"Būvnieki ir pragmatiski cilvēki pārsvarā, un, protams, ka mums ir tāmes, izpildes un viss pārējais. Ja mēs vienkārši salīdzinām izmaksas un atmetam visus stāstus un emocijas, 8–10 metru lielumā tādi ozoli tiek audzēti speciālās audzētavās Vācijā.
Nopirkt šo koku, atvest un iestādīt maksātu apmēram 15 tūkstošus eiro. Šo koku, lai demontētu inženiertīklus, kontaktīklus izraktu – tas viss maksās trīs reizes dārgāk,"
stāstīja būvsabiedrības "BeReRix" pārstāvis Andis Linde.
Sabiedrības līdzdalības portālā "ManaBalss.lv" vairāk nekā 800 cilvēku parakstījās, lūdzot ozolu saglabāt. Taču skaidrs, ka pašreizējā vietā tas palikt nevarēs, un arī šāda ozola pārstādīšana nebūt nav viegla.
Kokkopis Edgars Neilands skaidroja: "Šis ir pilsētas centrā – tik daudz komunikāciju, tik maz vietas, kur lielai tehnikai apgrozīties, ka šis – mēs, ar komandu runājot, sapratām – savā ziņā ir vissarežģītākais gadījums. Jo koks populārāks, jo lielāka atbildība mums kā procesa veicējiem. Ja tagad par to interesējas daudzi tūkstoši cilvēku, tad arī turpmāk viņi interesēsies un novēros, kas ar to koku notiek tālāk, jo tā ir sabiedrības nauda, un tas lēmums – pārstādīt vai nepārstādīt – nav mūsu ziņā."
Būvsabiedrības pārstāvis salīdzināja šo koku ar trīsstāvu māju, kas saudzīgi jāpaceļ, jāpārvieto pa pilsētu un kaut kur jānoliek. Tā kopējais svars – aptuveni 50 tonnas. Kur tad īsti ozolu likt – tas joprojām nav skaidrs.
Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments bija izsludinājis publisko apspriešanu, un ikviens iedzīvotājs varēja paust savu viedokli, ko ar šo teju 60 gadus veco sarkano ozolu darīt.
"Lēmums par to, kāds risinājums būs piemērotāks, tiks pieņemts decembra sākumā, kad notiks Apstādījumu komisijas sēde, kur arī tiks vērtēti sabiedriskās apspriešanas rezultāti. Ir vairāki varianti, kā rīkoties. Lai nocirstu koku, Rīgā ir nepieciešams veikt noteiktu procedūru, ko nosaka normatīvie akti, kas ir sabiedriskā apspriešana," norādīja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvis Kaspars Līcītis.
Kā atzina Neilands, iestādīt jaunu dižstādu citā vietā – tas būtu gan lētāk, gan prātīgāk un arī daudzreiz vienkāršāk.
Tomēr kokkopis uzsvēra: "Mēs ticam tiem koku emocionālajiem stāstiem un tai vērtībai, un mēs, iespējams, tik un tā mēģināsim viņu izglābt, ja arī nolems, ka viņš ir lemts nociršanai."
Sabiedrības interese saglabāt šo koku ir gana liela, tādēļ patlaban tiek runāts ar dažādiem komunikāciju turētājiem par to, kā samazināt izmaksas, kas saistītas ar komunikāciju atslēgšanu gadījumā, ja ozols tiks pārvietots. Bet, ja šomēnes beidzot tiks pieņemts lēmums koku pārstādīt, vai ziema nebūs šķērslis, kādēļ to tomēr nav iespējams izdarīt?
"Sniegs, īpaši liels sals – apgrūtina. Grunts sasalst lēnāk, bet tāpat tā sasalst. Bet mēs esam ziemā arī sarkano ozolu pārstādījuši, arī – Latvijā, tikpat lielu, pat nedaudz lielāku," teica Neilands.
