Latvijas Televīzija ar Egilu Gulbi tikās Vaterlo kaujas vietā, netālu no Briseles, kur pirms vairāk nekā 200 gadiem tika sagrauta Napoleona armija, iezīmējot laikmetu griežus. Gulbis kopā ar vecākiem no Latvijas aizbrauca 1945.gadā un tagad dzīvo tepat netālu. 1990.gada 4.maijā viņš bija Beļģijā un par Latvijas neatkarības atjaunošanu uzzinājis no avīzēm.
"Tie bija ļoti, ļoti forši laiki. Man liekās, ka, ja mans tēvs būtu vēl dzīvs, viņš būtu 10 sirdstriekas dabūjis, skatoties, piedzīvojot visu, kas notika," atzina Egils Gulbis.
Viņa tēvs, tāpat kā viņš pats savulaik, arī vadījis latviešu biedrību Beļģijā, agrāk sauktu par nacionālo komiteju. Ap neatkarības atjaunošanas laiku Beļģijā dzīvoja apmēram 200 latviešu, bet tagad – vairāk nekā 2000.
Lūgts salīdzināt to latviešu kopienu, kas bija Beļģijā un kas tagad ir, Egils Gulbis atzina: "Nekāds sakars. Tajā laikā tie latvieši bija bēgļi. Un vienīgā lieta, par ko viņi sapņoja, – ir tikt atpakaļ uz Latviju. Šodien tie latvieši, kas ir šeit, – tie ir Eiropas un pasaules jaunieši. Pasaule viņiem ir atvērta, viņi ceļo, kur viņi grib. Pat ja ir līdzekļi – viņi var sestdienās, svētdienās atgriezties uz Rīgu vai uz Latviju."
Brīvība un neatkarība ir atgūta, bet, vai Latvijai izdevies izmanot visas iespējas? Egils Gulbis atbild – pagaidām vēl nē.
"Pāreja uz neatkarību un iegūt visu, ko jāzina, lai uztaisītu pilnīgi jaunu zemi, – prasīja ļoti daudz enerģijas un arī visādas bēdas. (..) Latviešiem trūkst vēl – viņi nav vēl ne sociāli, ne politiski nobrieduši. Un es ļoti gaidu rezultātus nākamajās [Saeimas] vēlēšanās."
Egils Gulbis kopš 1993.gada ir atgriezies Latvijā. Pusi laika pavada dzimtenē, kur vada Gulbja laboratoriju, bet otru pusi – Beļģijā, kur aizritējusi viņa dzīve līdz neatkarības atjaunošanai. Starp diviem krastiem. Tāpat kā daudziem Beļģijas latviešiem, kas te atbraukuši arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
