Ina, prieks tevi satikt! Ir jau pavēls vakars, esi atbraukusi no filmēšanas, paldies, ka neatsaki laiku sarunai ar LSM.lv lasītājiem. Pirmais būs pavisam viegls jautājums, proti, pastāsti, lūdzu, ko akcijā "Dod pieci!" dara režisors? Varētu šķist – akcija notiek stikla studijā Doma laukumā, internetā to iespējams vērot 24/7 –, tātad tas ir realitātes šovs, kur korekcijas ievieš pati dzīve – ziedotāji, sarunas un mūzika. Ko te vēl režisēt?
Jā, ko dara režisors, vai ne? (Smejas.) Visi "Dod pieci!" skatītāji grib redzēt dīdžeju ieiešanas mirkli stikla studijā un iznākšanu, kas ir pats fināls, kurā parāda čeku ar saziedo summu. Tie ir divi nozīmīgākie notikumi, ko mēs pārraidām – startu un finišu. Es strādāju filmēšanas laukumā un esmu atbildīga gan par saturu, gan bildi, kas aiziet ēterā. Mani lieliskie palīgi pie režijas pults ir Jānis Katlaps un Haris Katlaps, kuri sēž lielajā televīzijas autobusā, ko sauc par pārvietojamo televīzijas staciju (PTS). To cilvēki dažkārt redz uz ielas, piemēram, pie kāda teātra vai kultūras iestādes, kur LTV veido tiešraidi vai ierakstu. Šajā gadījumā – tiešraides no "Dod pieci!" studijas Doma laukumā, Vecrīgā.
Mēs arī palīdzam skatītājiem orientēties, kas iepriekš noticis akcijā, veidojam informatīvus vizuālos materiālus, arī himnu…
Ko nozīmē – sagatavot himnu? Katru gadu "Dod pieci!" himnu raksta kāds cits mūziķis.
Tieši tā. LTV kopā ar himnas autoriem dziesmu vizuāli un audiāli sagatavo tādā formātā, lai tā skatītājiem būtu labi uztverama atklāšanas brīdī. Savukārt uz noslēguma tiešraidi veidojam krāšņu sižetu buķeti, kas tematiski gan bieži ir ļoti smaga. Taču rādām ne tik daudz ciešanas, bet veidus, kā varam palīdzēt, jo ir arī veiksmīgie stāsti, kas palīdz un iedrošina.
Piemēram?
Noslēguma pasākumam izlasām visas odziņas no tā, kas septiņu diennakšu garumā stikla studijā ir noticis. Interesantākos, labākos, reizēm arī smagākos stāstus, kā arī intervijas ar mūziķiem – viņu pienesumu un emocijas – visu, kas skatītājiem varētu būt iedvesmojošs.
Vai vari dalīties ar kādu no stāstiem? Ja ne no šī, tad varbūt no iepriekšējiem gadiem?
No diviem iepriekšējiem gadiem spilgtākie stāsti ir saistīti ar Toma Grēviņa maratoniem – esmu bijusi blakus Tomam katrā no tiem. 2021. gadā bija pieci maratoni (plus vēl sestais, ko Toms noskrēja maijā), pērn – septiņi! Un, ja kādam vēl kaut nedaudz šķiet, ka tā bija tikai tāda māžošanās mārketinga nolūkos un ka Toms nemaz neskrēja visus septiņus maratonus, bet tikai gar kamerām nolēkāja, es droši lieku roku uz sirds un saku – viņš noskrēja katru centimetru. Un vēl vairāk.
Atgādināsim lasītājiem, ka Latvijas Radio 5 dīdžejs un radošais līderis Toms Grēviņš, kurš ir arī akcijas "Dod pieci!" radītājs Latvijā, pēdējos gados pats neatradās stikla studijā, atskaņojot dziesmas un pieņemot ziedojumus, bet īstenoja savu iniciatīvu, skrienot maratonus, – par katriem Toma noskrietajiem 42 kilometriem kāds uzņēmums "Dod pieci!" ziedoja 10 tūkstošus eiro. Pagājušajā gadā – ukraiņu bēgļu bērniem, šogad – riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem.
Jā, un skrējienos bieži piedalījās arī uzņēmumu pārstāvji un mūziķi. Piemēram, kopā ar Tomu vienu no maratoniem noskrēja mūziķis Kārlis Būmeisters, daļu maratona – Jānis Aišpurs –, viņi solidarizējās un gluži cilvēcīgi sarunājoties īsināja skriešanas laiku.
Pagājušajā gadā 10 kilometrus kopā ar Tomu noskrēja arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko. Bet, atgriežoties pie tava stāsta par būšanu blakus Tomam visos septiņos maratonos pagājušā gada akcijas ietvaros…
Ar filmēšanas grupu bijām līdzi Tomam visās septiņās pilsētās, kurās viņš skrēja. Pieredzējām arī brīžus, kad Tomu masēja, jo viņam sāpēja visas maliņas, – redzējām, kā viņš tiek ar to galā. Filmējām, ko viņš maratonu slodzes laikā ēd brokastīs…
Un ko ēd? Es zinu, ka maratona laikā viņš lieto vitamīnu un mikroelementu želejas.
Jā, jā, līdzi bija atbalsta personāls, kas tās sagādāja. Bet brokastīs Grēviņam bija gan pankūkas, gan olas, jo vajag daudz enerģijas – katrā skrējienā viņš nodedzināja ļoti daudz kaloriju. Lielākais izaicinājums ir tas, ka nav paužu, kurās iespējams atjaunoties – skrējieni bija katru dienu!
Tas ir neticami! Es intervēju Tomu – viņš tā arī nespēja dzēst manu izbrīnu, kā iespējams noskriet septiņus maratonus septiņās dienās. Turklāt neesot profesionālam skrējējam.
Protams, bija arī rehabilitācija – ledus vannas un masieris. Toms kliedza, kad masieris viņa muskuļus vēra vaļā. Un teikšu atklāti – ieraudzīju savu kolēģi pavisam citā gaismā. Ja agrāk pazinu dīdžeju, kas vienmēr ir šovmenis, toreiz ieraudzīju neticami izturīgu cilvēku. Īstu zvēru – spēka nozīmē! Ja viņš kaut ko ir nolēmis, tad izdarīs. Viņš nepieviļ. Vienā nedēļā septiņi maratoni – tas ir kaut kas!
Septīto maratonu viņš noslēdza Doma laukumā, vai ne? Izskrienot cauri sarkanajai finiša lentai, ko jūs bijāt tur novilkuši.
Jāsaka gan, ka viņš atskrēja mazliet ātrāk – skrējienu jau nevar tik precīzi līdz tiešraides minūtei nomērīt. Toms arī gribēja beigt skrējienu pirms tumsas, jo laika apstākļi ziemā bija izaicinājums. Rēzeknes maratona laikā bija mīnus 20 grādi, un Toms ar draugiem, kas toreiz pievienojās, skrēja apsarmojis gluži balts.
Jā?
Tāpēc pirms maratona finiša gribējās mazliet ievilkt elpu…
Saprotams. Tad varētu teikt, ka skrējiena finiša pēdējie metri Doma laukumā bija mazliet inscenēti?
Jā, bija mazliet inscenēti. Bet galvenā doma jau ir tā, ka katrs metrs, katrs centimetrs tika noskriets, katrs saziedotais eiro – godam nopelnīts un atdots "Dod pieci!" mērķim.
Viss godīgi!
Pilnīgi! Citādi jau mums nebūtu uzvaras prieka. Kopā darām godīgi un patiesi, apzinoties ieguldījuma vērtību.
Šogad Toms neskrien, bet ir apņēmies viens pats izturēt laiku stikla studijā. Ko filmējat šogad?
Skrējiena tradīcija ir saglabāta. Ideja netiek pazaudēta. Šogad uz skrejceļa notiek gara stafete, kurā bez pārtraukuma kāds skrien, tādējādi uzstādot vēl nebijušu rekordu. Skrējiens ir sācies 15. decembrī 8.20 no rīta, to mēs filmējām, un 21. decembrī 21.00 vakarā ir paredzēts finišs, ko arī skatītāji redzēs.
Lieliski! Līdzās labdarības sociālajam mērķim ne mazāk nozīmīga ir skriešanas kā ziedojuma ideja. Šķiet, tā varētu būt arī terapija, kas ļauj mainīties arī katram skrējējam pašam. Ziedojums bez naudas, kas ļoti sasaucas ar Ziemassvētku vēsti.
