Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Atmiņas par bērnību Omskas apgabalā – dzīvas

Represētais Ivars Vītols: Par pārdzīvoto Sibīrijā jāstāsta, lai tas nekad neatkārtotos

1949. gada marta deportācijās no Latvijas aptuveni trešā daļa no visiem izsūtītajiem uz Sibīriju bija bērni vecumā līdz 16 gadiem, starp viņiem arī Ivars Vītols no Priekules novada Tadaiķu pagasta.  Ir pagājuši 70 gadi, bet bērnības un skolas laiks tālajā Omskas apgabalā vēl aizvien nezūdošās atmiņās, kas tagad lasāmas arī Dzintras Gekas grāmatā “Skola Sibīrijā”.    

Pirms 70 gadiem 25. marta rīts bijis silts un saulains - atceras Tadaiķu pagasta “Ģildēnu” mājas saimnieks Ivars Vītols, kuram tolaik bijuši sešarpus gadi. Liktenīgajā rītā mājās atradusies vecāmāte un viņš ar gadu jaunāko brāli. Māte bija izbraukusi uz Liepāju, bet vectēvs uz dzirnavām. Lai gan kaimiņu meitene atskrējusi brīdināt par izvešanu, taču bijis par vēlu un sētā iebraucis pajūgs ar trim bruņotiem vīriem.

“Stundu laika, lai mantas var savākt. Tas latvietis stāstījis, ko lai ņem līdzi, ka būs tāls ceļš. Tā mūs pa šo taciņu aizveda,” atceras Ivars Vītols.

Ceļš patiesi bijis tāls, brauciens lopu vagonā ildzis mēnesi, atceras Ivars. Viņš, brālis un omīte nomitināti Omskas apgabala Boļšerečijas rajona vienā no sovhoziem.

“Dauzījāmies uz ielas ar krieveļiem kopā. No sākuma tās attiecības diez kādas nebija. Mūs par vāciešiem, fašistiem vien saukāja,” stāsta Ivars Vītols.

Pēc diviem mēnešiem Ivaram sākušās skolas gaitas kopā ar ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu un baltvācu bērniem. Viss protams noticis krievu valodā, ko arī ātri apguvis.

Atmiņas par to laiku kā jau bērnam - visai pieticīgas, no kurām visspilgtākais mirklis Staļina bēres, kad izsūtīto vidū valdījis neviltots prieks.  

“Saķer mūs un bučo, atceros kā šodien. Mēs nevaram saprast - nomiris, jau nomiris, bet kāpēc jābučo un jāpriecājas; varbūt, ka tiksim atpakaļ uz Latviju,” atceras Ivars Vītols.

Sajūtas, kas pārņēmušas, atgriežoties mājās 1954. gada vasarā, vēl joprojām grūti vārdos izsakāmas, atzīst Ivars Vītols, jo daudzi tā arī nepārnāca. Katru gadu 25. martā Ivara ceļš ved uz Kroti, lai pieminētu represiju upurus, esot kopā ar saviem vienaudžiem un vietējās pamatskolas skolēniem. Par pārdzīvoto Sibīrijā ir jāstāsta, īpaši jauniešiem, lai viņi to zinātu, neaizmirstu un lai nekad tas neatkārtotos, uzskata Ivars Vītols.  

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti