Jānis Geste: Jā, tā ir. Varētu šķist – ja jau es ikdienā sēžu kameras priekšā, tad man patīk atrasties tajā redzamajā daļā. Bet – nē, man daudz labāk patīk būt jautājumu uzdevējam, nevis tam, kas uz tiem atbild. Laikam jautāt ir vieglāk. (Smejas.)
Tu domā? Mēs, protams, labi zinām to žurnālistu ironisko atrunu: "Nav stulbu jautājumu, svarīgi – kāda seko atbilde!" (Smiekli.)
(Smaids.) Jā, jā, vai ne? Tā ir ērta pozīcija, arī es esmu kādreiz ar to aizbildinājies. Tomēr ir reizes, kad ir arī muļķīgi jautājumi.
Laikam gan. Tas ir tāds pats domājamais apgalvojums kā – labs cilvēks nav profesija! Ko tu par to domā?
Nu, laikam nav profesija! Pag, bet vispār ir jāpadomā… Nu gan tu dod! Rīta stundā ar tādiem jautājumiem?! Man, kas ir pūce pēc dzīves izjūtas…
Tu esi pūce?
Beidzamos gadus – jā. Nākas pielāgoties darba ritmam. Agrāk nebiju, bet tagad esmu riktīga pūce, kas ir pūcīga no rītiem. (Smejas.)
Cikos beidzas tava diena?
Nu, rēķini: pēc "Panorāmas" tiešraides mājās esmu ap deviņiem vakarā, un tad man gribas kā ikvienam to sajūtu, ka dienai ir vēl turpinājums: gribas paskatīties, ko kolēģi ir sastrādājuši vai kādam seriālam uzmest aci. Vai, ja ir vēl spēks, palasīt kaut ko. Un skat – ir viens naktī! Taču bez šīs pārslēgšanās esi ritenī, kas veļas tik ātri, ka, šķiet, ka neko nekontrolē.
Un kādā brīdī tavā žurnālista un redaktora darbā – jo tu taču arī veido saturu –, tas atmaksātos, vai ne? Ja šīs informācijas pārstrādes nebūtu.
Jā, tā ir. Mana diena mēdz būt ļoti gara – televīzijā esmu iejūdzies daudzās lietās, kas man patīk, bet tās stundas jau neredz ēterā. Skatītāji redz tikai "Panorāmas" pusstundu, bet ne tās, kas panāk to, lai ētera produkts ir tāds, kāds tas ir. Katrā ziņā es neesmu no tiem, kas darba stundas skaita. Un tad tā izventilēšanās ir ļoti svarīga. Bet es zinu, ka tā ir daudziem mediju cilvēkiem, īpaši kopš 2020. gada: viss sākās ar kovidu, un tad – es negribu lamāties! – viens neģēlis atnāca un izdomāja uzsākt karu.
Tajā pašā laikā esi teicis, ka periodā līdz 2020. gadam biji iedzīvojies sava veida rutīnā?
Jā, tā bija. Kaut arī saturs mainās, process visu laiku ir viens un tas pats, un, ja sliedes ir ļoti labi ieeļļotas, rutīna atnāk. Un paliek pat mazliet garlaicīgi. Bet tagad – garlaicīgi nav! (Smaida.) Izaicinājumus vairs nav jāgaida – ņem katru, kas nāk pretī.
Tu arī esi teicis, ka tev ļoti patīk dzīvās ziņas, kad, tā sakot, nezini, cik tālu būs krasts, lai upi pārpeldētu.
Jā. Piemēram, labi atceros sešu stundu tiešraidi ar okupekļa gāšanu Pārdaugavā, kur mums scenārija plāns bija stundai, maksimāli rēķinājāmies ar divām, jo tā mēs tikām informēti no pasākuma organizētājiem: "Maksimums divas stundas!" – viņi teica. Taču divas pārvērtās sešās! Taču man tas patika, problēmas nesagādāja. Atceros – rit jau ceturtā vai piektā stunda, un tu tikai visu laiku dzirdi producenta tekstu tiešā ētera austiņā: tagad ir sazvanīts tas, būs saruna ar to, pēc tam būs saruna ar to. Un tu runā ar vienu cilvēku, un paralēli domā, ko tu jautāsi nākamajam…
Vai tavas smadzenes ir sakārtojušās tā, ka tu to vari viegli dabūt gatavu?
Jā, bet tas ir jāiemācās. Ar vienu smadzeņu puslodi klausies, ar otru domā tālāk. Bet līdzīgi jau ir arī "Panorāmā" – mana mute stāsta aktuālo ziņu, bet auss klausās, ko saka producente. Bet zini – man bija atklājums pašam par sevi! Vienmēr lieku austiņu labajā ausī, un tās dažas reizes, kad – nezin kāpēc – esmu ielicis otrajā ausī, – tas nestrādā! (Smejas.)
Jā? (Smejas.)
(Noplāta rokas.) Vienkārši nestrādā! Caur labo ausi es varu darīt lietas paralēli, bet, tikko nomaini savu uztrenēto pieeju, – nekas nestrādā!
Interesanti būtu pavaicāt citiem kolēģiem, kā viņiem tas ir?
Vai ne? Esmu gan novērojis, ka ir kolēģi, kas tehnisko austiņu liek otrā ausī…
Ahā?
Jā. Bet tās ir detaļas. Kopumā man patīk tās peldēšanas tiešā ētera neprognozējamībā.
(Smaids.) Es saprotu, ka tev patīk peldēšana arī lielajā jūrā jeb – kā tu sauc – Dižjūrā?
Jā, jā! Bez jūras nu nekā! (Smejas.) Turklāt visos gadalaikos!
Nu, kā gan citādi! Tev kā kurzemniekam, užavniekam, kas bērnību pavadījies pie jūras!
Jā, aizbraucot uz Užavu, fiziski jūtu, ka gaiss ir citādāks, smaržo un, šķiet, vairāk piepildīts ar skābekli.
Kā smaržo Užavas gaiss? Esmu pamanījusi, ka Skultē gaiss ir salds. Aizbraucot no Rīgas, tas ir pirmais, ko pamanu, izkāpjot no auto.
Užavā gaiss ir svaigs! Varētu domāt, ka pie atklātās jūras tas ir sāļš, bet nē. Un elpot ir pavisam citādi – ja Rīgā staigāju ar aizliktu degunu, tur ir tik brīvi elpot!
Bet tu iesāki par visiem gadalaikiem! Vai tu esi solidarizējies ar savu kolēģi Aiju Kincu, azartisko ziemas peldētāju?
Neesmu gan. Lai arī mēs ar Aiju daudzos projektos kopā esam strādājuši – "Likteņdārza" un Dziesmu svētku tiešraides vadījuši –, ziemas peldēšanu neesmu no viņas pārņēmis. Aukstās dušas izbaudu tikai tās dažas dienas gadā, kad siltumtīkli veic tehniskās pārbaudes, bet vairāk gan ne! (Smejas.)
(Smiekli.)
Taču jūru baudu ne tikai peldoties. Rudens, ziema, agrs pavasaris – tās ir garas pastaigas, dzintaru medības, laimes akmentiņu meklējumi – tie ar caurumiņiem.
Vai tev ir vairāki?
Mani vecāki ir apsēsti: viņi nebrauc mājās no pludmales, kamēr nav atraduši pa laimes akmentiņam. Mums ir divi lieli kartupeļu grozi pilni!
(Smejas.) Kartupeļu grozi? Es tev ieteikšu mūsu televīzijas mākslinieces Kristīnes Lasmanes ideju! Zini, viņa ar savu skaistuma izjūtu laimes akmentiņus ver tādos garos diedziņos un sakarina dārzā, koku apakšējos zaros. Ļoti skaisti – vējš uzpūš, tie viegli šūpojas.
Es teiktu, ka ar mazajiem tā var. Bet mums tādi riktīgāki arī ir…
Saprotu… (Smaids.)
