Latvijas dienasgrāmata

Urologa Jura Jansona dienasgrāmata. Rezidenta ikdiena Gaiļezera slimnīcā

Latvijas dienasgrāmata

Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas meiteņu 20. gs. vidū rakstītā dienasgrāmata

Sprīdīša piezīmes. Raksta Gundega Ozola-Bite no Sanfrancisko un Gints Danne no Parīzes

Sprīdīša piezīmes jeb kā tapa iestudējums «Sprīdītis?» Sanfrancisko jaunajā teātrī

Latviešu teātra spēlēšanas trakums jau izsenis labi zināms. Lai cik arī pasaulē tālu neaiziet, lai cik grūti laiki nebūtu, latvietis spēlē teātri. Tomēr izskatās, ka mūsdienās dziedāt, dejot un koklēt gribētāju skaits latviskās diasporas vidū ir lielāks par teātra spēlētājiem, vismaz okeāna otrā malā Amerikā. Tur laikam vajag Sprīdīša spītu un visu citu gudru padomu un izpalīgu, lai pārvarētu lielos attālumus, lai atrastu laiku un līdzekļus ārpus ikdienas darba un ģimenes un sabrauktu kopā spēlēt teātri latviešu valodā.

Sanfrancisko latviešu teātra tradīcija ir ilga un stipra. Mazo teātri Sanfrancisko te vadīja un tajā spēlēja Brigita un Laimonis Siliņi, viņu teātrī arī izauguši daudzi no tiem, kuri sevi tagad sauc par Sanfrancisko Jauno teātri Māras Luisas vadībā.

Pēc "Plīvurīša ar punktiņiem", pēc "Karaļa Līra nabagmājā" un "No saldenās pudeles", pēc "Emīla un Berlīnes zēniem", kurā piedalījās arī Sanfrancisko latviešu skoliņas bērni un ko nospēlēja Baltimoras Dziesmu svētkos, pienāca laiks izrādei "Sprīdītis?" ar jautājuma zīmi galā pēc Annas Brigaderes. Ar mākslinieces Lindas Treijas dekorācijām un kostīmiem, ar Egona Kronberga un Aspazijas "Zilo puķi" un Gata Gaujenieka balsi. Bet pašu galveno jau izdarīja aktieri gan mēģinājumos, gan izrādēs Sanfrancisko, Bostonā un Vašingtonā.

Divi no viņiem, Gints Danne no Parīzes un no Gundega Ozola-Bite no Sanfrancisko, izrādes tapšanas laikā piekrita šo to pierakstīt dienasgrāmatā. Gundega rakstīja burtnīcā, Gints – telefonā. Mēs satiekamies Vašingtonā. Gundegai iestudējumā ir uzticēta Lienītes un Zeltītas lomas, Gintam jāspēlē Sīkstulis un Nelabais, bet viesizrādēs arī Pamāte.

Ginta piezīmes

12.12.17. Atrakstīja Māra. Viņai padomā jauns projektiņš, jautā, vai var rēķināties ar mani. Vai var rēķināties? Viņa taču zina, ka mīlu Kaliforniju un došos uz turieni pie jebkuras izdevības. Un teātris vispār ir mana sirdslieta, un viņa kā labā feja vienmēr uzrodas, kad mana sirds jau nīkst ārā izsalkumā pēc skatuves dēļiem.

Tagad, protams, ir mazliet izmainījusies mana dzīves situācija. Sieva ir Latvijā, meita Paula mācās universitātē Edinburgā, kas ir diezgan dārgs pasākums, tāpēc jau arī es esmu Parīzē. Nāksies diezgan rauties, un viss baigi jāplāno. Ja es braucu, iepriekš jāsagatavojas, lai darbs neapstājās un man nav jāpaliek Kalifornijā pavisam. Tā kā jāgaida no Māras konkrētāka informācija un tad jau štukosim, kā visu savienot. Jebkurā gadījumā - attieksme pozitīva un paldies viņai par uzaicinājumu. Interesanti, kas šoreiz būs par projektu?
 

19.01.18. Palieku Parīzē vēl vismaz gadu un ar perspektīvu pagarināt līgumu. Tas labi, vismaz finansiāli.

BŪS Sprīdītis. Hm, droši vien ar visādiem "uzlabojumiem", bet kāpēc ne? Paskatīsimies.

11.02.18. Parīzē apmācies. Darbi iet lēnām, mierinu ar domu, ka tikai gada sākums. Bet Sanfrancisko - mēģinājums, pirmais lasījums. Iedomājos, kā visi sanāk, sasveicinās. Galdā liek uzkodas un droši vien kādu vīnu arī, un Māra iepazīstina ar savu lugas redzējumu. Bet man zvana meistars no Rīgas un iepazīstina ar savu redzējumu, kāda būs mana virtuves iekārta mūsu skaistajā dzīvoklī Matīsa ielā. Dažādības dzīvē netrūkst.

15.02.18. Jau pirmā teātra kopbilde, pagaidām bez manis. Kāda man būs loma? Ja jau Māra aicināja, tad loma būs un izvēles nav pārāk lielas - Lutausis, Sīkstulis... Kas vēl tur bija? Negribu šobrīd lasīt, lai domas neķertos pie nevajadzīgiem sīkumiem. Scenogrāfe būs Linda Treija. Super! Viņa taču dzīvo Teksasā. Nez kā viņa to domā organizēt. Bet Lindiņa ir malacis, gan jau ar Māru visu sarunājušas. Atceros ar kādu radošu mieru viņa strādāja pie iepriekšējiem projektiem. Kad Linda piedalās, tas ir ļoti labi. Un tērpu skices ir ļoti interesantas un jautras.

20.02.18. Ok, ir lomu sadalījums. Māra man paredzējusi Velna un Sīkstuļa lomas. Nelabais - labu labais! Paldies, Māra! Tagad jāseko visam līdzi un, cik iespējams, piedalīties visā attālināti un jā – gatavoties izrādei. Un Sīkstulis. Debešķīgi - sīksts pēc velna. Ļoti labi! Izaicinājumi ir, viss super! Tagad galvenais par laikiem visu saprast.

22.02.18. Skatos tērpu skices izrādei. Ar Velnu viss skaidrs. "Bariga", uzpūtenis, kā krievu izsitēji 80. gadu beigās. Lieli gurķi, tukši vidi. Tā kā ir nācies ar tādiem sastapties, tad patiesībā lomas koncepts jau briest galvā. Daudz savādāk ir ar Sīkstuli. Biju viņu iedomājies citādu nekā Lindas skatījumā. Bet ok, domāsim.

Gundegas piezīmes

Pirms katra Māras projekta smagi jāpadomā, vai varēšu atrast sevī pietiekami daudz spēka un enerģijas apvienot savu darbu, ģimeni ar vaļasprieku. Mācīties tekstu, braukt uz mēģinājumiem, vienvārdsakot – spēlēt teātri.

Sākumā piesakos uz mazāku lomu, jo radīšanas prieks kopā ar Māru vienmēr ir liels, bet apzinos, ka negribu pārāk daudz sevi ielikt. Man ir 11 gadus veca meitiņa,  un es arī saprotu, ka šie ir pēdējie gadi, kad viņa grib man klēpī pasēdēt un no sestdienas rītiem blakus pagulēt. Gribas to baudīt.

Brigaderes Sprīdītis. Kaut kā līdz šim

biju domājusi, ka Sprīdītis un Lienīte, un Princese ir bērni, bet mēs paši aktieri gandrīz pusmūžā vai pat pāri. Jocīgi, jāpadomā, bet kāpēc gan ne. Vai tad pasaulē laimi meklēt nevar doties arī brieduma gados? Un precēties ar princesi arī nav nekāda bērnu padarīšana.

Man piespēlēta Lienītes loma. Nav pārāk lielas jautrības spēlējot, bet labi. Šķiet, viegli, jo man tas liekas saprotams.

Māra tomēr izdomājusi man vēl vienu uzdevumu - spēlēt arī Princesi. Varbūt lai parādītu, ka bagātība un nauda var mainīt cilvēku. Nu, interesanti. Izrādās, Princeses loma man tik viegli nenāk. Bet raksturs, protams, interesantāks nekā Lienītei.

Mēģinājumi pagaidām tikai reizi nedēļā sestdienās. Sākums parasti nav tik interesants. Teksts vēl ķeras, katrs meklējam, kāds tad īsti katra aktierīša atveidotais tēls būs. Tā kā vienmēr Māras izrādēs mums palīdz Gints Danne no Parīzes un Mārtiņš no Losandželosas, mēģinājumi ir ar tukšumiem. Tur parasti ir neaizstājama Ilze, kura nospēlēja visus pēc kārtas.

Ginta piezīmes

4.03.18. Parīzē bija ziema. Dažas dienas transports paralizēts, jo francūži neprot ziemā braukt. Viņi pat nezina, ka no mašīnas jumta jānotīra sniegs un brīnās, ka bremzējot, tas uzslīd uz priekšējā stikla. Mājās virtuves iekārta arī top, jāliek flīzes. Un meitai Edinburgā jāmeklē nākošajam gadam dzīves vieta, ko skola nodrošina tikai pirmkursniekiem. Domāju, kāds es būšu Velns? Jāaudzē mati - ragiem. Tāds Māras uzstādījums. Nav pirmā reize – mati, ūsas, bārda.....ko vajag, to audzējam. Labi, ka nav ragi jāaudzē. Bikses ir? Kurpes ir? It kā vēl laiks ir, bet jāsāk arī par tādām lietām domāt. Sīkstulis pagaidām gaida rindā uz iedvesmu.

13.03.18. Ok, skaidrība par datumiem. Jābūt Sanfrancisko ap septembra vidu, pirmā izrāde 30.septembrī, pēdējā 21.oktobrī.

Ir teksts. Pārlasu. Arvien labāk saprotams Velns, bet Sīkstulis joprojām planē kaut kur apkārt. Šobrīd daudz darba un maz laika pārdomām. No vienas puses, tas ir labi, finansiāli plāns īstenojās labi. No otras puses - gribas skatuvi.

Gints Danne (centrā)

04.04.18. Labi, ka Parīzes darbs ir tik daudzveidīgs. Francijas vēsture, kultūra un vispār pati valsts ir tik daudzšķautņaina, vajadzētu arī Sīkstulim tās šķautnes atrast. Bildē viņa izskats nemaz neatbilst manai komplekcijai. Un arī raksturs izliekas citāds. Man viņš liekas pārāk svaigs, lai būtu paspējis kļūt par tādu riktīgu Sīkstuli. Varbūt tas ir tāds mūsdienīgais variants? Ok, izaicinājums.

17.05.18. Nopirktas biļetes uz Sanfrancisko. Pagaidām tikai uz turieni – 13.septembrī izlidoju, 15. septembrī jau mēģinājums.

20.06.18. Tuvojas septembris. Jūlija sākumā man būs darba brauciens pa Franciju nedēļas garumā. Tādi braucieni ienes patīkamas vēsmas dzīvē. Protams daudz jāstūrē un jābūt saskarsmē ar klientiem, bet var daudz apskatīt, uzzināt, bagātināt sevi. Arvien biežāk ieskatos Sprīdīša lugas tekstā. Ar Velnu gandrīz viss skaidrs. Deja vēl būs uzliekama, bet tas ir tikai mēģinājumos izdarāms. Nejauši izveidojās sarakste ar Ivaru Stoninu. Savā laikā bija tas gods kāpt uz skatuves ar viņu, kad Dace Micāne uzveda Ņujorkā Anšlava Eglīša “Homo Novus”. Taisnību sakot, tad arī tā nopietni izjutu spēles garšu.

Kaut kā pēkšņi, pēc sarunas ar Ivaru, gar acīm aizslīdēja šīs vairāk nekā 10 gadus vecās ainas. Varbūt viņš atbrauks uz Vašingtonu paskatīties izrādi. Labprāt dzirdētu viņa viedokli un vēl labprātāk kādreiz kāptu atkal ar viņu uz skatuves.

3.08.18. Gaidu atvaļinājumu, kad braukšu uz Rīgu. Satikšu ģimeni. Beidzot ēdīšu brokastis savā, iekārtotā virtuvē. Jānosvin meitai un tēvam dzimšanas diena un jāapdara daži vīriešu darbiņi mājās. Biļetes jau nopirktas, arī no Vašingtonas. Bet

Sīkstulis, pretēji Velnam, vēl nav ieguvis noteiktas aprises. Laikam mans iekšējais konflikts nedod viņam tā normāli atvērties. Mierinu sevi ar domu, ka "mākslas darbi rodas mokās".

1.09.18. Esmu atpakaļ no visurienes. Kā jau parasti, atvaļinājums bija krietni par īsu. Neko darīt. Mazliet jāpastrādā un jāgatavojas “Sprīdītim”.

Nopirku biļetes uz Bostonu. Domājot par lugu, gribas to ar kādu pārrunāt klātienē. Pirmajā laikā dzīvošu pie Sprīdīša (Andreja Gulbja). Tas noteikti kaut ko vairāk dos. Vismaz tā bija mūsu iepriekšējos projektos, kad apspriedām tēlus, raksturus, un tas bija ļoti pozitīvi.

2.09.18. Piezvanīja Māra, painteresējās, vai esmu nobriedis spēlēt. Protams, ka esmu nobriedis. Man jau gribas būt tur. Viņa ir ļoti pozitīva un demokrātiska. Citreiz pat pārāk demokrātiska priekš režisora. Mana pārliecība ir, ka režisors ir kā kapteinis uz kuģa, tāds vietējais monarhs, kas maigāk vai stingrāk, bet "skalda un valda". Dažreiz tas nav viegli izturams, un tur, Sanfrancisko, arī jāņem vērā, ka aktieri ir vienkārši cilvēki, kas pa dienu strādā, vakarā brauc mājās ar visām problēmām. Un ja vēl režisors sāk mazgāt galvu. Nu jā, laikam jau viņai ir taisnība.

15.09.18. (Sanfrancisko). Cik jauki ir atkal satikt kolēģus. Visus pazīstu, ar visiem esmu strādājis vismaz vienā vai vairākos projektos kopā, ar visiem ir siltas un sirsnīgas attiecības. Pirmais mēģinājums un pirmais iespaids. Kopumā nav slikti. Bija mazliet neparasti Sprīdīša tēlā redzēt nobriedušu kungu, kuram pāri 60. Bet Andrejs ir pamatīgi piestrādājis pie lomas. Viņš man savulaik teica, ka var saukt sevi par Sanfrancisko vecāko padsmitnieku. Iespējams, ka viņš ir arī vecākais Sprīdītis.

Viss vēl mazliet "pajēls", bet mugurkauls ir skaidri redzams. Ļoti priecē visu aktieru darbotiesgriba un tas, kā viņi izturas uz skatuves - nav bikluma, nav jāmudina runāt skaļāk, ir jūtama enerģija un vēlme spēlēt labi. Tas gan ir arī koks ar diviem galiem. Entuziasms ir tik liels, ka aktieri reizēm piemirst , ka Režisors ir tikai viens un šim Režisoram ir kopējais skatījums, un viņš dod aktieriem uzstādījumus, ko un kā grib redzēt uz skatuves.

18.09.18. Gandrīz katru dienu tiekamies ar Māru un kolēģiem, ar kuriem strādājam pie kopīgām ainām. Tas ir pārsvarā Andrejs, Mārtiņš. Mārtiņš atbraucis no Losandželosas apmēram tajā pašā laikā kad es, tāpēc mums abiem visintensīvākais darba grafiks un arī Andrejam. Par viņu ir tāda kā drošības sajūta.

Mārtiņa Karalis ir ok, bet Vīriņa raksturs vēl tiek mazliet meklēts, pareizāk teikt - pulēts. Pārējo aktieru tēli ir daudzmaz nobrieduši, ko nevar teikt par manu Sīkstuli. Viņš joprojām ir tāds mazliet nekāds. It kā jābūt riebīgam, bet nav jau nekāds skrandainis vai kroplis. Aizdomīgam un agresīvam, bet nav jau Velns. Viltīgam un skopam, bet nav arī nekāds augļotājs vai šeftmanis. Nelīmējās tā īsti viss kopā ar Lindas radīto tēlu.

19.09.18. Skatos visādas vecas filmas ar raganām, ņergām un visādiem citādiem tipiem, kas varētu dot impulsu atvērt Sīkstuļa raksturu. Iedodu viņam vēl tāda nedaudz sadista pieskaņu.

Runāju ar Māru, Andreju, Mārtiņu. Jā, kaut kādās situācijās katram ir ko ieteikt un katram ir viedoklis, kādam ir jāizskatās Sīkstulim, bet viņš nevar būt salīmēts no gabaliņiem. Viņā ir jāredz tēla līnija.

22.09.18. Vakar bija tāda īsta pirmā "caurlaide" . Nu, kopumā nav slikti, Viss iet diezgan raiti, ir interesanti. Ir spilgti raksturi, un Sprīdītis arī iznes cauri lugai savu lomu. Gundega ļoti liels malacis. Abi tēli, Lienīte un Princese, ļoti forši. Sevišķi Princese, kur var izspēlēties un "izprincešoties".

Gundegas piezīmes

Top tērpi, Sallijas talants ir briljants, nesavtīgums un rūpība ir apbrīnojama. Mans Princeses tērps vispār pērle, kā tāda rūpīgi izgreznota Ziemassvētku egle, bet smuki.

Daudz ko sāku redzēt savādāk, kā biju domājusi par Sprīdīti. Princeses mīklas minēšanas laikam taču ir, piemēram, darba intervija uz kādu smalku darbu.

Vai četri vēji – dzīves pabērni. To nekad tā nebiju domājusi.

Zeltīte - Gundega Ozola-Bite, Sprīdītis - Andrejs Gulbis

Mēģinājumus sākam rīkot biežāk. Braucu tieši no darba, ar sniegu apbirusi, ar miltiem, jo darbā sāku strādāt ar picām. Picas gatavojot, visgrūtākais man ir uztrenēties izstiept, apaļas un skaistas – tieši 12 collu mīklas. Un manām princešu lomām man visgrūtākais ir nobērt tās mīklas, tos jautājumus, un es domāju, tā ir baigā sakritība.

Tad es darbā stiepju to mīklas un purpinu visu laiku pie sevis "Augstāks par visaugstāko kalnu". Tā es ar abām mīklām reizē beigās iemācījos abus. Un vispār, kāpēc gan Princesei būtu jāgrib precēt Sprīdīti?

Man sāk Princese patikt; nu un, ka Sprīdītis pievarēja velnu, domās sāku aizstāvēt Princesi un dusmojos uz sevi, ka visu laiku, visu mūžu kopš bērnības Princese biju redzējusi kā negatīvo tēlu.

Ierodas Gints un Mārtiņš, nu mēģinājumiem pilnīgi citāds spars un kvalitāte. Mūsu superīgie palīgi ar jaunu enerģiju parauj arī mūs.

Pēdējās divas nedēļas mēģinājumos vienmēr ir kā saldais ēdiens. No salmiem liktais namiņš nu jau ir gandrīz kā māja, kā pils, un tad tikai pielabot un tur tos pēdējos pindzeles triepienus. Tas tiešām ir baudījums. Man liekas, ka to pusgadu ir vērts braukt uz mēģinājumiem, mocīties, lai beigās justu – tas bērniņš ir smuks un gatavs.

Ginta piezīmes

22.09.18. Astrīda ir super, ņemot vērā viņas lauzto kāju, vienkārši - varoņdarbs. Sallija pie tērpiem strādājusi ar sirdi un dvēseli un pa skatuvi arī ņemas kā strauta ūdentiņš - kustas, čalo, viss notiek. Indris arī malacis. Protams, kā dejotājs viņš ir..., kā lai tā maigāk izsakās? Bet viņš ir patiess - "kā māku, tā daru" un tas šoreiz nostrādā perfekti. Džoana ir Džoana, labi kustas, visu izdara, īsta Malduguns - pievilinātāja, un viņas Ragana man atgādināja Vūpiju Goldbergu no filmas “Spoks”. Birutas Pamāte arī izskatījās pēc tādas tiešām pamātes.

23.09.18. Skatāmies caurlaidi. Mārai jau ir rinda ar piezīmēm katram. Tas ir saprotams. Un man nepatīk mans Sīkstulis. Kaut kas viņā nav īsts, kaut kas nenāk no iekšas, varbūt mazliet pie kustībām, stājas jāpiedomā vēl. Biruta saka, ka viņš ir agresīvs, jā, varbūt viņam jābūt vairāk bailīgam? Andreja viedoklis ir, ka viņam ir jābūt agresīvam. Bet viens Velns jau ir uz skatuves. Īsāk sakot - tāda neliela putra galvā. Māra to redz, viņa mēģina kaut kādas līnijas ieskicēt. Mēģināsim vēl, dažas dienas vēl ir.

25.09.18. No rīta paskatos vēl kādas vecas krievu pasaku filmas ar raganām, bet pēcpusdienā nolemju iet pastaigāt. Turpat netālu ir Golden Gate parks, uz kuru nolemju arī iet. Pastaigājos jau kādu laiku, kad izdomāju, ka jāatrod kāds īsts bomzis un jāparunā ar viņu. Varbūt pat vairākus, lai ir dažādība.

Domāts, darīts, un tālu nav jāmeklē. Turpat parka malā krūmos redzu, ka ir apmeties kāds bezpajumtnieks. Pieeju tuvāk, redzu ratus piekrautus ar visādām mantām, sākot ar grāmatām un drēbēm un beidzot ar rokudzelžiem.

Starp diviem kokiem novilkts striķītis, uz kura kaut kas žāvējās, zemē kaut kādas lupatas, pašu saimnieku nemana. Nodomāju - nu gluži, kā Sīkstuļa mājā.

Un tad no lupatu kaudzes parādās izspūrusi, samiegojusies galva, neuzticīgi nopēta mani un tad neiecietīgā tonī prasa, ko es gribu, pēc tam lai vācos prom utt. Es biju pieklājīgs un centos uzsākt sarunu, piedāvāju naudu, viņš paķēra pāris dolārus, ko devu, bet tāpat ļoti uzstājīgi centās mani aizraidīt.

Vēlāk mēs dzērām vīnu, ko es aizgāju nopirkt, un viņš nebija pēdējais bezpajumtnieks, ar ko tajā vakarā runāju. Viņi bija nīgri, agresīvi, skeptiski un negribēja sabiedrību. Es domāju, varbūt pēc šodienas vīna es rīt arī būšu nīgrs? Un man nemaz nebūs jātēlo?

26.09.18. Tā nebija pareizā formula, un es to zināju. Vienkārši tīri cilvēcīgi - ja nu tomēr? Nē!

Sīkstuļa raksturs tomēr nelikās kopā un pēc vakardienas "sarunām" ar "inteliģentām" personām parkā mēģinājums bija vispār nekāds. Māra, Biruta, Andrejs, Džons un Sems no parka – viss vienā čupā.

Un tad vēl Māra pateica, ka Biruta Pamāti spēlēs tikai Sanfrancisko, bet Bostonā un Vašingtonā Pamāte acīmredzot būšu es!!! Jāmeklē krūšturis. Birutas kleita man diezgan ir ok. Mācos Pamātes tekstu, un domājam par tēlu. Varbūt ar to vismaz nebūs tādas mokas. Sievietes tēlā varbūt varēs paņemties, paspēlēties, kādas jautrības pataisīt. Nekad neesmu tēlojis sievieti uz skatuves. Vēl viens izaicinājums?

Bet tie bomži vakar bija diezgan agresīvi un indīgi. Un tad man ienāca prātā ņemšanās ar mušu, ko varētu darīt ainas sākumā. Māra mazliet piekoriģēja, bet kopumā atzina par pieņemamu.

27.09.18. Zvans no Māras. Visu iepriekšējo aizmirsti! Aizmirsti Lindas zīmējumu, aizmirsti Birutu, veco Sīkstuli, aizmirsti visu. Jauns Sīkstulis, kā dzemdību nama palagos. Viņš ir tāds un tāds, un tāds. Un kas ar viņu notiek – tas notiek. Labi, es varu aizmirst. Es jau aizmirsu. Bet čalīši no parka gan man stāv diezgan labā atmiņā. Par tiem Māra neko neteica. Un viņi bija agresīvi. Savā bezpalīdzībā un neuzticībā, savā dzīves aizvainotībā, savā vientulībā un apmātībā.

29.09.18. Vakardienas mēģinājumā laikam parādījās kaut kas patiesāks. Ģenerālmēģinājums. Es jau varu sadzīvot ar savu Sīkstuli. Viņam ir savi prieciņi (putra), savi pienākumi (sargāt durvis), savi uzdevumi un vara (viņa izpratnē), un viņam ir instrumenti vai ieroči (viņš jau var justies liels un draudīgs).

Gundega: Nu tā, mēs esam gatavi Sanfrancisko izrādei. Visa trupa ir kļuvusi mīļa kā otra ģimene. (..) Māra saka, ka es esmu ļoti klausīga aktrise, tāpēc viņa man dod diezgan lielas lomas, jo es, ja man liek, es varētu mēģināt pat stāvēt uz galvas. Ja vajag.

Gints: Izrāde 30. septembrī. Laikam izdevās. Bingo! Tā tas gāja.

  • Pēc Sanfrancisko bija izrādes Bostonā un Vašingtonā, un pēc tam visi atgriezās savā ikdienā - Gints Parīzē turpina nodarboties ar transporta pakalpojumiem, Gundega ''Apple'' virtuvē, es – Radio. Man joprojām šķiet, ka Sprīdītis ir par atgriešanos mājās, savā valodā, jo tajā plašajā pasaulē jau iet visādi, tur svešas valodas maisās pa galvu un iepinas tajās savējās.
Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti