Omskas apgabalā Krievijā 19.gadsimta beigās ieceļoja daudz latviešu, izveidojot latviešu kolonijas. Laika gaitā daudzas no tām zudušas, bet Taras rajonā joprojām latvisks gars tiek uzturēts divos ciemos – Augšbebros (Bobrovkā) un Kurzemes Ozolainē (Kurļandubovkā).
Abos ciemos latvieši ieceļojuši no Kurzemes. Augšbebru ļaudis saka, ka viņu senči Sibīrijā ieradušies no Nīcas un Bārtas. Pirmās sešas saimes (tā Augšbebros joprojām sauc ģimenes) Bebros ieradās ap 1894.gadu. Redzot, ka zeme bagātīga, meži lieli un strādīgiem cilvēkiem būs ne tikai savs kaktiņš un stūrītis zemes, bet lielas mājas, iekopti tīrumi un pārticīga dzīve, rakstīja vēstules radiem uz Kurzemi, lai droši dodas uz Sibīriju pēc laimīgas dzīves.
Šajos garajos gados latviskās tradīcijas ciemā nav aizmirstas.
Par daudzām svētku un ģimenes godu tradīcijām ciemnieki saka – “pa latviskam” vai “pa krieviskam”. Lieldienas svin abējādi - svin divas reizes – pēc luterāņu un pareizticīgo kalendāra.
Raisa Bakanova atceras savas bērnības Lieldienas: “Lieldienās cēlās agri, lai gultā neatrastu un nenopērtu. Bērni gāja pa mājām. Mums teica: latviešu Lieldienas."
Valentīna Ozoliņa stāsta, ka "Bobrovkā bija tikai latvieši. Mums teica ne krievu Lieldienas, bet vācu.”
Ciemu iedzīvotāji atceras, ka senāk gājuši no mājas uz māju Pūpolsvētdienā, bet tagad šo tradīciju nepiekopj, ar pūpoliem noper Lieldienu rītā.
Paši ciemnieki smej, ka šo tradīciju pārstājuši ievērot aiz slinkuma.
Pēdējā laikā, perot Lieldienās, skaita skaitāmpantu: „Vesels kā pūpols (apaļš kā pūpols), veselība iekšā, slimība ārā.”
Domājams, ka šo skaitāmpantu Augšbebru iedzīvotāji iemācījušies no latviešu valodas skolotājiem, kuri strādāja Augšbebros.
90 gadus vecā Emīlija Kalniņa atceras, ka senāk bijis ļoti svarīgi, lai Pūpolsvētdienā vai Lieldienu rītā saimnieku atrod vēl gultā guļam, ja tas tiek izdarīts, tad gan saimniekam, gan pērējam ir īpaša svētība.
Emīlija Kalniņa atceras: “Lieldienas svinēja visu laiku, taisij lizdiņs, krāso ols, iet pērdams. Dubļ, sniegs kūst, iet pērdam.”
Viņa zina tikai vienu skaitāmpantu, ko senāk skaitījuši, perot ar pūpoliem vīrus: „Kul to vīru, lai min sievu, lai tā sieva dēj tam olas.”
Folklorists Austris Grasis uzskata, ka šis skaitāmpants ir ļoti sens un ir izteikts piemērs auglības rituālam, kas, pēc viņa domām, arī ir seno Lieldienu būtība.
Īpaša loma šajos svētkos iedalīta bērniem. Iepriekšējā vakarā ciema bērniem ir tiesības ieiet jebkurā mājā un palūgt saimniecei atļauju sienā izveidot ligzdiņu. Otrā rītā ap sešiem ciema bērni ar kartupeļu groziem rokās iet uz tām mājām, kur izveidojuši ligzdiņas, un tur atrod cienastus un dāvanas – krāsotas olas, saldumus, dažreiz rotaļlietas. Bērni tic, ka dāvanas nes Lieldienu zaķi.
Šo svētku apjomu labi raksturo kartupeļu grozs – bērni apstaigā daudz māju un iegūst tik lielu dāvanu skaitu, ka bez kartupeļu groza neiztikt.
Jāsaka, ka tas, ka bērni staigā no mājas uz māju, ir liels izņēmums, jo parasti bērni neciemojas citās mājās, to dara tikai tuvi radinieki, retos gadījumos un ar vecāku atļauju.
Paralēli bērnu kustībai Lieldienas rītā pa ciemu, notiek pieaugušo iešana no mājas uz māju. Uz ielas satiekoties, sveic svētkos un mainās ar krāsotām olām. Pieaugušos visur cienā arī ar pīrāgiem, saldumiem un brandavu - rituāls veselības un pārticības vairošanai. Tā kā staigāšana sākas parasti no viena ciema gala, līdz vakaram nokļūst līdz ciema otram galam, visur dzert un ēst nav iespējams, bet atteikt nedrīkst, to uzskata par necieņu un aizvainojumu saimniekam. Emīlija Kalniņa saka, ka senāk no mājas uz māju gāja, līdzi ņemot nelielu kanniņu, kur ieliet piedāvāto brandavu, bet neapēstos raušus salika kabatās vai groziņā. Lieldienās iet no mājas uz māju, bet neieiet tajās mājās, kuru saimnieki Ziemassvētkos budēļus iekšā nelaida.
Lieldienas ir visplašāk svinētie svētki Augšbebros. Svinēšanas plašumu raksturo krāsoto olu daudzums. Nataša Vlasova saka, ka ar 150 nokrāsotām olām knapi pietiekot svētkiem. Nopietni svētki!
Svētkos parasti cep speķa pīrāgus vai pīrāgus ar īpašu pildījumu - speķis un desa kopā sajaukti un sacepti ar sīpoliem. Gatavo saldus un sāļus raušus, jo cienastu vajag daudz, ciemā dzīvo ap 140 iedzīvotāju!
Saimnieces Augšbebros par raušiem un olu krāsošanu domā jau šodien, jo Lieldienas jānosvin bagātīgi, neskatoties uz to, ka laukā vēl pamatīgs sniegs.