Bet galvenais attiecībās ar jūru – būt dabā. Rudenī man ļoti patīk pie jūras izvējot galvu. Tā kārtīgi! Sevišķi, kad pūš lielais ventilators ar tādu pamatīgu ātrumu.
Lielā izventilēšanās ir arī viena no garīgajām attīrīšanās metodēm, kam ir ne tikai tāda restartēšanās jēga, bet arī vietas atbrīvošana jaunām lietām dzīvē… Taču ne katrs raksturs to varot turēt.
Jā, grūti noraksturot, bet man tā noteikti ir sasaiste ar būšanu ritenī, kur tu visu laiku skrien, un tad, jā... Bieži sanāk ļoti emocionāli, bet arī ļoti tieši – tu esi pilnībā izpūsts cauri, it kā nosalis, bet reizē ne. Tu kļūsti vieglāks. Uz kādu laiku iegūsti tādu dzīves vieglumu.
Jā.
Bet nu – to, ko es visiem saku: pie lielās jūras – ar pietāti. Pats esmu pieredzējis situācijas, kad kļūsti vieglprātīgāks, jo taču visu zini: pazīsti krastu, gultni, zini, kur ir seklums. Bet mēdz būt reizes, kad tur tā sekluma vairs nav. Lielā jūra mainās vairākas reizes gadā, līdz ar to nekad nevari būt drošs.
Vai tu jūru uztver kā dzīvu? Vai ar to var sarunāties?
Es neesmu tā darījis. Bet mani ļoti piesaista viņas mainība – tu staigā it kā pa to pašu vietu, bet viņa nekad nav tāda pati, kā iepriekšējo reizi. Šogad arī aizbraucu pie Užavas upes ietekas jūrā, kur es bieži esmu, tur ir arī mans Instagram soliņš…
Āhā? (Smiekli.)
Nu labi, daudziem tas ir Instagram soliņš, bet es to saucu par savējo, kur dodos kolekcionēt saulrietus.
Vai tu esi romantiķis? Uz tādām domām es nācu ne tikai klausoties, cik skaisti tu stāsti par Užavu un jūru, bet arī pēc teksta, ko tu pirms mūsu intervijas par sevi biji atsūtījis: tas bija tik poētisks, ka žanriski to varētu dēvēt par dzeju prozā.
(Smejas.) Droši vien esmu romantiķis, jā. Dzeju es mēģināju rakstīt vidusskolas laikā – kā jau tas daudziem notiek. Pēc tam pats izlasīju, sapratu – mhm… nebūs!
Rādīji kādam?
Nē! Bet nesen tos skribelējumus atradu! Ak, kāds naivisms! Un arī – tāda dzīves drāma! Tik kategoriski! Uz dzīvi esmu raudzījies melnbalti. Kas laikam gan pieder pie tāda pusaudžu laika. Bet romantika, jā…
Zini, es atļaušos publiski nocitēt mazu fragmentu no tā, ko tu esi rakstījis romantiskajā esejā, sevi saucot par Užavas Jāni, "kas ir arī daudzbērnu krusttēvs un kurš zina, ka reiz pienāks diena, kad pirmā ziņa būs nevis par mūsu kārtējo nevarēšanu, bet varēšanu: jā, par hokeja bronzu vai basketbola piekto vietu Pasaules kausā. Bet arī par ko īstu – puikām, kuru sapņi stiepjas augstāk par Užavas bāku; iespēju apvāršņiem ikvienam, kurus neierobežo Dižjūras horizonta robežas, un savas, brīvas zemes sajūtām sargājamām – ašas, vitālas un vienreizējas, kā Kurzemes divu saulrietu krastā izdzīvojamas".
Jā, man patīk uzlikt uz papīra to, ko domāju. Nevis izteikt vārdos. Starp citu, viens no maniem mīļākajiem dzejas krājums ir Šlāpina "never" – to jau arī grūti nosaukt par dzeju.
Bet konkrēti par šo manu tekstu – es pēc darba vakarā sēdēju mājās, un gan jau ka atkal sociālais burbulis bija sacēlis vētru par mūsu kārtējām nevarēšanām, un tad es domāju – ir ļoti viegli visu laiku čīkstēt! Tas ir tik ērti – var sevi visu laiku ar to barot un vienmēr jau var atrast arī citus, kas tev pievienojas…
Savējo kopienu…
Jā, un tā tik uz priekšu! Tā Laimes lāča gaidīšana joprojām ir aktuāla, un, man šķiet, aplama! Ja kaut kas dzīvē šķiet nepareizi, tad savu iespēju robežās mēģini kaut ko darīt. Mēs kā ziņu žurnālisti vēstām par to vai mēģinām skaidrot, kāpēc kaut kas nenotiek. Vai notiek tā, kā notiek.
Rīcība jau nāk no apzinātības.
Nu, tieši tā. Bet sīkumos, kaut vai ikdienā, ejot pa pludmali, kad tu ieraugi kādu netīrumu, – nu, paķer līdzi līdz tuvākajai atkritumu kastei, nevis nofotografē, ieliec Instagram un pakrati ar pirkstu: "Vai, vai, vai!"
Labs piemērs!
Jā. Tomēr aizvien pārsteidzoša ir tā vēlme gaidīt, ka atnāks kāds supercilvēks un parādīs, kā būs un kā vajag?
Nu krievi [Krievijas iedzīvotāji] jau ir sagaidījuši savu supercilvēku.
Jā, jā. Un, man šķiet, ka – un tas mani pārsteidz! – ir šis pieprasījums. Es saprotu, kāpēc viņš ir tur. Bet arī pie mums ir cilvēki, kas gaida savu vadoni. Tas izbrīna vairāk. Es pieņemu, ka cilvēkiem ir ļoti dažāda brīvības sajūtas izpratne, bet es kā cilvēks, kas no mazām dienām ir pieredzējis padomju sistēmas ķetnu un atbrīvošanos no tās…
Kurš tev ir dzimšanas gads?
1983.! Es atceros sajūtu, kā tas ir – ar dažām kapeikām stāvēt vietējā pagasta veikala rindā un gaidīt maizes mašīnu. Un, ja paveiksies, dabūt pīto maizi ar magonēm, un tas būs tavs lielais saldums turpmākajām pāris dienām, jo nekā cita jau nav. Un deviņdesmitie – gan brīvības sajūta, gan izaicinājums dabūt normālu darbu un visu, kas bija ap to. Un tad divtūkstošie gadi ar referendumu par stāšanos Eiropas Savienībā, kur 2004. gadā mēs arī iestājāmies…
Un tu pats pie tā jau biji klāt kā žurnālists – tas bija tavs profesionālais sākums!
Un tas raksturo manu sajūtu: mēs atgriezāmies kultūrtelpā, kurai piederam pēc būtības. Un tagad, kad ir vairāk nekā 30 gadi pagājuši, kopš neatkarības atgūšanas, vairāk nekā 20 gadi, kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, un mums joprojām ir cilvēki, kas gaida vadoni… Šo es nesaprotu! Ja tik ļoti cilvēkam nepatīk, kā tiek pārvaldīta vieta, kur tu dzīvo…
Bet tu runā ne tikai par to tautas daļu, kas dzīvo krievvalodīgā mediju telpā, vai ne?
Nē, šeit nav runa par tautībām, jo tādu vadoni, kā ir kaimiņvalstī, gaida gan daži latvieši, gan krievi, un arī daži poļi un baltkrievi… Tik īsa atmiņa viņiem?!
Un tad tu uzraksti kaut ko, ja? Kad tavs pārsteiguma mērs ir pilns un gāžas pāri…
Jā. (Smejas.)
Un kādi komentāri seko?
Nekur jau neredz to neviens. Vienīgi ziņu tekstos, kas šad un tad ir citādāki.
Ā? Es sapratu, ka tu sociālajos tīklos dalies?
Nē, nē – sociālajos tīklos vai nu dalos par labo, ko es redzu, vai neko.
Klau, bet tas ir lieliski! Es nezināju, ka tu savu apzinātību ieliec ziņās! Kaut arī likumīgi mēs nedrīkstam to atļauties – piešķirt ziņām savu redzējumu…
Tā robeža jau, loģiski, ir jāsaglabā. Bet tas, ko mums visiem ziņu kolēģiem ir iemācījis karš, – kaut kādām tavām emocijām arī ir vieta.
Un interesanti, ka ziņu vide mainās arī pasaulē: var redzēt arvien vairāk emocionālu cilvēku, kas neatgādina robotus, kas nolasa ziņas labā, profesionāli nostādītā balsī un valodā, runājošās galvas, kuras nekas neskar! Loģiski, ka skar!
Tas ir lieliski, ka tu to dari savā darbā, un, ja mēs katrs tādu pienesumu veidotu, kas, starp citu, var izpausties arī klusēšanā. Jo, ja mēs ienākam virtuālajā telpā – cik mēs to piemēslojam arī kā žurnālisti.
Jā, es ļoti piekrītu. Šie pēdējie gadi ļoti bieži ir mācījuši, ka ļoti vērtīgi ir vienkārši paklusēt. (Smejas.)
(Smejas.) Un to saki tu!? Cilvēks, kura darbs ir runāts vārds!
Jā. Jo, piemēram, sociālie mediji ir normalizējuši apsaukāšanos. Normalizējuši uzbrukumus. Ķengas ir pieņemama savstarpējās saziņas sastāvdaļa… Daļa tā rīkojas, slēpjoties aiz nosacītas anonimitātes, bet tik ļoti gribētos, lai tas mainās. Lai ievērojam arī šeit tos pašus principus, ko tiešajā saziņā. Šaubos, vai gānītāji, kas atļaujas rupjus vārdus internetā, tos lietotu arī, nonākot ar cilvēku aci pret aci.
Mhm…
Kurā brīdī tā robeža vienkārši izzūd? Tāpēc es piekopju principu: runā tad, kad ir, par ko priecāties, bet, ja nav… Nu, jā, es mēdzu arī sadusmoties! Ļoti reti. Pēdējais gadījums, kad es nespēju noturēties, ir Jēkabpils gadījums ar Rusiņa nogalināto sievieti. Tāda bezspēcības sajūta, ka cilvēks ir darījis visu, lai mēģinātu sevi aizsargāt, bet visas atbildes bija tāda vienaldzības siena. Pat ja ir likuma pants…
Tu tagad par policiju domā?
Jā. Un tas bija, kad es arī atļāvos sociālajos medijos dusmoties ļoti. Taču kopumā es nedomāju, ka tā ir tā vieta, kur diskutēt vai meklēt līdzīgus viedokļus. Vēl jo mazāk – strīdēties un cerēt vienoties par kaut kādu taisnību. Man šķiet, ka tā ir iluzora vide, kas, starp citu, diemžēl ietekmē arī ziņu saturu, jo kaut kādi cepieni internetā kļūst par ziņu. Tas ietekmē lēmumu pieņēmējus, jo politikas sastāvdaļa kļūst arī tas, vai tu apmierini vai neapmierini viena sociālā tīkla burbuļa vajadzības… Šausmīgi interesants laiks! (Smejas.) Bet atstājot vārdu šausmīgi!
(Smejas.) Tu zini, man ir prieks, ka mūsu saruna aizvirzījās prom no stāstiem par tavu bērnību, jurista karjeru un agrīno televīzijas pieredzi, ar ko tik lieliski esi dalījies raidījumā "Daudz laimes, jubilār!", kur viesojies pirms gada, savā četrdesmitgadē!
Bet es tev gribēju tieši par pēdējo gadu pajautāt. Proti, 40 gadi cilvēkam, tādiem Bībeles simboliem runājot, ir laiks, kad cilvēks top brīvs – līdzīgi kā stāstā par seno jūdu tautu, kas 40 gadus Mozus vadībā klīda pa tuksnesi. Un ne jau tāpēc, ka viņi ātrāk nevarēja sasniegt Apsolīto zemi, bet gan tāpēc, ka šajā laikā piedzima jauna paaudze, kam nebija vergu domāšana. Tagad, kad tev jau ir apritējis 41, vai mans stāsts tevī kaut kā rezonē? Kaut vai ar ironijas vai joka pieskaņu.
Labs jautājums. Jā tā padomā, tur ir patiesības grauds. Līdzība par atbrīvošanos no verdzības ir saistāma manī ar pārmaiņu, kas nebija tāda līdz 40! Proti, vēl ne tika sen man ļoti svarīgs likās it viss.
Tu esi teicis, ka esi ziņu atkarīgais.
Un joprojām esmu. Man patīk sekot līdzi visam, būt lietas kursā, bet tās pārmaiņas ir, ka es tam visam vairs nepiešķiru tādu nozīmi. Un arī attieksmē pret darbu – agrāk es gāju uz raidījumu, un man viss bija jāpārzina – ko darīs režisors, asistents, autovadītājs, viesis utt. Likās, ka viss jākontrolē, lai varu labi paveikt savu darbu.
Kas ir gluži loģiski tiešraidē, vai ne?
Jā, bet tagad es vairāk domāju par pienākumu nodalīšanu, es zinu, ko no manis gaida, bet ir jāiemācās paļauties arī uz citiem. Un tas dod atbrīvotības sajūtu. Nu, tu neesi tas centrs, uz ko visi pulcējas kameru un starmešu spozmē un reizē – arī visa atbildība. Ir jāsaprot, ka tu neesi! Un tas dod tādu baigi foršo sajūtu!
Ka tu nevis norobežojies, bet ļaujies?
Jā, jā, jā. Bet ne tikai ēterā. Tā jaunā sajūta, jaunā brīvība saistās ar iespēju nepiegružot galvu ar to, kas…
…uz tevi tieši neattiecas?
Jā, jā. Jo tagad saprotu, ka mana galva vienā brīdī ir bijusi ļoti… (smejas) piepildīta ar pārāk daudzām lietām…
Dzīvoji kā Rainis teicis: "Es – pasaul’s daļa, atbildīgs par visu!" (Smiekli.)
Jā. Tā sajūta tad bija tieši tāda! Vēlme kontrolēt bija liela. Te gan ir tāda nianse – ja jebkurā profesijā katrai kļūdai ir vārds un uzvārds, tad mūsu darbā – jebkurai kļūdai ir viena konkrēta seja, un ne vienmēr tā ir kļūdas autora seja! (Smejas.) Un tas uzliek tev to atbildību. Savukārt foršā sajūta ir, kad tu spēj no tā norobežoties.
Ticu.
Un otrs, kas man ļoti patīk, ka ir iesācies un kas medijiem būtu jādara regulāri – jāatzīst savas kļūdas. Un jāpaskaidro, kā tās radās. Un no tā nevajag kautrēties.
Noslēgšu mūsu sarunu ar pirmo jautājumu, uz ko tu neatbildēji: vai labs cilvēks ir profesija? (Smaids.) Pēc sarunas ar tevi es teiktu: nez vai labs cilvēks, bet briedums gan ļoti ietekmē to, vai tu esi kvalitatīvs profesionālis. Ko tu teiktu?
Varbūt, jā. Bet es zinu, kāpēc man bija grūti atbildēt uz tavu jautājumu sākumā: jo man nav atbildes, kas ir labs cilvēks.
Jā, mēs nevienojāmies par definīcijām! (Smaids.)
Man šķiet, nav arī iespējams vienoties. Vai ne?
Gestiņš – kā tevi visi sauc darbā –, tas izklausās labi. Diezgan pozitīvi! (Smiekli.)
Ar savām utīm: burkšķēšanu no rītiem, ar visu ko. Bet nu – reizi četros gados arī no rītiem var pastrādāt. Bet tikai reizi četros. (Smejas.)
