Socioloģe Aija Lulle pētniecības un darba dēļ ilgstoši bijusi kustībā, un, kā pati teic, darba garoza ir bieza un cieta ne tikai Latvijas pētniecības zemā finansējuma dēļ, bet arī izaugsmes iespēju dēļ. Tiesa, krietni sarežģītāka šī pārcelšanās no vietas uz vietu darba dēļ kļuvusi pēc bērna piedzimšanas. Tā lielākoties ir ikkatram, kurš darba vai studiju dēļ spiests mainīt dzīves vietu.
"Tik ilgstošs darbs kustībā un tik grūts ceļš, lai es vienkārši varētu īstenot savas spējas un talantus, strādāt savā profesijā, atstāj nospiedumu," vērtēja Aija. "Man liekas, ka varētu arī labāk izveidot to sistēmu, kas atbalstītu mūsu pētniekus, lai viņi varētu normāli apvienot ģimenes dzīvi ar darbu."
To atzina arī pētniece Ieva Puzo, kura šobrīd uz dažām nedēļām ir Japānā, bet dzīves laikā, vēl pirms apprecējusies un piedzimusi meita, studiju un pētniecības dēļ gadu dzīvojusi gan Amerikā, gan Japānā, vēlāk Melnkalnē, bet tolaik kustība šķitusi viegla:
"Es atceros, ka, šķiet, doktorantūras studiju laikā man likās, ka es varu būt jebkur pasaulē, pilnīgi jebkur, Latvijā, ASV, jebkur."
Viss mainījies apprecoties. Tad šī kustība un mobilitāte kļuvusi apgrūtinoša, jo iesaistīti vairāki cilvēki, tu vairs neesi viens kā putns debesīs. Kā stāstīja Ieva, bijuši dažādi periodi, kad pētniecības dēļ nācies kombinēt savas ģimenes un dzīves modeļus dažbrīd pat neiedomājamās kombinācijās.
"Kad vīrs nevarēja doties līdzi, tad meklējām dažādus risinājumus. Es braucu ar meitu un vīra mammu. Meita gan atceras šo laiku ar burvīgām atmiņām no vasaras Melnkalnē, pāris nedēļām Vācijā, kas viņai asociējas ar peldbaseiniem. Joprojām piecgadīgā meita, kad grib peldēt, saka: "Mammu, braucam uz baseinu Vācijā." Tās nav tikai grūtības. Jā, izaicinoša ir loģistika, kā mēs brauksim, kur mēs brauksim, kur paliksim, kā maksāsim. Nereti ģimenes līdzekļi tiek investēti tajā, lai es varētu darīt savu darbu. Mana meita savā vecumā ir piedzīvojusi, iespējams, krietni vairāk nekā citi viņas vienaudži, bet es arī ļoti labi apzinos, ka, viņai sākot iet skolā, mēs vairs šādus eksperimentus nevarēsim atļauties."
Nemitīga saišu saraušana
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, daloties savā mobilitātes pieredzē, atklāja, ka viņam tāda bijusi no deviņdesmito gadu sākuma līdz divtūkstošo vidum. Tai laikā piedzimušas abas pētnieka meitas, līdz ar to personiskās attiecības bijušas gana sarežģītas.
Protams, pieredze, esot kustībā, ikvienam pētniekam ir neatsverama, tomēr izaicinoša tieši ģimenei un attiecībām, jo, pārceļoties no vienas vietas uz otro un trešo, labi zinot, ka tas ir uz laiku, reizēm pazūd vēlme veidot attiecību tīklus tajā vietā, kur uz mirkli esi piestājis.
Tieši balstoties savā pieredzē un arī cenšoties izprast, kāda tad ir darba mobilitāte akadēmiskajā vidē un valsts pārvaldē, šobrīd rit projekts "Attiecības kustībā: tuvniecība mūsdienu mobilajos darba režīmos", kas uzmanību pievērš nevis indivīdiem un viņu perspektīvai, bet gan attiecību tīkliem.
"Es gribētu paskatīties uz to visu mazliet konceptuālāk. Tas ir kaut kas tāds, ko es sāku saprast uz manas mobilitātes beigām.
Es pēkšņi sapratu, ka tas, ko es piedzīvoju, ir tāda nemitīga saišu saraušana.
Es dzīvoju gadu Londonā, gadu Kembridžā, gadu Amerikā, šurpu turpu Melnkalnē kādu laiku. Un tad pienāk brīdis, kad jāpārceļas uz citu vietu, un tās iepriekšējās attiecības tu esi veidojis, bijuši pazīstami cilvēki, bet nesanāk, jo ir jāpārceļas, un tā ir tāda problemātiska situācija," stāstīja Sedlenieks.
Ģimenes labā speciālisti mēdz upurēt karjeru
"Mūsu izveidotais projekts izauga no tā, ka sapratām – šis nav nejauši. Tas nav tāpēc, ka cilvēki izdomā, ka viņi taisīs karjeru un brauks no vienas vietas uz otru, tagad būs mobilie zinātnieki. Nē, tā ir mērķtiecīgi veidota sistēma, kurā cilvēki tiek mērķtiecīgi pārvietoti," secinājis sociālantropologs. "Protams, mēs paši pieņemam lēmumus kaut kādā ziņā, mēs paši piekrītam tam. Bet, ja paskatāmies Eiropas zinātnes rīcībpolitiku aprakstošos dokumentus, mēs redzam, ka pētnieku mobilitāte ir viens no stūrakmeņiem. Saprotot to, ka šī ir rīcībpolitikas daļa, mēs sākam saprast to, kā tas iet kopā ar to, ko manas kolēģes tikko aprakstīja – ar tādu normālo cilvēka dzīves trajektoriju."
Tādēļ mēdz būt tā, ka ģimenes labā augstas raudzes speciālists nolemj neturpināt nepārtraukto pārcelšanos un paliek tai vietā uz planētas, kur vislabāk ir viņa ģimenei, bērniem, zināmā mērā upurējot savu karjeru.
Pētījums šobrīd ir noslēdzošajā fāzē, bet, kad būs noslēdzies, cerams, tā secinājumi nonāks arī līdz šīs sistēmas uzturētāju ausīm, jo mobilitāte kā izaicinājums ģimenei ir novērojama arī diplomātu, mūziķu, mākslinieku un sportistu ģimenēs.
