Mečislavs Maculēvičs, kurš ir pirmais Vītolu fonda stipendiāts, atceras, ka stipendija viņam nāca kā pārsteigums. Tas notika, vēl mācoties vidusskolā, kad piedalījies ekonomikas olimpiādē un ieguvis pirmo vietu. Līdz ar pirmo godalgu Mečislavs uzzinājis par tolaik jaundibinātu fondu, kas nolēma viņu atbalstīt ar pirmo stipendiju. Stipendiju Mečislavs pirms 21 gada – 2002. gadā – saņēma Latvijas Bankā, un visnotaļ droši šo notikumu sauc par pavērsienu savā dzīvē.
"Svarīgākais, ko Vītolu fonds man iedeva, bija ne tikai stipendija, tā bija pārliecība man pašam par sevi, ka mani novērtē cieņas un apbrīnas vērti cilvēki," viņš sacīja.
Runājot par ieguvumiem, Mečislavs uzsvēra to, cik ļoti viņš mainījās, pateicoties stipendijai – viņam bijusi iespēja krāt zināšanas un pieredzi ārpus Latvijas, bet atgriežoties divtik novērtējis ieguvumus.
"Praktiski es domāju, tās ir divas lietas – visupirms nozīmīga, būtiska, praktiska palīdzība studiju laikā. Studēju Rīgas Ekonomikas augstskolā, kur mācības bija intensīvas, un, lai augstskolu pabeigtu, bija jāiegulda sevi mācībās. Līdz ar to stipendija deva pilnīgu mieru, ka var mācīties. Stipendijas apjoms bija tāds lielisks līdzsvars starp to, ka galvenās nepieciešamības lietas vari atļauties, tas arī mudina plānot savas finanses. Bet, protams, tur nebija nekā lieka. Ilgtermiņā, nemēģinot noniecināt materiālo atbalstu, šī labdarības paraugstunda, tā ilgtermiņā bija vērtīgāks devums."
Viņš arī vērtēja – nav jābaidās no tā, ka latvieši izbrauc ārpusē, jo viņiem ir svarīgs iemesls atgriezties, zinot, ka šeit ir vieta, kur viņiem tic un viņus atbalsta.
Stipendija viņam bijusi gan kā uzrāviens profesionālajā dzīvē, gan arī mudinājums turpināt mīt labdarības taciņu – Mečislavs vien trīs gadus pēc augstskolas beigšanas bija pirmais, kurš Vītolu fondā atgriezās kā bijušais stipendiāts, bet jau ziedotāja ampluā. Vēl vēlāk viņš dibinājis savu Maculēviču ģimenes stipendiju. Līdzīgi, kā reiz kāds noticēja viņam kā jaunam studētgribētājam, arī viņš kļuva par ziedotāju.
Arī Krista Rudzēvica, veterinārārste uzņēmumā "Kristas veterinārija", kura savulaik saņēma Vītolu fonda administrēto Apsīšu stipendiju, sarunā Latvijas Radio gremdējās atmiņās par to, cik svarīgi toreiz 12. klases skolniecei, kura vēl pat nav uzņemta augstskolā, bija sajūta, ka kāds tev tic.
"Kāpēc man šī stipendija tik ļoti ir kaut ko devusi – jo es esmu no maza ciema, no Matkules, un man likās – kā man, meitenei no 12. klases, kāds tic, tic tam ceļam, ko es esmu izvēlējusies. Pieteicos stipendijai, kad augstskola vēl nebija apstiprinājusi manu uzņemšanu, bet man ticēja, un tā bija tik lieliska sajūta."
Un tieši tāpēc šo ticības sajūtu un atbalstu bijušie stipendiāti izlemj turpināt vairot.
Lai arī ne visi pēcāk dibina savas stipendijas, tomēr sāk ziedot. Šim mērķim Vītolu fondā ir Draugu stipendija, kas aktualizējas augustā, pirms mācību gada sākuma, un tajā ziedotāju pulkā itin bieži ir bijušie stipendiāti.
Vītolu fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe skaidroja: "Ja cilvēks iegūst izglītību un pēc tam palīdz savam brālim vai māsai skoloties, palīdz savam vietējam bērnudārzam vai palīdz vietējai bibliotēkai… vissvarīgākais ir tas, ka cilvēks, kurš kādreiz saņēmis palīdzību, kādudien nolemj, ka es varu kaut nedaudz palīdzēt. Daudzas kustības Latvijā ir pierādījušas, ka nav jābūt miljonāram, lai palīdzētu. Mūsu vidū ir ziedotāji, kuri ziedo daļu no savas pensijas. Nav jābūt miljonāram, lai ziedotu, bet ir jābūt sirdij, lai dalītos."
