Sadaļas Sadaļas

Kā ir būt

kā ir būt - #26 bagātība

Kā ir būt

kā ir būt - #28 empātija

kā ir būt - #27 neziņa

Vājredzīgā flautiste Maija Fogele: Pandēmija rosināja kļūt patstāvīgākai

Maija Fogele šobrīd studē flautas spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mūzikai viņas dzīvē ir liela nozīmē, ar to arī saistīti viņas lielie mērķi – kļūt par profesionālu izpildītāju. Viņa, būdama vājredzīga, pasauli izjūt citādi. Sarunā Latvijas Radio 5 jeb Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt” Maija atklāja, kā ik dienu, par spīti šobrīd pasauli pārņēmušajai neziņai, mācās būt drosmīga un neatkarīga.

Pastāsti, par ko tu savā dzīvē esi pilnīgi pārliecināta?

Pārliecināta – tas ir tiešām ļoti plašs jēdziens. Viens, par ko esmu pārliecināta, – mans mērķis, uz kuru šobrīd eju, ir veiksmīgi pabeigt augstskolu un stabili nostāties uz savām kājām. Lai ir darbs, varu pati sev pelnīt iztiku, lai nav tā, ka visu laiku vecākiem jāsēž uz kakla. Man ir pārliecība, ka es to izdarīšu.

Patstāvīga dzīve ir tas, uz ko es tagad cenšos iet. Var teikt, ka šis pandēmijas laiks mani uz to rosināja, jo es sākumā ļoti daudz ko nedarīju pati, es biju pieradusi, ka visu izdara manā vietā, viss man tiek pienests uz paplātes.

Kad manā ģimenē ienāca brālis un māsa, es jutos it kā pazudusi. Patiesībā arī tā bija neziņa, kā būs, kad ģimenē būs vēl divi biedri, ar kuriem jādala uzmanība. Šo uzmanību sadalīt nav vienkārši, jo vecāki ir vieni, bet mēs esam trīs. Beigās tas tomēr izdevās.

Protams, šī neziņa man lika mocīties, jo galvā nāca visādas negatīvas domas – ka vecāki sev plānoja vēl divus bērniņus, jo es viņiem vairs neesmu vajadzīga. Bija pat tādas domas un sajūta, ka viņi mani vairs nemīl, bet laiks gāja, un es centos ar to sadzīvot.

Tagad es esmu pārliecināta par to, ka manas attiecības ar māsu un brāli būs ļoti labas. Tādas tās ir jau šobrīd, jo pandēmijas laikā, esot mājās, mēs ļoti daudz laika pavadām kopā. Mēs izdomājam dažādas spēles, rotaļas un filmējam video ar manu telefonu. Paši atrodam jautrību.

Vai tu vari pastāstīt, kas ir tā palīdzība, kas tev ir vajadzīgs no vecākiem varbūt vairāk nekā kādam citam?

Manā gadījumā tas varētu būt tieši asistents, kurš man ir nepieciešams. Iepazīstināšu mazliet ar neredzīgo pasauli: baltais spieķis palīdz neredzīgam cilvēkam orientēties, pārvietoties pa ielām, pārvietoties pa āru, drīkst arī to izmantot iekštelpās.

Baltais spieķis ir ļoti labs priekšmets, pēc kura var atpazīt, ka cilvēks neredz, jo ar spieķi var iztaustīt, kur ir trepes, kur ir apmales, zāle, kur ir ietve. Neredzīgam cilvēkam tas ir svarīgi.

Jā, man ir baltais spieķis. Skolas laikā es pārvietojos pati, jo man paveicās ar to, ka ceļš uz skolu bija ļoti vienkāršs. Pārsvarā tikai divi pagriezieni, ej taisni pāri ielai, un skola jau klāt. Turpretī citiem neredzīgiem bija vajadzīgs palīgs, kas viņus izvadā.

Šobrīd, mācoties augstskolā, pati braukt ar sabiedrisko transportu es vēl neuzdrīkstos. Es tā kā gribu un vēlos to, bet saprotu, ka tajos iekāpj visādi eksemplāri – gan labā, gan sliktā nozīmē. Ja asistents ir blakus, tad es tomēr jūtos drošāk. Puse uz pusi – vēlos visur doties pati, bet tomēr asistents ir vajadzīgs. Pagaidām tā ir vislielākā palīdzība, kas man ir nepieciešama. Šad tad arī kaut kādās tehnoloģiju lietās mamma vai tētis palīdz.

Tu esi izvēlējusies savu karjeru šobrīd veltīt mūzikai. Kā tev pasauli izzināt palīdz mūzika?

Mūzika ir ļoti svarīga lieta manā dzīvē, kas mani jau no bērnības ir iedvesmojusi, aizkustinājusi. Caur mūziku es dzīvoju – es ar mūziku mostos, ar mūziku eju gulēt.

Man tā ir tāda kā ikdiena. Bet to, ka es tik tālu tikšu, jo esmu piedalījusies arī starptautiskos konkursos, es sākumā vispār nebiju domājusi. Sākumā šķita, ka es paspēlēšu flautu, kā būs, tā būs, jo man tas instruments ļoti patika. Klavieres arī ļoti patīk spēlēt, jo ar tām es sāku savu mūzikas ceļu. Bērnudārzā, protams, bija muzikālās nodarbības un dziedāšana, bet es biju tik kautrīga, ka tajās nepiedalījos. [..]

Kā tev šķiet, vai zināšanas ir brīvība?

[..] Vairāk es sliecos uz to, ka zināšanas ir sava veida brīvība, – jo vairāk zini, jo vairāk un brīvāk spēj rīkoties.

Kā tu ikdienā šobrīd tiec galā ar visām savām neziņām?

Pirmkārt, es cenšos par to nedomāt, un tas ir ļoti svarīgi. Darīt, ko tādu, kas novērš domas no neziņas. Man, piemēram, tā ir pastaiga svaigā gaisā. Kaut vai tā pati mūzika – caur mūziku es pārdzīvoju, caur mūziku es tiešām izjūtu.

Vēl man vislabāk palīdz miegs. Daudzi sūdzas par miega trūkumu. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas varbūt pārāk ilgi guļ, bet, no vienas puses, man tas liekas labi, jo tad ātrāk paiet laiks.

Var nogulēt pandēmiju.

Tas būtu labi, ja mēs to pandēmiju tā varētu nogulēt, bet nekā. Mēs tomēr dzīvojam reālo dzīvi, mēs guļam tik, cik mums vajag, jo tomēr ir vajadzīgi un ļoti svarīgi sev iestāstīt, ka dzīve jau nav apstājusies.

Dzīve iet uz priekšu, tikai varbūt citādākā rakursā. Attiecīgi, kā mēs dzīvi uztveram, tas jau arī no mums pašiem ir atkarīgs.

Kā tu redzi uzticēšanās un paļaušanās lomu šajā neziņas stāstā?

Uzticēšanās ir ļoti svarīga cilvēku starpā, savstarpējās attiecībās, vienalga, vai tās ir partnerattiecības, vai tās ir vecāku un bērnu attiecības, vai tās ir vienkārši draugu attiecības. Bez uzticēšanās nevar. Tāpēc neziņa un uzticēšanās ir divas ļoti labi savienojamas lietas, jo uzticēšanās ir tā, kas to neziņu tā kā mazliet piespiež pie zemes, ja tā varētu teikt, un samazina arī uztraukumu. [..]

Kam tu savā ikdienā uzticies?

Protams, ka saviem tuvākajiem cilvēkiem, arī draugiem, skolotājiem, kuri man šajā skolas un dzīves laikā ir bijuši un kuri vēl noteikti būs, jo vēl visa dzīve priekšā.

Dzīve šobrīd pašā plaukumā, 24 gadi – pat vēl nav puse no tās nodzīvota. Es domāju, gan jau tiešām piedzīvošu tos laikus, kad šī pandēmija būs pārvarēta un kad tiešām mēs dzīvosim atkal, kā bija. [..]

Tas, ko es citiem varu ieteikt [..], ir atrast sev kaut kādu nodarbošanos, kaut kādu lietu, prieku un mieru sevī, lai šo vispārējo neziņu novērstu un lai neuztrauktos, lai nedomātu par to tik ļoti.

Kolīdz mēs domājam par šo neziņu, tā tiešām ir slikti, galva sāp, nāk depresīvas domas galvā.

Pusaudžu, jauniešu vidū tas ir visvairāk novērots – jaunieši vienkārši paliek depresīvi, viņi vairs neredz nākotni savā dzīvē. Es, par laimi, turos, es cenšos turēties. Jā, es atzīstu, man arī ir grūti, bet es saprotu, ka es nedrīkstu padoties, ka man ir vienkārši jāiet uz priekšu. Frāze “dzīve taču neapstājas” ir ļoti svarīga. [..]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt