Jānis Geste. Mēs esam kopā izauguši televīzijā, viņš taču arī strādāja "De Facto". Ar Jāni kopā esam pudu sāls apēduši, sākums nebija viegls.
Jā, jā, viņš intervijā stāstīja, pat minēja, ka tagad drīzāk varētu strādāt "De Facto" nekā toreiz, agrā jaunībā. Bet aicinājums strādāt "De Facto" tevi sasniedza, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, vai ne?
Jā, man piedzima viens bērniņš, tad otrs. Bija augusts, manam otrajam bērniņam bija desmit mēnešu, kad mani uzrunāja, piedāvājot pievienoties raidījuma komandai. Biju plānojusi vismaz divus mēnešus vēl nedoties uz darbu, un izšķirties bija ļoti grūti. Bet es izvēlējos karjeru, jo, man likās, ka tā ir iespēja, ko nevaru laist garām. Es, protams, nepametu savus bērnus, bet biju mazāk ar viņiem, jā. Emocionāli – nenoliegšu – tas nebija viegli. Un 2008. gadā, kad sāku strādāt "De Facto", negāja nemaz tik viegli. Godīgi sakot, ne līdz galam biju izaugusi līdz tam, man vēl bija daudz jāmācās…
Jā, es ticu. Un pēc četriem gadiem aizkadrā…?
…pēc četriem gadiem Ilze Nagla, toreizējā raidījuma vadītāja, gāja prom, un es ļoti negribēju, ka atnāk kaut kāds cilvēks no malas. Jo viedokli par "De Facto" veido pēc sižetiem, bet asociē ar vadītāju. Un man likās: nu kā? Atnāks kāds cilvēks no malas, kas neko nezina par šo raidījumu? Tad es pirmo reizi sajutu sevī to ambīciju: ja jau es šo raidījumu gatavoju, tad es arī gribu to pārstāvēt…
Ne tāpēc, ka tavs pašmērķis bija būt ētera sejai, bet gan tāpēc, ka tu izjuti un pilnībā pārzināji šo projektu, vai ne?
Jā, un sapratu, ka esot ētera sejai, man būs arī zināma atpazīstamība, kas ļaus vieglāk veidot arī sižetus: ja cilvēki zina, ka var uzticēties, tad viņi ir gatavi sniegt informāciju par dažādām nejēdzībām. Un toreiz, 2012. gadā, kad man piedāvāja vadīt raidījumu, es zināju, ka slodze būs lielāka, bet es piekritu.
Un tagad tev tas palīdz?
Jā. Ir cilvēki, kas saka: "Es nesniedzu intervijas, bet jūs esat raidījums, kam es uzticos: jūs nesagrozīsiet faktus, nepieliksiet kaut ko klāt." Un tā ir uzslava mūsu darbam. Cilvēki apzinās – intervija nebūs ne pozitīva, ne viegla, taču viņi mūs vērtē kā objektīvu mediju. Tāpat kā partijas – vieni saka, ka mūsu raidījumu ir ietekmējuši tie, citi norāda uz kādiem citiem, visi kādu tur aizdomās. (Smejas.) Un tas arī ir rādītājs, ka mēs nevienam neesam labi!
Bet tolaik, 2012. gadā, kad sāki vadīt raidījumu, tu laikam gan nedomāji, ka laiks paskries tik ātri, vai ne?
Jā, man likās, ka tas būs uz dažiem gadiem, bet nu jau ir 12. gads, kopš vadu raidījumu. Un mēs te nesen rēķinājām – ja pieņemam, ka raidījums ir apmēram 10 mēnešus gadā, katru svētdienu, tad strādājot katru otro svētdienu, man ir salasījies gandrīz gads nostrādātu svētdienu! (Smejas.)
Oho! Bet, Inga, vai raidījums vienmēr ir tiešraide?
Jā, tā ir tiešraide.
Tad tev kā Kauperam: brīvdienas nav tavas laimīgās dienas? (Smaids.)
(Smaids.) Man pietrūkst brīvdienas, atzīšos! Jo es strādāju arī tajā nedēļā, kad raidījumu vada mans kolēģis Matīss Arnicāns. Es strādāju katru nedēļu no pirmdienas līdz piektdienai, un katru otro nedēļu arī vēl svētdienā.
Nu, ja tu jau veido arī sižetus, vai ne?
Jā.
Cikos tu nāc svētdien uz darbu?
Nāku parasti ap diviem, lai varu paspēt noskatīties sižetus, sagatavot tekstus, pārskatīt visu. Sievietēm vēl ir mīnuss, ka stunda jāpavada grimētavā: televīzijas spožās gaismas to prasa, arī mati jāsakārto… Raidījums beidzas pulksten 21.00, pulksten 21.05 esmu ārā no ētera drēbēm un ap pusdesmitiem esmu mājās.
Vai tavi bērni arī skatās "De Facto"?
Dažreiz!
Un ko tu viņiem saki, kad viņi tev saka: "Mammu, tas nav godīgi!", kas bija viens no taviem biežākajiem teicieniem pusaudžu gados. Kādreiz taču viņi tā saka, vai ne?
Es mēģinu saprast, ko esmu izdarījusi nepareizi, un mēģinu labot savu kļūdu, lai būtu godīgi. Jo, zini kā – ja ir vismaz divi bērni, tad konfektes dažreiz ir jādala sverot! Un viņi to dara! Jo viņiem vajag godīgi!
Tad jau būs tevī atsitušies! (Smiekli.)
Jā, jā, lai ir godīgi, viņi sver arī vienu saldējumu. Un, lai gan viņi regulāri neskatās "De Facto", es ar prieku pamanu, ka ziņas viņi patērē, un ar labu prātu seko līdzi sabiedriski politiskajiem notikumiem.
Viņi tagad ir pusaudži, ja?
16 un 18. Un viņi ir ar tādu labu vīziju, kā jādarbojas sociumā. Viņiem ir viedoklis, kas ir labi un kas ir slikti. Un ir vēlmes tiekties uz augšu.
Tad viņiem ir tā stabilā drošības apziņa savā valstī…
Jā, šobrīd gribas domāt, ka viņos ir ieliktas vērtības: cienīt un mīlēt Latviju, būt savas valsts patriotam, respektēt valsts varu kā daļu no vispārējās kārtības, protestēt pozīcijās, kur lietas notiek nepareizi. Piemēram, ja skolā meitenēm liek dejot kā karsējmeitenēm, tad viņi protestē un saka: "Šo mēs noprotestējam, arī zēniem ir jādejo!" Jā, viņi saceļas pret kaut kādu kārtību skolās. Viņi arī man stāsta par to, kas, viņuprāt, ir nepareizi vai negodīgi. Un es viņos klausos un, jā, es nevaru nepiekrist! Droši vien, ka skolotājiem bieži ir cits viedoklis, un vecāki jau mēdz būt subjektīvi, jo mēs zinām tikai vienu pusi. Bet svarīgi ir, ka jaunieši domā – nākotnē viņi pastāvēs par savām tiesībām un cīnīsies arī par Latviju.
Šķiet, tas lielā mērā atspoguļo arī to, par ko tu cīnies savā darbā. Nu ko – gaidīsim sižetu, ko būs ierosinājuši tavi bērni! (Smaids.)
Kurš teica, ka tāda nav bijis? (Smejas.) Bet zini, daži saka: ak, šis negatīvais raidījums, un vēl svētdienas vakarā! Ir cilvēki, kas mūs kritizē, ka esam tādi un šitādi. Nenoliegšu – nākas to dzirdēt reizēm.
Man ļoti negribētos, lai tas izskan patētiski, bet es ļoti mīlu Latviju. Un man ir ļoti svarīgi, lai mēs mūsu zemi padarītu labāku un tīrāku, un tas ir arī mūsu raidījuma mērķis. Ne jau tas, ka mēs kādu samīdītu un pazemotu ēterā, nē! Dažreiz cilvēki paši sevi pazemo ar to, ko viņi dara. Mana pieeja katrai lietai sākotnēji ļoti saistās ar empātiju: es mēģinu saskatīt labo, rast izskaidrojumu, nevis sākt ar kritiku vai negatīvismu.
Nu, jā, jā. Šis ir katru dienu pašam jāizcīna.
Jā, jā, tas sākas sadzīvē. Arī starp mums pašiem televīzijā. Vienalga, kādā amatā katrs no mums būtu.
