Sadaļas Sadaļas

Patiesība ir kaut kur pa vidu. Iepazīstam žurnālisti Ingu Šņori

“Žurnālistika, tā ir mana dzīve! Es bez tā nevarētu, es nevaru sevi iedomāties nevienā citā profesijā, nevaru iedomāties sevi bez iespējas noskaidrot visu,” saka raidījuma “De facto” vadītāja Inga Šņore.

Starp valodu un bioloģiju

Inga sevi neredz portretinterviju vai citu nozaru žurnālistikas laukā: “Man vienmēr ir bijis tas sociālpolitiskais dzinulis, tās ir tēmas, kas mani vienmēr ir interesējušas, un tas ir tas, ar ko es esmu sākusi žurnālistikā un turpinājusi.” Tiesa, pirmie darbi žurnālistikā esot bijuši par gana specifiskām tēmām – kriminālziņas un armijas tematika. Bet ar kaut ko ir jāsāk. “Es uzskatu, ka par pētniecisko žurnālistu nevar kļūt uzreiz. Ir jānograuž tā garoza un jāsaprot, kas ir kas, – kā darbojas valsts, kā darbojas cilvēki,” pārliecināta žurnāliste.

Jaunībā izvēlēties dzīves ceļu Ingai nemaz nav bijis tik viegli: “Es svārstījos starp diviem virzieniem – bioloģiju un literatūru un valodniecību.”

Sākotnēji pašai šķitis, ka otrais variants būtu pārāk garlaicīgs. “Man patika lasīt, man patika rakstīt, bet man visu laiku ir bijusi tā dziņa uzzināt,” skaidro žurnāliste. “Klikšķis” notika 16 gadu vecumā – Inga vienkārši saprata, ka žurnālistika ir īstā izvēle. “Žurnālistikā ir ļoti plašs spektrs tam, par ko tu vari taisīt sižetus, – par visām tēmām! Un es ik pa brīdim satiekos ar to pašu bioloģiju, taču jāatzīst, ka toreiz, bērnībā, tā bija tāda bērnišķīga izpratne, jo šobrīd ar vārdu “bioloģija” mēs, iespējams, domājam jau kaut ko pilnīgi citu,” Inga secina.

Televīzijā Inga strādā kopš 2003. gada februāra. Tātad aizvadītajā mēnesī nosvinēta televīzijas darba pilngadība. Tiesa, nokļūšana televīzijā nav bijusi apzināts solis. “Kaut kā es saslimu ar televīziju, bet tajā brīdī, kad es studēju, atceros, ka bija tāds priekšmets “Televīzijas žurnālistika”, un es teicu – jauki, radio varbūt sevi vēl varu iedomāties, bet ne televīzijā!” Taču šobrīd žurnāliste atzīst – sevi nekur citur kā televīzijā iedomāties vairs nespēj: “Kad šeit nokļūst, tās sajūtas ir pilnīgi citas!”

Lērums visādu aģentu

Straujā informācijas plūsma ikdienā savā ziņā ir apgrūtinājusi žurnālistu ikdienu, pārliecināta ir Inga: “Plašā informācijas pieejamība, fakts, ka katrs var būt kaut kādā mērā žurnālists, savā ziņā ir nonivelējuši žurnālista darbu. Mums ir jāatgriežas pie izpratnes, ka žurnālists ir tas, kuram, pirmkārt, ir dotas īpašas tiesības tikt pie informācijas, īpaša atbildība atlasīt šo informāciju, pateikt – kas ir kas!” Inga ir pārliecināta, ka ikvienam vismaz pāris padziļinātas ziņas nedēļā būtu jāizlasa, jo tas mums kā sabiedrībai būtu solis uz priekšu: “Ne par velti žurnālistus sauc par ceturto varu.” Inga pārliecināta, ka šobrīd žurnālistiem ir jādemonstrē sava uzticamība, lai sabiedrība kopumā saprastu un domātu līdzi, jo žurnālisti ir tie, kas palīdz.

“Žurnālists ir vēstnesis, viņš strādā ar informāciju.

Viņš nav informācija, viņš nerada notikumus – viņš tos atklāj. Tāda uzticēšanās ļautu sabiedrībai laikus atklāt problēmas – līdzīgi kā ar slimībām – ja laikus atklāj problēmu, to iespējams laikus ārstēt, jo tad, kad viss ir ielaists, ārstēšana ir smagāka, grūtāka un galu galā var palikt arī bez kādiem orgāniem,” salīdzina Inga.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Defacto” vadītāja Inga Šņore

Arvien biežāk žurnālistiem jāsastopas ar neticību un kādu politisku vai cita veida simpātiju piedēvēšanu. “Tie cilvēki, kuriem nepatīk tas, ko dara žurnālisti, attiecīgi piemeklē visus šos apzīmējumus. Ja viens virziens mūs saukā par, nezinu, “Kremļa aģentiem”, tad otrs mūs saukā par “Sorosa aģentiem”, un tā mēs esam kļuvuši par veselu lērumu visādiem aģentiem,” ne bez krietnas ironijas devas secina Inga.

Žurnāliste ir pārliecināta, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, jo žurnālistu uzdevums ir skatīties visos virzienos. Savā pieredzē Inga novērojusi, ka tad, ja kaut kas sakrīt ar viņu pozīciju, arī skaļākie apvainotāji var apmest kažoku un dalīties ar ziņām: “Nākamajā reizē, kad mēs uztaisām kaut ko, kas atkal nesakrīt ar viņu domu, tad mēs atkal esam kļuvuši par kaut kādiem aģentiem.”

Karjeras lielākais gandarījums

Par savu līdzšinējās karjeras lielāko gandarījumu Inga dēvē pētījumu par VID izmeklētāju savādajiem ienākumiem. Pētījums saņēma arī žurnālistikas izcilības balvu. “Godīgi sakot, toreiz, kad mēs sākām šo darbu, mums nebija nu ne mazākās nojausmas, kur tas mūs novedīs un vai tam būs rezultāts,” atklāj žurnāliste. Taču soli pa solim atklājušies arvien jauni fakti, kas liecināja par negodprātību: “Pēkšņi izrādās, ka viens no izmeklētājiem manto, ja pareizi atceros, gandrīz pusmiljonu eiro skaidrā naudā no mammas skolotājas…

Tad mēs diezgan sistemātiski izgājām cauri visu izmeklētāju deklarācijām, un secinājām, ka tādi pēkšņi mantojumi, dāvinājumi un specifiski labklājības pieaugumi ir gandrīz trešdaļai šo izmeklētāju. Jāatceras, ka tie ir cilvēki, kuri cīnās ar finanšu noziegumiem!” Lai saprastu, vai ir pamats lielākām aizdomām, raidījuma komanda VID izmeklētāju deklarācijas salīdzināja ar Finanšu ministrijas ierēdņu deklarācijām; Finanšu ministrijā par sistēmiskiem aizdomīgiem darījumiem, atšķirībā no VID, runāt nevarēja.

“Protams, tas izsauca milzīgu reakciju, kad mēs sākām pētīt. Neatkarīgi no mūsu pētījuma, bet nomainījās valdība un tad nāca nākamais ministrs.

Jāsaka – tā atkal ir tā mīnusa puse, jo, gribot sakārtot, vienmēr uzsēžas visādi “labdari”, kuri, izmantojot viņu rokās esošo varu, sakārto mazlietiņ pa savam. Bet es gribētu cerēt, ka uz šo brīdi tā sistēma ir atguvusies, kļuvusi atkal spēcīga, bet šoreiz jau godīgi spēcīga vai vismaz godīgāk… Es neloloju milzīgas ilūzijas, ka mēs varam apkarot korupciju, krāpšanu, melus, vēl vispārējās sliktās lietas vienā piegājienā, un tad tas vairs nekad neatkārtosies, bet es tiešām ceru, ka tur tā situācija ir mainījusies uz labu,” cer žurnāliste.

Dzīvnieciņi un atpūta

Inga teic, ka vārdi “nokratīt nost” samērā precīzi pasaka, kāda ir sajūta, kad žurnāliste vēlas atbrīvoties no liekā informācijas uzslāņojuma un vienkārši atpūsties. “Vislabākā galvas attīrīšana ir dažāda veida fiziskas aktivitātes brīvā dabā. Man ļoti, ļoti patīk gari pārgājieni pa vietām, kur nav tipiskas tūristu takas, pa vietām, kur varbūt sen neviens nav gājis.”

Gados, kad ceļošana nav ierobežota, žurnālistei ir svarīgi vismaz vienu reizi “aizbēgt” uz kalniem. “Un tad esmu tikai es un kalni,” atmiņās kavējas Inga.

Aizvadītajā vasarā, kad aizbraukt nekur nebija iespējams, Inga kopā ar vīru devās pārgājienā pa savas mammas un tēta bērnības vietām. “Tas bija gan galvai labi, gan ķermenim labi. Bija aizraujoši, tas bija pārdomu vērts, jo tu ej pa ceļu, kurš vēl kartē ir drusku iezīmēts, bet realitātē tur ir vairs tikai krūmi, kaut kādi brieži pa brīdim aizskrien. Tu pat īsti nesaproti, vai ej pareizi, un tad pēkšņi ir mājas, kurām var redzēt – tās ir bijušas lielas, bagātas mājas, no kurām palikušas vairs tikai drupas. Jā, emocijas var atrast šādā veidā un noskalot nost to visu politiski informatīvo uzslāņojumu, kas sakrājies sezonas laikā.”

Ikdienā žurnāliste ne vien dodas garās pastaigās, bet arī kopj savu dārzu: “Griežu krūmus, stādu puķes, pļauju zāli, lasu ķiršus. Tas arī ir tāds process.”

“Jā, es nevarētu dzīvot bez žurnālistikas, un dažreiz es domāju, ka tai brīdī, kad varbūt būšu pārāk veca un pārāk nogurusi, lai strādātu pētnieciskajā žurnālistikā, bet pensija vēl nebūs pienākusi, es varētu pētīt kaut ko par dzīvnieciņiem, atgriezties pie bioloģijas – taisīt raidījumu par dārzu, par dzīvniekiem, par vidi. Jā, tas varētu būt mans nākotnes sapnis – uztaisīt vides un klimata krīzei veltītu raidījumu. Arī tā būtu pētniecība,” smaida žurnāliste.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt