Šveices latvieti nejaušs vaļasprieks aizved līdz goda pjedestālam

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latviete Anna Granta dzīvo Šveicē, bet uz ledus pārstāv Latviju. Sākusi slidot vien 21 gada vecumā, šobrīd viņa ir pasaules TOP 10 amatieru daiļslidotāju vidū sudraba kategorijā ar vairākām medaļām kontā. Pirms neilga laika viņa atgriezās no “Winter World Masters Games 2020” jeb tā dēvētajām amatieru olimpiskajām spēlēm,  bet tagad gatavojas amatieru pasaules čempionātam.

Nesen Anna atgriezās no Austrijas, Insbrukas, “Winter World Masters Games”, kur izcīnīja augsto 7. vietu. Šīs sacensības dēvē arī par alternatīvajām olimpiskajām spēlēm, jo tās notiek reizi četros gados, tās atbalsta Olimpiskā komiteja, tajās piedalās vairāki tūkstoši sportistu no visas pasaules, taču par medaļām cīnās nevis profesionāli sportisti, bet gan amatieri un bijušie profesionāļi (savā, atsevišķā kategorijā). Daiļslidošana šogad šajās spēlēs iekļauta pirmo reizi, tāpēc Annai liels prieks, ka izdevies piedalīties vēsturiskās spēlēs.

Annas Grantas priekšnesums šī gada amatieru olimpiskajās spēlēs:

 

 

No slidotājiem Anna ir vienīgā latviete; vai spēlēs piedalās vēl kāds no Latvijas, Annai neizdevās uzzināt, lai gan viņa pieļauj, ka 3500 dalībnieku vidū kāds varētu būt gan. Lai gan dzīvo Šveicē un pamatā tur arī trenējas, Anna sacensībās pārstāvēja Latviju.

“Tas bija ļoti iedvesmojošs notikums! Atmosfēra bija fantastiska, var sajust šos grandiozos apmērus, tur ir visa pasaule – tiekas Meksika un Mongolija, Vācija un Kanāda…” Anna joprojām ir notikuma sajūtu varā.

Uz Šveici caur Norvēģiju

Anna ne tikai slido – viņa savulaik apguvusi hipoloģiju (mācību par zirgiem), dejojusi tautas deju ansamblī, spēlējusi klavieres, mācījusies norvēģu valodu. Šobrīd viņa strādā e-veselības jomā Šveicē, trenējas daiļslidošanā un organizē stīgu kamerorķestra koncertus.

Šķiet, tik bagātīga, piepildīta dzīve ir retums pat vecāka gadagājuma ļaudīm, bet Annai ir vien 30 gadu. Dzimusi un augusi Latvijā, tagad septiņus gadus dzīvo Šveicē.

Kaut arī dzimtenē studējusi Latvijas un Norvēģijas starpkultūru sakarus un mācījusies norvēģu valodu, tieši tas paradoksālā kārtā atvedis uz Šveici: “Bergenas universitātes vasaras norvēģu valodas kursos iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņam jau bija darbs un karjera iesākta, es vēl mācījos bakalaura studijās, tāpēc izdomājām, ka loģiskāk būtu man pēc bakalaura pabeigšanas pārvākties uz Šveici, mācīties šeit tālāk un meklēt darbu te.” Anna joprojām šad tad palasa ko norvēģiski, paklausās norvēģu radio, bet ikdiena paiet vācu valodas vidē.

Projektu orķestra “Camerata Basilea” radošā komanda.
Projektu orķestra “Camerata Basilea” radošā komanda.
 

Laulāto ceļi pēc laika šķīrās, tomēr Anna izlēma palikt Šveicē: “Biju iedzīvojusies, satikusi savu tagadējo lielisko treneri Patriku Adeo.

Šķita, nav īstais brīdis braukt atpakaļ uz Latviju, jāuzkrāj vēl pieredze. Pabeidzu maģistra studijas veselības komunikācijā un šobrīd strādāju uzņēmumā, kas nodarbojas ar e-veselības integrāciju, attīstām produktu, kas nodrošinātu veselības datu drošu apmaiņu starp Šveices veselības iestādēm. Veselības jomā ir arī vairākas iestrādes ar Latvijas jaunuzņēmumiem.”

Šobrīd viņas dzīvi paralēli darbam piepilda divas lielas kaislības – mūzika un slidošana. “Mūzika man ir ļoti tuva joma jau kopš bērnības, esmu beigusi arī Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolu, klavieru klasi.. Nekļuvu par pianisti, bet mūzika man palikusi klātesoša visu dzīvi,” stāsta Anna.

Viņa kopā ar Šveices latvietēm – čellisti Guntu Ābeli, diriģenti Maiju Gšvindu un mākslas projektu vadītāju Lieni Porieti darbojas pašu dibinātajā biedrībā “Stīgu kamerorķestris “Camerata Basilea””.

Tas ir projektu orķestris, kurā muzicē talantīgi mūziķi no visas pasaules, kuri mācās vai strādā Bāzelē un Cīrihē. Publika jau novērtējusi orķestra skanējumu kā reti aizrautīgu un jauneklīgu.  

“Sāku slidot, lai izvēdinātu galvu”

Šobrīd lielāko daļu brīvā laika aizņem daiļslidošana, kas pavērusi lielas iespējas un, piemēram, 2018. gada amatieru pasaules čempionātā Anna bija starp tām labākajām slidotājām, kas stāvēja uz goda pjedestāla – savā, tas ir, bronzas kategorijā tika izcīnīta 2. vieta.

2018. gada daiļslidošanas amatieru pasaules čempionāts. Bronzas kategorijā Anna Granta izcīnīja 2. vietu:

 

Nopietni slidot Anna sāka tad, kad liela daļa profesionāļu jau savu karjeru beidz – 21 gada vecumā. Turklāt tas nebūt nebija kāds nepiepildīts bērnības sapnis, nē, tas viss notika nejaušu likumsakarību rezultāta.

“Bērnībā un pusaudža gados par slidošanu vispār nedomāju. Protams, kā visi bērni ziemā paslidojām – mēs dzīvojam pie dzirnavu ezera, Ulbrokā, niedrēs bija savi štābiņi, un, slidojot pa ledu, bija ātrāk nokļūt no viena līdz otram. Bēniņos atradām vecas, pabriesmīgas slidas, un aiziet! Bet tā darīja visi, un man nekādas īpašas intereses par to nebija,” atceras Anna.

Pēc skolas ceļš veda uz Kultūras akadēmijas studijām, kuru ietvaros jauniete devās apmaiņas studijās uz Norvēģijas pilsētu Krisjānsannu. “Vienu lielu autostāvvietu viņi ziemā noklāj ar ledu, un tur par brīvu var iet slidot jebkurš. Lai izvēdinātu galvu, pasāku turp doties pusdienu pārtraukumus un vakaros pēc lekcijām. Cik ilgi vienkārši tāpat slidināsies, garlaicīgi! Papētīju internetā video, kā veikt tādu vai šādu soli, un tas process mani pamazām pilnīgi sevī ievilka. Sāku veidot pat savas īpašās “programmas”. Radās azarts – kā varētu šo izslidot, šo pirueti izgriezt… Tas kļuva tik interesanti – kā liela mīkla, kuru, ja mazliet zini, vari atminēt arvien vairāk un vairāk. Man tas bija īsts atklāšanas prieks. Tomēr darīju to tikai priekš sevis, savam priekam, nekādi nedomājot ar to nodarboties kā īpaši,” atceras Anna. Liktenim tomēr bija savi plāni un - gluži kā pasakā - meitenei ceļā tika sūtīts vecītis, kas izmainīja viņas likteni.

“Atgriežoties Latvijā, turpināju ziemā iet uz atklātajām slidotavām. Reiz pienāca klāt kāds vecāks kungs, kurš acīmredzot pats kādreiz bija slidojis, prasīja – pie kā tu slido? Es nemaz nesapratu, kā tas jautājums domāts, ka viņš vēlējās zināt, pie kāda trenera mācos! Teicu – nu kā, ne pie viena, es pati slidoju! Viņš teica – aizej, meitiņ, uz “Daugavas” stadionu, paskaties!”

Anna patiesi aizgājusi un notrāpījusi tieši brīdī, kad Agita Ābele apmācījusi jaunos trenerus: “Man tas likās tik… Tik skaisti, tik iedvesmojoši! Un ar kādu cieņu viņa sarunājās ar jaunajiem!

Saņēmu dūšu un pēc tam piegāju pajautāt, vai viņa ņemtu mācībā arī tādu jau pieaugušu cilvēku, un viņa neatteica!” Agita Ābele tik noteikusi – kur tu biji 15 gadus agrāk!

Tieši Agita iedrošinājusi Annu piedalīties sacensībās, jo līdz tam pat tādas domas pašai nav bijis. “Kad vairākus mēnešus biju konsultējusies ar Agitu, viņa it kā nejauši ieteicās – klau, Tallinā ir sacensības, varbūt gribi aizbraukt? Man tas bija liels pārsteigums – kā, cilvēkiem, kuri neslido [profesionāli], ir sacensības?!”  Anna smejas. Viņu iespaidojusi Latvijas Sporta pedagoģijas profesores, daiļslidošanas ekspertes pārliecinātība, ka jāparāda ir arī citiem tas, kas apgūts. Abas pietiekami ambiciozas, un šajā ziņā labi saprotas, tāpēc arī tikšanās reizes nekad nav bijušas tādas – nu labi, atnāc, paslidinies, samaksā naudiņu un ej mājās. Jau no paša sākuma Ābeles attieksme bijusi ļoti rūpīga, nopietna, sekojot, lai ir izaugsme un rezultāti.

Par rezultātiem nu patiesi nav jāsūdzas, un Agitas Ābeles slidošanas skolā brīžos, kad Anna ir Latvijā, viņa turpina slidot joprojām.

Nav tik bīstami, kā izskatās

Bet kā ar ikdienu, cik lielu iespaidu tāds nopietns vaļasprieks atstāj uz to? Vai jāievēro, piemēram, īpaša “slidotāju diēta”? Anna teic – treneris nenosakot, ko ēst vai ne. Viņa pati priekšroku dod zivīm un dārzeņiem, neēd sarkano gaļu un reti ēd balto gaļu.

Pirms sacensībām, kad daudz treniņu un zūd spēki, ēdienkartē parādās vairāk putru un auzu pārslu maisījumu, bet kūkas pazūd, lai gan pārējā laikā Anna kā saldummīle no tām neatsakās. Jo tuvāk ideālajam svaram, kas atbilst ķermeņa uzbūvei un augumam, jo vieglāk slidot. Taču svarīgāk par to, cik tievs vai viegls esi, ir lūkot, lai svars nelēkā. Pat pārsimt gramu šurp vai turp uz ledus ir ļoti jūtami – izmainās dinamika, un ar citu svaru pārmācīties elementus ir ļoti sarežģīti, lai gan, piemēram, bez kritieniem vispār nav iespējams iztikt nevienam daiļslidotājam nekad. Anna saka – esot iemācījusies “ļoti labi krist”.

Patiesībā līdz šim nopietnākas traumas bijušas tikai pāris reizes – sausajā treniņā izmežģīta potīte un reiz sastiepta mugura, kad divus mēnešus bija jāievēro miera režīms. Baiļu Annai neesot, varbūt vien nedaudz, izpildot akselu – tas ir vienīgais lēciens, kuru lec uz priekšu, un tad esot sajūta, ka atsperies un lido nezināmajā.

Tomēr īstenībā esot tā – tas, kas daiļslidošanā izskatās bīstami, nemaz tāds neesot, un otrādi: “Sāpīgākie un bīstamākie kritieni nav vis lēcienos, kā varētu domāt, bet solī. Var likties, ka slidotājs neko nedara, vienkārši slido, bet, ja gadās krist, tad parasti krīt uz ceļiem, tas ir ļoti sāpīgi un traumatiski, jo slidotājs tam nav sagatavojies. Lecot iekšēji jau esam gatavi, ka var krist, ķermenis kritienā paspēj sagrupēties.

Turklāt treneri vienmēr ļoti rūpīgi visu izstāsta, parāda tehniski precīzi, lai risks būtu pēc iespējas mazāks. Vakar, piemēram, es treniņā izpildīju četrus skaistus akselus, un, to darot, nokritu desmit reizes…”

Starp citu, nopietnākā trauma Annai bijusi nevis slidojot, bet vēl Latvijā, jājot ar zirgu. Savulaik, vēl pirms slidošanas ēras,  Anna aizgāja mācīties uz Burtniekiem, toreizējo Ausekļa vidusskolu,  hipoloģiju - mācību par zirgiem -, jo gribēja kļūt par vetārsti. Reiz, jājot ar jaunzirgu, meitene nokritusi, zirgs no tā sabijies un no bailēm metis kājas gaisā, iesperot pa potīti: “Man bija abpusējs potītes lūzums, un ārsts slimnīcā teica, ka, iespējams, es nekad vairs nevarēšu skriet, tikai iet. Bet es taču pēc tam noskrēju pusmaratonu! Es teiktu, ka slidošana man ir palīdzējusi, bijusi mana fizioterapija, potīšu locītavas kļuvušas lokanākas, nu varu pat to, ko nevarēju pirms traumas.”

Pats ceļa sākums

Anna dzīvo Šveicē, bet sporta sacensībās vienmēr pārstāv Latviju. “Trenējos abās valstīs. Un manam Šveices trenerim iebildumu pret to nav. Godīgi sakot, mani čempionātos pat būtu sarežģīti “ielikt” zem Šveices karoga, jo neesmu pilsone, man ir uzturēšanās atļauja. Ja piedalos vietējās klubu sacensībās, tad gan manas slidošanas biedrenes pauž neizpratni, sak, kāda Latvija, mēs taču esam te! Bet es tā negribu, man vienmēr Latvijas karodziņš klāt. Šveicei pietiek savu slidotāju, bet Latvijā to nemaz nav tik daudz!” Anna ir patriotiska.

Kompromiss ir iesildes jaka – piemēram, pasaules amatieru čempionātā Anna startēja zem Latvijas karoga, bet mugurā vilka Lucernas kluba zilās krāsas jaku.

“Tagad, kad devos uz lielajām spēlēm, domāju – nu nē, man taču vajag Latvijas jaku! Visi būs savas valsts jakās, un kas man? Jautāju Latvijas trenerei, viņa saka – nē, Latvijas daiļslidotājiem nemaz neesot oficiālu valsts sporta tērpu! Nekā nav! Beigu beigās sporta jaku ar Latvijas simboliku noorganizēja Elvijs Misāns ar paziņas vieglatlētes Annas Auziņas palīdzību… Bildēs var redzēt – visi stāv tradicionālajās flīsa jakās, un es viena virsjakā, kas paredzēta ārtelpām… Te nu mēs esam, Latvijas daiļslidotāji… Bet mums taču profesionālajā daiļslidošanā ir tādi talanti kā jaunā zvaigzne un Āzijas fanu mīlulis, šveicieša Stefana Lambjēla audzēknis Deniss Vasiļjevs un 2016. gada Eiropas čempionātā 4. vietu ieguvusī Angelīna Kučvaļska! Lēnām arī jakām vajadzētu uzrasties,” pusnopietni, puspajokam spriež Anna.

Atšķirībā no profesionālajiem sportistiem Anna sportā nevis pelna, bet tērē savu naudu. Pati smejas – no kāda atbalstītāja neatteiktos un labprāt “uzšūtu kādu nozīmīti uz jakas”. Šobrīd viņa visu nepieciešamo gādā pati, sākot no slidām līdz skaistajiem uzstāšanās tērpiem. Tos viņa pasūta internetā, bet uzlabo tos divas prasmīgas latviešu šuvējas, no kurām arī viena, Baiba, dzīvo Latvijā, otra, Agnese, pēc pamatprofesijas zobu higiēniste – Šveicē.

Šobrīd Anna gatavojas pasaules čempionātam, kas notiks maijā: “Ir nerakstīts ētikas kodekss – ja savā kategorijā esi dabūjis medaļu, tad liek manīt, ka jāpāriet uz augstāku kategoriju. No 2019. gada pēc medaļām bronzas kategorijā nu esmu sudraba, un, paradoksāli, bet šobrīd pat nedaudz baidos par godalgotu vietu maijā, jo tad turpmāk būtu jāgatavojas startam augstākajā, zelta kategorijā, kur, piemēram, lec dubultos lēcienus. Esmu gan sākusi mācīties dubulto salhovu un ritbergeru, nereāli tas nav, bet slidošanas prasmes augstākajā kategorijā ir tuvas bijušo profesionāļu prasmēm, tur man vēl daudz jātrenējas.”

Bet uz jautājumu, līdz kādam vecumam grasās slidot, Anna attrauc: “Ziemas sporta spēļu vecākajam dalībniekam ir 88 gadi! Man viss vēl tikai priekšā!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti