Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Ziedoņa zālē cilvēki ir sapulcējušies uz starptautisko konferenci “Sports un fiziskās aktivitātes cilvēkkapitāla attīstībai”. Konferences vadītājs lauzītā latviešu valodā atklāj konferenci: "Labrīt, dāmas un kungi!"
Tālāk viņš turpina runāt angliski, un vairums auditorijas locekļu uzliek austiņas, kurās skan tulkojums franču, vācu vai latviešu valodā. Runātāja vēstījums no vienas valodas otrā tiek pārnests ar nelielu laika nobīdi, un to sauc par sinhrono tulkošanu.
Pēc konferences atklāšanas tulku atpūtas telpā - nelielā gaišā istabā ar krēsliem un galdu pieci.lv sastop tulku Andreju Veisbergu, kurš atzīst, ka bijusi ļoti viegla diena. Savā profesijā Andrejs darbojas vairāk nekā 30 gadus un līdz šim sanācis tulkot arī tādas ievērojamas personas kā Dalailama, Džordžs Bušs un Bils Klintons.
Dažiem varētu šķist, ka tulka darbs ir kaut kas neiespējams. Ir grūti aptvert, kā cilvēks spēj klausīties, tulkot un nodot vēstījumu, tai pašā laikā turpinot klausīties un tulkot. Veisberga kungs atzīst, ka tas ir nedabisks process, un tomēr – cilvēki ir pieraduši veikt vairākas lietas vienlaicīgi.
"Es redzu, ka jaunā paaudze dara vēl vairāk. Viņi skatās internetu, viņi skatās televīziju, klausās austiņās radio un vēl sūta īsziņas. Un viss notiek vienlaicīgi," stāsta Andrejs Veisbergs.
Tomēr atšķirībā no pārējiem tulks vairākas aktivitātes ne tikai spēj veikt vienlaicīgi, bet arī kvalitatīvi. Tā ir prasme, ko var apgūt, tāpat kā cilvēks var iemācīties vadīt auto, un bieži darbs kļūst tik mehānisks, ka tulks neatceras, ko dzirdējis. "Ja tu sēdi zālē un klausies, tu vari iziet ārā pēc priekšlasījuma un pārstāstīt. Tulks it kā arī noklausījies, pārsmadzeņojis to visu, pārveidojis un norunājis, bet nez vai tulks varēs labi atreferēt, kas tur bija,
jo tā ir īstermiņa atmiņa – tā pazūd," skaidro Andrejs Veisbergs.
Tā ka darbs ir tik mehānisks, strādājot tulks spēj nodarboties ar citām lietām, piemēram: lasīt, adīt vai vīlēt nagus. Ir pat dzirdēts gadījums par tulku, kurš paralēli darbam pildījis krustvārdu mīklu. Tas gan nenozīmē, ka viss ir tik viegli. Smadzenes, kā jebkurš muskulis, nogurst, tāpēc ilgākas slodzes gadījumā tulkojuma kvalitāte tomēr krītas. Cik drīz pienāk kritiskais punkts, tas atkarīgs no vairākiem faktoriem: gan tēmas sarežģītības, gan runātāja īpatnībām.
Ļoti grūti tulkot, ja runātājs lasa no lapas. Pavisam traki, ja viņa laiks izteikties ir gaužām ierobežots. "Piemēram, Eiropas Parlamentā deputātiem ir ļoti ierobežots runāšanas laiks, teiksim, viena minūte, un kāds pieceļas un viņam rokā ir trīs lapaspuses, un viņš ar visu savu enerģiju mēģina to iespiest savā vienā minūtē. Šis deputāts nostāda ne tikai tulku, bet arī pārējos klausītājus ļoti sliktā situācijā pret sevi, jo ir skaidrs, ka kaut kas pazudīs, kaut ko nevarēs aptvert, kaut ko vienkārši nevarēs pārtulkot," stāsta Andrejs Veisbergs.
Tulks nevar izvairīties no kļūdām. Ja tā nav nopietna, tā netiek labota. Ja būtiska, tad gan. Daudz biežāk gan sanāk labot pašu runātāju kļūdas, ja skaidri zināms, ka tāda pieļauta. Nereti tas ir gadījumos, kad ārzemnieki jauc Latviju ar Lietuvu un otrādi. Bet dažreiz runātāji atklāti stāsta nepatiesību. Tad gan nevar nodarboties ar koriģēšanu. "Ja man ir skaidrs, ka runātājs melo, bet viņš ļoti labi apzinās to, tad es arī melošu.
Ja runātājs saka, ka Latvijā uz katra ielas stūra ir pa pakārtam krievam, tad man diemžēl tas ir jāsaka," darba specifiku raksturo Andrejs Veisbergs.
Tulkam atliek vien sakost zobus un turpināt darbu. Sakost zobus nākas arī tad, kad nepamatoti apvaino, piemēram, kad runātājs izsakās pārāk skarbi un tas tiek norakstīts uz tulka neprofesionalitāti. Tulkam dažreiz uzgāž riktīgi vainu, piemēram, notiek biznesa sarunas starp divām pusēm un viņi nevar salīgt, un viena puse grib iet ārā, tad saka: “Mums ir slikts tulks! Mēs neko nesaprotam! Beidzam šo sēdi!” Tulkam ļoti nepatīkami, bet iemesls ir pavisam cits, un tulks parasti to zina.
Andrejs Veisbergs ne tikai strādā par tulku, bet arī apmāca jaunos profesionāļus. Kā vienu no nepieciešamajām prasmēm viņš min stabilu nervu sistēmu. Lieki teikt, ka tulka darbs ir pilns stresa, un dažreiz tas izpaužas dīvainā veidā, piemēram, strādājot tulks var sākt smieties un nespēt sevi apturēt. Tā ir nopietna problēma. "Tā nelaime ir tāda, ka smiekli ir lipīgi, un tas nozīmē, ka partneris vai partneri, kas arī ir kabīnē, arī sāk smieties un smiešanos nevar apturēt. No teorijas viedokļa tiem diviem, kas netulko, ir jāskrien ārā no kabīnes, un tas viens, kas ir palicis, nomierinās strauji. Tad var nākt atpakaļ iekšā," stāsta tulks Veisbergs.
Gandrīz visi tulki savā kabīnē strādā pustumsā, ieslēdzot vien galda lampu. Tas nav tāpēc, lai palīdzētu koncentrēties, skaidro Veisbergs. Ja tam ir kāds iemesls, tad vienīgi tāpēc, ka tulks labprātāk paliek neredzams.
