Elzas un Nikolaja traģiskais mīlas stāsts
Par Elzas un Nikolaja traģisko dzīvesstāstu sabiedrība uzzināja no aktrises Antas Klints atmiņu grāmatas "Tā nebija lietaina diena". Izcilā latviešu aktrise, liepājniece, īstajā vārdā Anna Emīlija Jekste jauniešus pazinusi. Viņai bija 14 gadu, kad pilsētu pāršalca ziņa par abu jauno cilvēku traģisko likteni.
"Jāsaka, ka šis ir stāsts par traģisku mīlestību. Netālu no Antas Klints dzimtajām mājām ir dzīvojis jauneklis vārdā Nikolajs. Un viņš ir ļoti izcili spēlējis klavieres. Un draudzējies ar meiteni vārdā Elza. Bet Elzas vecākiem ir bijušas lielas pretenzijas par šo jauniešu draudzību un mīlestību, jo viņi uzskatīja, ka mūziķa profesija nav īstā lieta, ar ko varētu nodrošināt ģimeni," stāstīja skolotāja, Liepājas vēstures pētniece Kristīne Jākabsone.
Elza pabeigusi ģimnāziju, un vecāki turpmāko meitenes nākotni bija izlēmuši viņas vietā – vēlējušies izprecināt nemīlamam vīrietim. Jaunieši šādam Elzas vecāku lēmumam nav piekrituši.
"Tad bijusi sekojoša epizode vienā vakarā, kad Nikolaja dzīvokļa logi bijuši atvērti līdz galam un viņš bija uz klavierēm spēlējis mums labi zināmo sēru maršu.
Elza zem šiem atvērtajiem logiem lejā dārziņā klausījusies. Kad viņš nospēlējis sēru maršu, viņš nonācis lejā, un jaunieši, rokās sadevušies, aizgājuši pa ielu un pēc brīža atskanējuši divi šāvieni. Nikolajs no sākuma nošāvis Elzu un tad nošāvies arī pats," stāstīja Liepājas vēstures pētniece.
Jaunieši apglabāti kopā. Līvas kapsētā. Uz kapa krusta lasāms, ka tieši šajā vietā atdusas Elza un Nikolajs, kā arī viņu miršanas diena – 1907. gada 10. aprīlis. Atdusas vieta nav sakopta, tā aizaugusi nezālēm. Tikai ļaudis, kuriem tiešām interesē šis stāsts, reizumis Elzai un Nikolajam atnes ziedus vai iededz svecīti.
Vēlas sakopt Elzas un Nikolaja kapavietu
"Liepājā, pilsētā, šo jautājumu es esmu mēģinājusi akcentēt jau ļoti sen. Šis nav vienīgais tāds Liepājas vēstures moments, kas varētu Liepāju padarīt atpazīstamāku plašāk, pievilcīgāku apmeklētājiem, tūristiem. Kāpēc Liepājā pilsētas līmenī tas nevienu neinteresē? Atsaucīgu un dzirdīgu ausu kā nerodas, tā nerodas," klāstīja Jākabsone.
Kāpēc Liepājas vēsture – tās leģendas un nostāsti, kas visos laikos uzrunājuši ļaužu sirdis un prātus, – ir atstāta novārtā, pilsētas vēstures pētniecei nav saprotams.
"Šeit, es domāju, ka noteikti būtu šī vieta jāsakopj, šeit būtu jāved ļaudis – ne komercializācijas nolūkā, bet vienkārši šī dramatiskā stāsta nolūkā.
Iepazīstināt ar šādiem Liepājas vēstures aspektiem, jo, kā es esmu uzsvērusi, Itālijā rāda Romeo un Džuljetas kapenes, un nevienam neliekas, ka tā būtu ņirgāšanās, lai arī Romeo un Džuljeta ir izdomāti varoņi, kas nekad nav dzīvojuši zemes virsū, bet šeit mums ir reāls stāsts par reāliem ļaudīm," teica Jākabsone.
Liepājas gide Īrisa Otrupa vērtēja: "Faktiski jau tā ir tāda ļoti jūtīga tēma. (..) Vai tas vispār būtu tā īsti ētiski – doties uz kapiem tādā ekskursijā? Es uzskatu, ka tas ir, nu, tā kā interesentiem. Ja tiešām ir interesenti, kas grib tos kapus... Ir jau tas kapu tūrisms."
Tikmēr Liepājas vēstures pētniece atzina, ka viņa šādam uzskatam nepiekrīt.
"Neviens nerunā, ka vajadzētu šeit kases aparātu blakus nolikt šai vietai. Kapu tūrisms ir oficiāls tūrisma nozares atzars.
Ja mēs uzskatām, ka nedrīkst runāt par šo un vest šeit ļaudis, kā tad Brāļu kapi, Raiņa kaps un vēl ļoti daudzi? Zināmu ļaužu atdusas vietas?"
Elzas un Nikolaja kapavietu neatdos virsapbedījumiem
Apskatot citas vēsturiskās kapavietas Līvas kapsētā, ir redzams, ka tās ir atzīmētas kā bezsaimnieka kapu kopiņas. Arī Elzas un Nikolaja kapu, cik var nojaust, neviens tuvinieks gadiem ilgi vairs neapmeklē. Vai tiešām tās tiks atdotas citiem ļaudīm virsapbedījumiem?
"Par vēsturiskajām vietām, es teiktu tā, ka nekādā mērā no pašvaldības šīs vietas netaisās atdot virsapbedījumu veikšanai citām personām,
jo tās tomēr ir vēsturiskās vietas un tās arī paliks pašvaldības atbildībā. Un nav tāds mērķis tās atdot citām personām," atzina Liepājas Kapsētu pārvaldes vadītājs Mairis Plūksna.
Jautāts, vai Elzas un Nikolaja kapavietai tiks pievērsta lielāka uzmanība, Plūksna sacīja: "Skatīsimies, jā. Centīsimies to pieskatīt vairāk."
Elzas un Nikolaja stāsts ir īpašs. Ar to vien, ka tas ir īsts, un pasaulē, kā zināms, šādus stāstus neaizmirst, bet par tiem atgādina, jo tie joprojām uzrunā tūkstošiem cilvēku.
