Aidis Tomsons: Droši vien viņš šobrīd ir Latvijā zināmākais entuziasts, kas daudz laika pakārtojis, lai citus arī mācītu, kā pasargāt sevi no krāpniekiem, kas diemžēl tagad ir mūsu realitāte. Mainoties tehnoloģijām, mainās krāpšanas shēmas, un droši vien Latvijā ikkatrs ir saskāries ne reizi vien ar dažādiem mēģinājumiem izvilināt viņu naudu. Domāju, ka nekļūdos, apgalvojot, ka pavisam tuvā nākotnē šis būs viens no lielākajiem izaicinājumiem – kā sevi pasargāt un neiekrist krāpnieku nagos. "Krustpunktā" saruna gan par tehnoloģijām un zināšanām, gan arī par valsts politiku un to, kam ir jānotiek Latvijā un visā Eiropā, gatavojoties pārmaiņām tehnoloģiju jomā. Mans viesis ir Digitālās drošības centra dibinātājs, programmētājs, tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš. Labdien!
Elviss Strazdiņš: Čau, čau! Te tas trakais čalis sarkanajā cepurē un zilajā kreklā.
Nemainās drēbes nekad tev?
Nē. (smejas)
Lasīju, ka bērnībā arī esi aizrāvies ar dažādām tehnoloģijām, interesējies par programmēšanu. "Youtube" var atrast tos video, kuros tu rādi, kas lācītim vēderā, bet kāpēc tagad tomēr fokusā krāpnieki?
Zini kā, – katram gribas darīt to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Tad, kad sāku par krāpniekiem rakstīt, cilvēki man vienkārši sāka prasīt – nu pastāsti, kā tas strādā, kas tur notiek? Es sāku redzēt tajā jēgu, un katram gribas kaut kādu piepildījumu. Tas stāsts ir pagarš. Es vienkārši strādāju par programmētāju, un lielākā daļa, ko es uzprogrammēju, viss tiek izmests miskastē, jo mums Latvijā ir tāda biznesa pieeja – kaut ko uztaisi un tad meklē klientus. Nevis tev ir klients, un tad tu kaut ko uztaisi. Es gribēju to visu otrādi. Es gribēju, lai cilvēki man paprasa, ko viņi grib no manis, un tad sāku ar to tehniku, un tā tas aizgāja līdz drošībai, līdz krāpniekiem. Tagad es saprotu, cik tā ir mega liela sāpe Latvijā.
Bet tiešā veidā tu pats esi mēģināts tikt apkrāpts? Nu, tā pārliecinoši.
Jā, es esmu arī apkrāpts.
Vispār nodrošināties var pret to?
Es strādāju vairāk nekā trīs gadus drošības jomā, un mēs esam dažreiz tie vislabākie upuri, tāpēc ka mēs vienmēr domājam – mani taču nevar apkrāpt. Tas, protams, gan arī bija tad, kad tikko bija tas krāpšanas bums sācies pirms daudziem gadiem. Tad vēl arī tehnoloģijas nebija tik drošas. Tagad ir viss 3D secure un viss pārējais – ir grūtāk to naudu izdabūt no cilvēka. Bet, jā, es esmu ļoti bieži dzirdējis arī no kolēģiem, es neesmu vienīgais pasaulē tāds, kas kaut ko tādu dara, kas informē cilvēkus un mēģina tos krāpniekus izzināt un noķert. Es esmu dzirdējis no daudziem arī ārzemēs, kas saka – jā, es strādāju drošības jomā, bet mani apkrāpa. Tā jau ir kā klasika, ka paši drošībnieki ir pārāk augstās domās par savām spējām. Tas ir tas, kur es vairs nekad neplānoju iekāpt. Jā, mani var apkrāpt, un visus var apkrāpt.
Kas vispār ir Digitālās drošības centrs?
Principā es taisu saturu, mana sieva producē saturu, un mans jurists visu laiku atbalsta mani, konsultē mani, ko es varu darīt, bet kas ir bišku par traku. (..) Man cilvēki sāka rakstīt: "Klau, es gribu tev iedot naudu par to, ko tu dari, es tev gribu noziedot." Man bija tāds: "Nē, nē, pagaidi, man nevar noziedot. Es taču esmu privātpersona, kā tu man [ziedosi]?" Viņš teica: "Man vienalga, es tev esmu gatavs noziedot lielu naudas summu, izdomā!" Tad mēs sanācām visi trīs kopā un izdomājām, ka ir jāuztaisa reāla organizācija, jo ar to pēc tam varēs arī vairāk izdarīt, ja mums būs kāds nodibinājums, jo pēc tam jau var arī sadarboties ar iestādēm un to visu darīt oficiāli. Tad mēs nodibinājām, jā, cilvēki mums sāka ziedot, un tad arī, protams… Skaidrs, ka šis viss ir lielā mīnusā. Tā tehnika, ko mēs pērkam, ir ļoti dārga. Katru kaut kādu verķīti parādīt, kāda tam ir drošība, ievainojamības vai vēl kaut kas, tas viss maksā dārgi. Kameras un viss. Līdz ar to mēs esam lielā mīnusā, bet vismaz ziedojumi kaut kādā veidā ļauj mums vismaz nedaudz samazināt zaudējumus.
No kā tu dzīvo?
Es esmu programmētājs ikdienā.
Ar to tu kompensē vai pareizāk jāsaka – finansē – savu darbību?
Jā, principā, visa alga gandrīz līdz pēdējam centam aiziet, investējot šajā visā.
Tā tam jābūt?
Es tā neiesaku nevienam darīt, nedariet to, tas ir silts ieteikums. Labāk izbaudiet dzīvi. Zini, kad tevi kaut kas tik ļoti pārņem, tu vairs neskaiti naudu, tu vienkārši visu krāmē iekšā.
Es to jautāju no tāda viedokļa, redz, tu jau dzirdēji, ka es pieteikumā pieminēju arī valsts politiku... Proti, kam tas vispār ir jādara? Tas ir privātpersonu un entuziastu darbs? Jo Valsts policija jau arī dara, nav tā, ka viņi nedara, bet kā tu vērtē vispār valsts attieksmi un politiku digitālās drošības jomā?
Nu, skaties, ja mēs varētu samest algu kādiem 100 vai varbūt vairāk cilvēkiem kā es, var jau pat vēl vairāk, bet realitātē – kur tu dabūsi naudu tam visam? Policija šobrīd raujas tik, cik var. Visi, kas saka, ka policija neko nedara… Iedomājieties, par kādiem resursiem viņi to darīs? Uz katru mūsu iedzīvotāju pasaulē ir entie krāpnieki, un viena daļa no viņiem arī Latvijā uzdarbojas. Mums ir tik daudz apkrāpto, ka tas vienkārši fiziski nav iespējams, tur būtu katrs policists jāuzliek uz 10 lietām reizē.
Tas ir par izmeklēšanu, bet otra lieta ir tā saucamā prevencija, jo tu lielā mērā dari prevencijas darbus.
Jā, prevencijā noteikti arī tiks darīts, es tā domāju. Kādam vajadzēja nākt ar piemēru, un tad cilvēki aizdomājas, jo nevar jau par visām lietām aizdomāties. Es absolūti saprotu, arī es kaut kā trāpīju tieši tad, kad tas viss tā kā sāka uzsprāgt. Es domāju, ka pat ja es nebūtu, šobrīd, visticamāk, jau tāpat tiktu domāts par kaut kādu prevenciju. Nav tā, ka es būtu kaut ko baigi izmainījis valstī.
Proti, vajadzētu valstij investēt lielākus līdzekļus, lai mēģinātu paglābt pašas tautu, kā saka, no muļķības?
Jā, ja ir izkrāpti tiešām tikai tie, bet es neticu tiem datiem, ja ir izkrāpti gadā tikai 12 miljoni… Mani personiskie pieraksti ar visiem man ziņotajiem gadījumiem liecina, ka ir [izkrāpts] daudz, daudz vairāk. Bet, ja tie būtu tikai 12 miljoni, tad, investējot šos zaudētos 12 miljonus atpakaļ kaut kādos prevencijas pasākumos, mēs varbūt pusi no gadījumiem izskaustu. Tas nozīmē – sešus miljonus dabūtu atpakaļ. Kāds varbūt paskatās uz tiem skaitļiem [un nodomā] – nav tik lieli, lai jau turpinās tas viss. Bet realitātē es domāju, ka zaudējumi ir lielāki, kaut vai tikai tāpēc, ka cilvēks paliek neproduktīvs. To es arī, kad pasniedzu kaut kādas lekcijas uzņēmumiem, saku, ka jums ir jādomā arī par jūsu darbinieku drošību, – kā viņi uzvedas mājās, ar ko viņi runā, ar kādiem datiem viņi dalās. Tāpēc ka, tikko kā viņu apkrāps vai kaut kas ar viņu notiks, viņš kā minimums būs neproduktīvs, bet sliktākajā gadījumā viņš vispār aizies projām, un tas uzņēmumam būs liels zaudējums. Ja mēs rēķinātu šos visus zaudējumus iekšā arī Latvijas budžetā, tad es teiktu, ka tas būtu tā vērts. Bet, nu, šis viss ir jāskaidro.
Protams, jā. Otrkārt, izkrāptā nauda taču, visticamāk, nepaliek Latvijā, vai ne?
Nē, nē. Manā pieredzē nav bijuši tādi gadījumi.
Proti, mums vajadzētu vienu valsts digitālās drošības centru.
Jā, vai arī pietiktu ar mūsējo, pāris entuziastiem. Jo skaties, ir reklāmas kampaņas, piemēram, pret mūļiem, un ir pat flaieri latviski, bet es realitātē neesmu redzējis tos flaierus nekur. Eiropas Savienības lapā ir. Lietuvā, Igaunijā, visur šīs kampaņas notiek pret mūļiem.
Kas ir mūlis?
Mūlis ir tas cilvēks, caur kura kontu izlaiž naudu. Par to mēs noteikti vēl parunāsim, tur vispār ir smagi gadījumi, kas ir manā pieredzē. Bet, jā, Latvijā nav īsti arī tajos datos, ka būtu kaut kāds, piemēram, pētījums par mūļiem vai vēl kaut kas. Latvija ir tāds melnais punkts pagaidām. Cerams, ka izdosies to mainīt. Kas ir interesanti, es klausījos vienu interviju, un tur cilvēks stāstīja... Cilvēks, lietuvietis, no "Facebook" nozaga naudu, 400 miljonus pārskaitīja. Viņš aizsūtīja vienkārši viltus rēķinu, apkrāpa "Facebook" un to naudu izlaida caur mūļiem dažādās valstīs – tās bija Kipra un Latvija galvenokārt. Tagad, pirms pāris nedēļām, ieslēdzu "Darknet Diaries" podkāstu, un tur cilvēks no Pakistānas stāsta, kā viņš apkrāpa amerikāņus, tirgojot viltus sertifikātus par izglītību. Pēc mēneša piezvana, ka tas dokuments vairs nav derīgs un ja jūs gribat atjaunot, tad samaksājiet. Pēc tam vēl it kā piezvana kolēģis vai paziņa – klau, es zinu, ka tas dokuments nav īsts, es piezvanīšu tavam šefam, ja tu man nepārskaitīsi… Viņi šitā visu laiku slauc, slauc un slauc. Tas, ko viņš pateica interesantu, viņam prasīja, bet kā jūs to naudu dabūjat uz to savu Pakistānu? Viņš saka – caur mūļiem, un pārsvarā tie ir Maltā un Latvijā. Atkal Latvija. Visu laiku, ja mūļi, tad Latvija. Es nesaprotu vienkārši.
Kā to lai izskaidro?
Es domāju, ka šeit cilvēki nav informēti par to, kas viņiem draud, un viņiem draud krimināllieta. Atceries to – ja tu esi mūlis, tu dabūsi sodu visticamāk. Nedari to! Piemēram, viens gadījums, kuru man nesen [atklāja], kur izkrāpa sievietei 120 tūkstošus. Tur principā sākumā viņa pārskaitīja no savas naudas, tad no savas zemnieku saimniecības, pēc tam viņai atnāca it kā tie juristi, kas varētu atgūt to naudu, viņa vēl tiem pārskaitīja. Tad viņai atnāca no Interpola it kā, ka viņi ir atraduši to visu shēmu, vēl arī tiem pārskaitīja. Pēc tam viņai vēl sāka prasīt – eu, tu vari caur kontu izlaist pāris tūkstošus? Viņa tikai – jā, aiziet! Tad viņa no zemnieku saimniecības nelegāli ņēma naudu, viņa laida caur savu kontu kā mūlis, tās jau ir divas krimināllietas, un tagad viņa vēl ir iesaistījusies piramīdas shēmā. Tagad vēl no tiem cilvēkiem, no kuriem viņa ir aizņēmusies tūkstošus, viņa vēl arī viņus iesaista iekšā tajā shēmā. Ja viņa gadījumā klausās, lūdzu, apstājies, tāpēc ka tur draud vēl viena krimināllieta par šo visu.
Bet cilvēki neapstājas.
Cilvēki neapstājas.
Kāpēc uzķeras?
Kāpēc? Kā to var izskaidrot? Es ar esmu sastapies ar tādiem ļaudīm. Liekas, nu vienreiz, nu otrreiz, bet tu aizskaiti, un jau tie ir desmitiem tūkstošu, bet viņš neapstājas. Kā tā var būt?
Es izstāstīšu. Tas ir psiholoģisks triks, ko dara krāpnieki. Bieži vien cilvēki saka, viņi skatās manus video, lasa manu "Twitter" un vēl kaut ko. Bieži vien cilvēks saka – kāpēc tu apmāci krāpniekus? Vai – o, tūlīt paņemšu šito un izmantošu, paldies par padomu. Nu, kad es tur parādu, kā durvis atvērt vai vēl kaut ko. Ticiet man, tie krāpnieki to visu zina. Viņiem ir noplūdusi no Ķīnas prezentācija, kurā ir 30 slaidi ar katru jautājumu un atbildi – viss, kas strādā 90% gadījumu. Viņi ir izpētījuši šo visu un viņi tevi apvārdo. Viens no pamācības pirmajiem punktiem ir – atsvešināt no visiem draugiem, no visiem radiem. Tur ir daudzi triki. Piemēram, vienmēr tas notiek it kā ar kriptovalūtām, lai gan īstenībā nauda aiziet uz krāpnieku kontu, un tas cipariņš, ko arī daudzi nezina… Ir mājaslapa, un tev rādās kaut kādi cipari, un viņi man zvana un prasa – bet kā tas cipars tur var rādīties, ja nauda it kā ir nozagta? Tā droši vien nav nozagta, tā ir tur aiz tā skaitļa. Nē! Tas skaitlis ir kaut kas, ko kāds ir ielicis savā lapā, es tur varētu ierakstīt jebkādu skaitli.
Kāpēc tā kriptovalūta šobrīd ir viņu jājamzirdziņš? Tāpēc, ka viņiem uzreiz ir tas punkts – tev tūlīt zvanīs banka un teiks, ka kriptovalūtas "to un to". Viņi vārds vārdā zina, ko banka zvana un saka, tāpēc ka viņiem ir liela statistika. Viņi taisa analītiku. Viņiem ir milzīgi biroji, kur viņi analizē katru gadījumu, un viņi zina precīzi, ko bankas teiks. Viņš pasaka – tev zvanīs banka un teiks, ka kriptovalūtas ir sliktas vai vēl kaut kas, tāpēc ka viņiem nepatīk, ka viņi konkurē ar bankas pakalpojumiem. Cilvēkam saslēdzas tas viss prātā – jā, tas izklausās loģiski. Tajā brīdī viņš tic tam. Arī viņi ar gudriem terminiem runā. Tā, lai izklausītos nenormāli gudri, un tad atnāk tavs radinieks un saka: "Nē, nu tas viss ir bleķis, tā nav īstenība." A kā tu to zini? Nu, nevar būt tā, ka ātri var nopelnīt. Nu, redzi, tu runā virspusēji, bet tas džeks man stāsta par tehnoloģijām, par kripto, par to, kā strādā blokķēdes un viss cits. Kam viņš ticēs – radiniekam vai "speciālistam"? Tas viss ir psiholoģiski. Tāpēc, ja jums radinieki ir iekrituši šitajā shēmā, shēmu ķēdē, ko sauc par cūku kaušanu jeb pig butchering... Angliski ir tāds termins šim krāpšanas veidam, kad tevi audzē, audzē kā cūku un tad kauj. Ja kāds jūsu draugs vai radinieks ir iekritis šajā visā… Man cilvēki bieži ir teikuši paldies, ka tu pateici. Viņi uztaisa ģimenes bezmaz vai sapulci un saka – viss, mēs ar to omi vai māsu, vai vēl kaut ko vairs nekomunicējam. Tad viņi piezvana man, es izstāstu, ka tas ir absolūti nepareizākais lēmums. Uztaisiet vēl vienu sapulci, nolemiet, kā jūs ar viņu runāsiet, izglītojieties, palasiet, kā tas viss strādā, un ejiet vēlreiz ar viņu runāt! Jā, es zinu, būs grūti, būs asaras, būs stress, bet dariet to un nepadodieties, jo jūs izglābsiet cilvēkam dzīvību. Latvijā es neesmu dzirdējis par tādiem gadījumiem, bet es ticu, ka tādi varētu būt, bet ASV ļoti bieži cilvēki [tā visa dēļ] padara sev galu.
Viena klausītāja mums rakstīja – iekrītam tāpēc, ka mēs esam nabadzīga tauta un mums gribas ātri nopelnīt.
Tas arī, nenoliedzami, ka lēna nauda Latvijā ļoti reti kuru interesē. Ļoti bieži ar draugiem, runājot par investīcijām, es saku, nu nespekulējiet ar kaut kādām akcijām vai kripto biržām, bet tad man tā kā [atbild] – ai, tu ar savu lēno naudu, mūs tas neinteresē. Visi grib ātri, ātri, ātri.
Izglītības vai vecuma jautājumi kādu lomu spēlē? Es saprotu, ka tu esi aicinājis, lai ļaudis tev ziņo par krāpniecību, un tu vāc tos ziņojumus.
Jā, droši, jebkurā sociālajā tīklā.
Tu kaut kādu apkopojumu mēģināsi saprast, kura tipa ļaudis vairāk iekrīt vai ļaujas?
Tur ir dažādi iemesli, kāpēc katra grupa iekrīt. Vecāki ļaudis iekrīt tāpēc, ka viņi mazāk saprot no tehnoloģijām, savukārt jaunāki iekrīt atkal vairāk, un tad tās abas grupas līdzsvarojas, jo jaunākie iekrīt tāpēc, ka viņi ir ļoti sasaistīti ar tehnoloģijām, viņi lieto "Facebook", "Instagram", viņi iepērkas internetā un visu to dara, un tad no viņiem var nosmelt. Bet lielākās summas manā pieredzē ir tieši [izkrāptas] no vecākiem cilvēkiem. Praktiski visas lielās summas, kas ir virs 100 tūkstošiem, visas ir vecāka gadagājuma... Nu, ne ļoti veci, bet es teiktu, ka 50+.
Tu tagad, kā jau teici, vāc šo informāciju. Ko tu ar to darīsi, kad būsi savācis? Saprotu, ka pāri miljonam tev ir.
Jā, man ir jau krietni pāri miljonam.
Tālāk ko ar šo visu?
Pirmkārt, varbūt kaut kādā veidā palīdzēt arī statistiku veidot, palabot viņus, ka šis nav iespējams. Ja es varēju pusotrā gadā savākt pāri pār miljonam, krietni pāri, bet jūs sakāt, ka visā Latvijā ir tikai 12 miljoni, nu tas nelīmējas kopā.
Droši vien, ka cilvēki jau neziņo, vai ne? Viņiem ir kauns atklāt, ka ir apkrāpti, un saprot, ka jēgas nav.
Jā, it sevišķi tie, kas ir ap 10–20 tūkstošiem, tie parasti neziņo. Tad, kad aiziet simtos [tūkstošu], tad nav variantu, jo tu esi to naudu, visticamāk, dabūjis kaut kur kaut kādos kreisajos ceļos, un to tev policija tāpat uzodīs. (..) Kas ir vēl – man ir grūti ar krāpniekiem konkurēt tādā ziņā, ka es nepiegādāju tik pozitīvas ziņas kā krāpnieki. Viņš piezvana un saka – jā, mēs redzam, tiešām tev tie 10 tūkstoši stāv tajā kontā, tūlīt mēs tos dabūsim, pārskaiti mums tikai divus tūkstošus. Savukārt tad nāk Elviss un pasaka – aizmirsti to naudu, fiziski tu to nedabūsi, viss, tā jau ir sen pa visu pasauli caur mūļiem izklejojusi, to nevar vairs salasīt. Tas ir tā kā izliet ūdeni.
Tad cilvēks padomā – bļāviens, viņš man piedāvā tik sliktas ziņas, bet šis man piedāvā diezgan normālas – astoņus tūkstošus no saviem 10 dabūšu atpakaļ. Tad viņi…
Skaita nākamos divus tūkstošus.
Jā, tāpēc es visu laiku pieslīpēju savu sakāmo, lai tomēr viņš saprastu, ka varbūt tomēr paklausīt mani.
Vainīga cilvēku alkatība – domā "Krustpunktā" klausītājs Jānis.
Jā, bieži vien. Es iedalu upurus divās kategorijās. Vieni ir tie, kas ir apkrāpti mantkārības dēļi, otri ir naivuma dēļ. Tie, kas ir otrā kategorija, vienmēr ir tādi vislabākie cilvēki, kādus jūs esat redzējuši. Tie, kas ejot pa ielu, pacels papīrīti un palīdzēs tantiņai pāriet pāri ielai. Tie paši ir tie, kas iekrīt, uzticoties cilvēkiem, vienkārši iekrīt. Viņu man ir visvairāk žēl. Otri ir tie, kas grib šo te ātro naudu, un, nu, jā, viņi ir dabūjuši mācību, bet diemžēl es teiktu, ka mācība bieži vien ir neadekvāta, to varēja arī lētāk dabūt. Žēl jau arī to cilvēku, jo viņu dēļ jau arī cieš visa ģimene, darbs. Daudzi cieš.
Te vēl savukārt prasa klausītājs jūsu attieksmi pret "Cert.lv". Ir taču smalka informācijas tehnoloģiju iestāde?
Forši, ka mums tāds "Cert.lv" ir, es esmu priecīgs. Tas, ka kāds domā, ka "mani te apkrāpa, bet "Cert.lv" nepalīdz", – bet īsti jau "Cert.lv" ar to nenodarbojas. Viņi vairāk [strādā] ar digitālo drošību un principā apkalpo dažādas iestādes. Skaidrs, ka viņi ārpus kārtas pēta arī šādas ievainojamības, jo jebkura ievainojamība skar arī uzņēmumus, bet kopumā šis bija iztrūkstošais posms. Tāpēc mūs sarunās pamudināja gan "Drossinternets.lv", gan "Cert.lv", ka jums ir jādibina [organizācija] un jāaizpilda šis tukšais caurums, jāinformē cilvēki.
Man Lauras kundze raksta – ārprāts, cik gudrs cilvēks, es daudz ko nesaprotu no viņa runātā, bet labi, ka runā, varbūt tomēr ieklausīsimies un sapratīsim.
Es šo neuztveru kā komplimentu, jo man to bieži pārmet, un es cenšos… Ja kāds skatās manus "TikTok", bieži vien tie video tiek pārfilmēti piecas vai pat 10 reizes. Es cenšos izskaidrot tā, ka pat mana ome sapratīs. Tad es ieeju komentāros, un izskatās, ka puse nesaprata. Diemžēl tad es nofeiloju tajā savā uzdevumā, ko biju sev uzlicis.
Mākslīgais intelekts un dziļviltojumi
Ņemot vērā "Krustpunkta" specifiku, mums interesē arī tas otrs jautājums – krāpšana informatīvajā laukā jeb manipulēšana ar informāciju, tā to varētu saukt. Protams, mūsu acis tagad ir vērstas vairāk Krievijas virzienā, bet ne tikai. Cik šī savukārt ir liela problēma tavā skatījumā?
Šobrīd pagaidām, cik es zinu, gandrīz necik, bet būs, un būs ar lielu blīkšķi, es domāju. Viltojumi, dziļviltojumi nāks un drīz. Tam ir arī pretējās sekas, ka jebkurš politiķis varēs pateikt: "Es šo neesmu teicis, šis ir dziļviltojums." Beigās kam īsti ticēt? Nu, redzēsim, būs traki, policijai būs daudz darba.
Bet varēs vispār ar ekspertīzi noteikt, ka tas ir viltojums vai nav? Proti, varēs tā noviltot, ka nevarēs neviena ekspertīze pateikt?
Nevarēs pateikt. Tas ir neizbēgami, ka nevarēs pateikt, jo, kā jau es esmu daudzas reizes teicis, nav nekādu problēmu uzrakstīt rīku, kurš trenējas uz to noteikšanas rīku, un viņš trenējas tik ilgi, kamēr tas [dziļviltojuma] noteikšanas rīks viņu neatpazīst. Būs citas metodes, būs kaut kā jāautentificē, ka tie dati ir ņemti tiešām no tās vietas, kur tie ir ņemti. (..)
Proti, mums ir jāapzinās, ka jebko, ko mēs dzirdam vai redzam, pilnīgi noteikti mēs nezinām – tas ir tā noticis vai nav.
Jā, nu, piemēram, rakstus lasot, mēs sen jau runājam un esam pieņēmuši to, ka raksti var būt viltus raksti. Par to jau mēs esam aizmirsuši. Tas pats ar balsīm. Drīz, un jau tagad mēs sākam aizmirst, ka balsīm var uzticēties, – lēnām. Tūlīt jau arī video vairs nevarēs uzticēties. Mēs vienkārši pārdzīvosim to. Bildēm mēs jau sen vairs neuzticamies. Ja kāds domā, ka kāda bilde vispār nav apstrādāta ar mākslīgo intelektu, tad sen tā vairs nav. Viss – jūsu tālruņi, jūsu kameras visu apstrādā ar mākslīgo intelektu. Paskatieties uz jūsu selfiju jūsu "Iphone". Kāpēc jūs pēkšņi esat mazāk pumpains tajā selfijā? Tāpēc, ka tur ir mākslīgais intelekts, ko arī varētu saukt par viltojumu.
(..)
Tagad Eiropas Parlaments strādā pie regulējuma, kas darbosies Eiropas Savienības teritorijā, runājot par mākslīgo intelektu un tā attīstību. Ko tu domā par to?
Ir ļoti jauki, ka ir regulējumi, viss forši, vismaz Eiropas Savienībā viens otru neapkrāps, bet realitātē ārpus Eiropas Savienības ir milzīgas krāpnieku valstis, kurām pilnīgi vienalga par tiem likumiem. Viena no tādām ir Nigērija, kura burtiski miljardus, ja ne tagad jau triljonus, ir izkrāpusi tikai no Amerikas vien.
Viņiem budžets nav tik liels, cik viņi izkrāpj naudu, tas ir vienkārši kosmoss.
Nigērija drīz kļūs par bagātāko valsti.
Nu, ja tas aizietu valdībai, tad jau jā, bet nu… Tām valstīm būs diezgan vienalga, ko šeit pieņem, kādus likumus. Bieži vien šie likumi arī atdursies pret to, ka diemžēl mums kaut kāda brīvība tiks atņemta. Piemēram, tas, ka SIM kartēm tagad gribēja ieviest, un, visticamāk, ka arī ieviesīs to, ka var tikai ar saviem dokumentiem tās nopirkt. Līdz ar to tev katrs numurs būs piesaistīts tavam dokumentam, tavai personai. Skaidrs, ka kaut kādā ziņā tas palīdzēs, bet daudziem tas atņems brīvību, jo, ja tu gribi būt kaut kāds trauksmes cēlējs kādā uzņēmumā, tu gribi no anonīma numura kādam kaut ko ziņot, tev tādas iespējas kā anonīms numurs vairs nebūs. Tā kā no kaut kā būs jāatvadās, bet tas vienmēr tā ir. Tur, kur ievieš drošību, tur vienmēr kaut kas tiek pazaudēts.
Kā mēs kā sabiedrība varam gatavoties tam, kas tuvāko droši vien pāris gadu laikā notiks?
Tikai un vienīgi izglītot – iet visiem cilvēkiem sociālajos tīklos un stāstīt. Jo es absolūti nevienam nepārmetu, ka viņš atnāk no sava darba vakarā, noguris, pārstrādājies; nu viņš neņems un neskatīsies kaut kādus pamācošus video un nelasīs grāmatas par to, kā strādā krāpnieki. Viņam ir daudz ērtāk, ja viņš ieiet "TikTok", un Elviss smieklīgā veidā pastāsta viņam caur jokiem nopietnas lietas. Tas uzreiz paliek [prātā]. Manuprāt, tas ir vislabākais veids, kā strādāt ar cilvēkiem un informēt viņus. Jo brīvprātīgā piespiedu kārtā mums tas viss būs diemžēl. Ir jāmācās un jāzina, bet tie, kas nezina, diemžēl... Šeit ir tas grūtāko slēdzeņu princips, ka tavam dzīvoklim ir jābūt ar vissarežģītāko slēdzeni. Visas slēdzenes var atlauzt, bet ja tavam dzīvoklim būs vissarežģītākā slēdzene, tad atlauzīs kaimiņa durvis. Šeit ir tas pats. Ja mēs Latvijā drošības jomā būsim izglītotāki... Jo izglītotāki mēs būsim, jo vairāk apkrāps kaimiņvalstis. Diemžēl, lai cik tas neizklausītos ciniski, bet tā ir.
Klausītāja Evita saka – klausoties liekas, ka atgriezīsimies pie tā, ka nevienam vairs neuzticēsimies un tikai klātienes tikšanās un rokas spiediens būs garants.
Tas noteikti nebūtu sliktākais princips, kā dzīvot. Nevienam neuzticieties. Ja jūs gribat tomēr ar kādu sarunāt drošu komunikāciju, tad izdomājiet drošu paroli. Tas, kurš zvana, nosauc šo paroli. Protams, jūs to varat ikdienas sarunās nedarīt, tas pat nebūtu droši, ja jūs regulāri sauktu to paroli, jo kāds to dzirdētu, bet, ja ir jāpārskaita nauda vai ja ir kādi dati jāiedod, tad uzreiz paprasiet paroli. Svarīgs šeit ir aspekts, ka paroli nosauc tas, kurš zvana, jo, ja paroli nosauc tas, kam zvana, tad krāpnieks varētu piezvanīt, uzzināt paroli un zvanīt nākamajam radiniekam un nosaukt šo paroli. Tāpēc, jā, izdomājiet savā starpā paroli!
Kāda, tavuprāt, ir gaišā puse no tehnoloģiju attīstības?
Dzīve paliks interesantāka un ātrāka. Piemēram, apgūt kaut kādas jaunas lietas šobrīd ar mākslīgo intelektu ir tik [viegli]. Es nenormāli daudz laika iegūstu ar mākslīgo intelektu, kad kaut kādas ļoti sarežģītas operācijas, kas man ir jāuzprogrammē, un es zinu, kā to izdarīt, bet tas vienkārši manu laiku paņem, tā vietā es uzrakstu "ChatGPT" – uzģenerē man. Viņš uzģenerē man kodu, bet nianse – ir jāpārbauda, ko viņš ir uzģenerējis.
Ir tā saucamās halucinācijas, kad mākslīgais intelekts sāk izgudrot lietas, kuras viņš nekad nav iemācījies, un no tā ir jāuzmanās.
Viņš var sākt runāt muļķības, un man bieži vien ir tā, kad mēs runājam. Jo es "ChatGPT" uzskatu bieži vien kā savu skolotāju. Es, piemēram, ieeju… Ir "Matrix" filma, kurā viņš pieiet pie helikoptera un saka – man vajag iemācīties ar to lidot. Viņam smadzenēs uzreiz notiek apmācība, viņš iekāpj un aizlido. Es "ChatGPT" salīdzinu ar to. Piemēram, man ir tā, ka man nākamajā dienā ir tikšanās par to, ka uzņēmums negrib vienu tehnoloģiju lietot, bet mēs gribam to lietot, un mums ir strīds. Man uz to tikšanos ir jāiemācās tā tehnoloģija, un es uzreiz rakstu "ChatGPT" – iemāci man tehnoloģiju. Viņš man visu izstāsta, un pēc tam es uzdodu papildus jautājumus, tāpat kā tu uzdotu skolotājam. Jo – kas ir problēma ar visām video, audio un teksta apmācībām – tu nevari uzdot jautājumus. "ChatGPT" tu tos visu laiku uzdod, un viņš tev visu laiku atbild. Principā es dienas laikā biju pilnīgs guru, es varēju iet un sertifikācijas likt tajā tehnoloģijā. Bet dažreiz mēs runājam par kaut kādu tēmu, kuru viņš visu laiku ir sapratis, bet pēkšņi sāk runāt pilnīgi nesaprotamas lietas un saka, ka viņš vispār šo tēmu nezina. Bet kā, tu man divus teikumus augstāk izstāstīji, kā tā strādā! Tagad tu saki, ka tu vispār to nezini. Tāpēc ir tā, ka ir baigi jāfiltrē, ko viņš runā.
Bet, redzi, vienai lielai daļai Latvijā joprojām ir valodas barjera, kāpēc mēs to nelietojam.
Var jau latviski arī.
Bet tad tas ir nepilnīgāks.
Jā, bet tik un tā tas iegūtais laiks...
Piemēram, tad, kad es gribu intervēt tevi, es pagaidām vēl nepaļaujos uz jautājumiem, kurus man intervijai sagatavo "ChatGPT".
Jā, ar radošo [jomu] gan ir nedaudz grūtāk. Es, piemēram, arī šo to biju pameklējis, ko man šeit pateikt, un principā viņš man vispār neko nepalīdzēja. (smejas) Es, gribēju, piemēram, – pasaki man kaut kādu smieklīgu joku, ko man izšaut, bet viņš man pateica tik stulbus jokus! "Es esmu jūsu digitālais drošo zvaigžņu ķērājs" un kaut kas tamlīdzīgs – nu, pilnīgs sviests! Sapratu, – labi, viss, pietiek, šeit nebūs.
Kā atrast līdzsvaru starp trauksmi, bažām, ko rada digitālās tehnoloģijas, un bailēm kļūt par upuri? Jo, no otras puses, – nevar taču dzīvot bailēs?
Jā, drīzāk ne bailēs, bet būt uzmanīgam. Uzmanīties no visa. Bieži vien cilvēkiem ir intuīcija, intuīcija viņiem saka, ka kaut kas nav, bet viņi riskē. Ja jums intuīcija saka, ka šī varētu būt krāpšana, diezgan droši, ka tā ir krāpšana. Tāpēc klausiet intuīcijai, nedodiet savus datus nevienam, ja viņš nav nosaucis paroli, par ko jūs esat vienojušies, nekam neskaitiet naudu un lietojiet divu faktoru autentifikāciju! Lūdzu, lietojiet! Ukrainā, kad Krievija uzbruka, tā reāli neitralizēja vienu slimnīcu, un mira cilvēki, un iemesls tam bija tāds, ka slimnīcas darbinieki nelietoja divu faktoru autentifikāciju. Principā uzlauza cilvēku kontus un neitralizēja. Līdz ar to, ja jūs domājat par Latvijas drošību, ne tikai par savējo, tad lietojiet, lūdzu! Visās platformās ir pieejama divu faktoru autentifikācija.