Piekrītu tev. Bet ir lieliski, ka šo akciju finansiāli atbalsta daudzi uzņēmumi – ziedo naudu un iegūst iespēju pieteikt skrējienam savu komandu.
Man šī ideja, kas guvusi atsaucību, atgādina deju "Es izjāju prūšu zemi", ko Dziesmu svētku laikā dejoja dažādos uzņēmumos. Pēkšņi visi to dejoja! Ir skaisti, ka varam vienoties ne tikai dziesmā vai dejā, bet arī skrējienā.
Turklāt skriešanas tradīcija radās it kā nejauši. Mēs ar Tomu kopā strādājam arī raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" komandā. To, kā zināms, Toms vada kopā ar Kasparu Ozoliņu, kurš ir sporta treneris. Mēs ar Kasparu pirms vairākiem gadiem Tomu šad un tad mēdzām pavilkt uz zoba, jo viņš nebija sportisks…
Nu nebija gan…
Es arī pati gāju pie Kaspara uz sporta klubu vingrot. Tagad gan tik daudz darba, ka nesanāk, bet jūtu, ka pat smadzenes pieprasa kustības. Tā mēs Tomu kaitinājām – tu esi tāds un šitāds (smejas). Bet tad viņa dzīvē ienāca skriešana.
Viņš reiz man teica – skriet sāka, jo, esot mājās ar mazajiem dēliem, nevarēja noklausīties septiņus mūzikas albumus dienā, kas nepieciešami dīdžeja darbā radio. Tāpēc Grēviņš devās ielās – skriet, lai izbrīvētu laiku mūzikai.
Ā, nu redz, to es nezināju, bet tagad Toms nopietni trenējas. Un viņa ķermenis ir ļoti piemērots skriešanai – garas kājas, kā arī sirds un ķermenis, kas var ātri atjaunoties.
Liekam punktu sarunai par Tomu un atgriežamies pie tavas pieredzes. Vai tevi nepārsteidz pretruna mūsu tautā – noteiktās situācijās esam burkšķētāji un vaidētāji, bet regulāri atsaucamies labdarības akciju aicinājumiem un izrādām līdzcietību un atbalstu citiem?
Mūsu tautas dāsnums. Esmu daudz par to domājusi, ka ārēji burkšķam un zūdāmies, bet klusiņām paņemam telefonus vai ieejam internetā un, skaļi nerunājot, ziedojam.
Tā tas notiek.
Bet zini, man patika, kā Rūta Dimanta teica – ar to ir jālepojas! Varbūt nevajag vienmēr klusām darīt. Jo, kad dzirdēs, ka viens ziedo, citi pievienosies.
Tu domā, ka labs piemērs ir lipīgs?
Es tā domāju, jā. Tāpat arī slikts piemērs – par to vēsta šī gada "Dod pieci!" pieredzes stāsti. Runājām ar jauniešiem Siguldā – pagaršo vienreiz un aiziet, pārvēršas par ieradumu.
Tu domā kādas apreibinošās vielas?
Jā, bet ne tikai – slikts piemērs var būt arī citās situācijās. Un, ja nebūs draudzīgā pleca, kas pavirza un atbalsta, vai cilvēka, ar ko parunāt... Slideni…
Skaidrs arī, ka pusaudžu gados vecāku autoritāte mazinās – neviens īpaši nevēlas ar vecākiem saskaņot savas izvēles.
Bet šodien dzirdēju vienu ļoti jauku teikumu no kāda puiša. Es viņam jautāju: "Ko tu dari, kad ir slikti?". Viņš atbildēja: "Eju dabā, orientējos, braucu ar slēpēm un tā visu noslauku."
Jā?
Un es viņam jautāju: "Kas tev to iemācīja? Kur to redzēji? Kā tu samainīji apreibinošās vielas pret kustību?"
Un ko viņš?
Viņš man atbildēja, ka vecāki visur ņēmuši līdzi, kad bijis mazs. Tas ir tāpat kā iedot mazulim burkānu vai konfekti. Ko tu ierādīsi, to viņš arī vēlāk izvēlēsies. Pieaugušajiem – vecākiem un citiem – ir jāizveido labie ieradumi.
It kā visi to saprot, bet tu gribēji vēl papildināt?
Es gribēju atbildēt par manām emocionālajām pieredzēm darbā.
Man personīgi vissmagākā "Dod pieci!" tēma bijusi par vardarbība ģimenē. Es nekad, nekad neatbalstīšu vardarbību! Cilvēki mēdz teikt: viņš man sita, es pretī. Nu nē! Tā neko nevar atrisināt – ir jāpagriežas un jāiet prom. Visiem spēkiem ir jātiek no varmākas prom. Es atceros cietušo sieviešu stāstus – mēs ar redaktori Sanitu klausoties raudājām. Tās ir šausmas, ko sievietes reizēm ļauj sev nodarīt – bēg, bērnus satinušas šallēs, bet pēc tam atgriežas pie varmākas. Un viss it kā ir kārtībā, bet bērni cieš. Viņi redz un piedzīvo vardarbību. Šī gada tēma ir par traumētiem pusaudžiem un jauniešiem – vardarbība diemžēl ir nebeidzams aplis.
Vardarbība ģimenē nav atbalstāma. Nevienā izpausmē. Es nevaru uz ielas vienaldzīgi paiet garām cilvēkam, kas sit savus bērnus. Vienalga, ka viņš ir nokritis zemē un negrib neko darīt. Pieiešu un pateikšu, ko domāju.
Tu iesi klāt?
Mēs nedrīkstam?
Vai tas mainīs vecāka rīcību?
Bet ir teiciens, ka nav svešu bērnu. Mani uztrauc, kad redzu, ka kopā ar bērnu ir piedzēries tētis, kuram rokās pudele. Un bērns ir laimīgs, jo viņam nopirkts saldējums. Bet man raudiens nāk.
Ļoti jādomā katram par saviem garīgajiem resursiem. Meklējot labās ziņas, vērīgi un apzināti jāpaskatās savās pieredzēs – kad mūsu pašu garīgais spēks ir bijis stiprāks par faktiem un loģiku. Kad mēs visi kopā saslēdzamies, notiek lielas transformācijas. Piemēram, valstiskās neatkarības atgūšana. Šajā kontekstā – ko nozīmē "Dod pieci!"? Pirmkārt, tas ir aicinājums viena cilvēka plaukstai pielikt otra cilvēka plaukstu, vienoties draudzības sveicienā. Un starp šiem abiem cilvēkiem kaut kas tajā brīdī notiek.
Tas ir brīnišķīgi, tas ir pats galvenais. Jo nauda ir nauda…
… mēs saziedosim!
Mēs saziedosim! Bet, ja izdosies mainīt cilvēku attieksmi, tad arī sabiedriskais medijs būs sasniedzis…
…palīdzējis sasniegt.
Jā, palīdzējis. Jo mēs esam medijs – bilde, skaņa, rakstu zīme.
Atzinība, protams, jums, kas esat tieši iesaistīti palīdzības projektos. Pazīstu tevi – neko nedari bez savas personiskās attieksmes.
Jā! Desmit gadus strādājot raidījumā "Gudrs, vēl gudrāks", esam izbraukājuši Latvijas skolas – laikam nav tādas, kurā neesams pabijuši. Ieejot klasē, lai filmētu raidījumam, tu uzreiz pamani, kuram bērnam kaut kas nav kārtībā, iespējams, nav labi mājās. Un tad mēs vienmēr atrodam – it kā neviļus – iemeslu, lai parunātos tieši ar šiem bērniem. Neuzbāžoties atrodam iemeslu pateikt: "Re, cik labi tev sanāca!". Un vienalga, par ko, jo varbūt tas ir mazais sīkums, ko mēs ikviens varam. "Redz, kāds tev skaists džemperis! vai "cik tev skaists smaids!", "cik tu gudri pateici!" – lai visi klases biedri sadzird un pamana. Arī tie, kuri šo cilvēku atgrūž. Un tas ir tas mazais sīkums mūsu katra darbā vai dzīvē, ko novēlu katram – nepaiet garām! Nepaiet garām bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem. Vairāk man nav, ko piebilst.
