Kāds ir tavs psihoterapijas stāsts?
Psihoterapijas speciālistiem ir prasība iziet psihoterapiju 250 stundu apmērā, kas ir gana daudz. Ja ir jāiet reizi nedēļā, sanāk aptuveni pieci gadi. Tāpat, beidzot psiholoģijas maģistrantūru, ir jāiziet personīgās psihoterapijas stundas.
Strādājot ar citiem cilvēkiem, ir jārūpējas par savu psihi, jāuzņemas atbildība, lai es kā instruments esmu pietiekamā kārtībā, kad sāku darboties ar citu psihi un emocijām. Tomēr daudziem šīs prasības nav līdz galam skaidras. Esmu dzirdējusi vīzdegunīgus izteicienus no kolēģiem, kas uzskata, ka sertifikācijas prasības ir pārspīlētas: “Tas, ka es strādāju ar citu cilvēku problēmām, nenozīmē, ka man pašam jābūt kādām problēmām!” Uzskatīt, ka mēs dzīvē nesaskaramies ar grūtībām? Katrs ar tām saskaras – jautājums, kur mēs meklējam palīdzību. Vai mēs to atrodam līdzcilvēkos? Tas būtu labi, ja līdzcilvēki spētu mūs stiprināt. Tomēr sabiedrībā ir daudz traumatizētu cilvēku, kas nespēj atbalstīt ne sevi, ne citus.
Kad bija tava pirmā terapijas pieredze?
Uzsāku terapiju pirms aptuveni 20 gadiem, kad mācījos universitātē. Mācoties sapratu, ka gribu kaut ko sevī mainīt. Sapratu, ka ir iespējams justies citādāk. Šo 20 gadu laikā esmu gājusi terapijās vairākas reizes dažādos dzīves posmos. Tas ir normāli, ka mēs kādā mirklī izstrādājam pamatlietas, pārstrādājam kaut ko no bērnības, bet tad dzīvē ir jauni pavērsieni, kur paceļas citi jautājumi, ko neesam gribējuši vai neesam varējuši apzināties.
Nav jāaiziet uz terapiju, lai izstrādātu visas iespējamās dzīves traumas – tas ir nevajadzīgi un mokoši. Taču man ir bijuši vairāki dzīves posmi, kur es bez palīdzības nebūtu normāli funkcionējusi ģimenē. Man ir jāuzņemas atbildība par to, vai es tādā stāvoklī varu strādāt. Psihoterapeita atbildība, manuprāt, ir par to, ka vispirms es otram neizdaru neko sliktu, bet labākajā gadījumā varu palīdzēt. Tur ir trīs līmeņi – sev, tuvākajiem un darbam.
Kāds ir tavs galvenais ieguvums no terapijas?
Domāju, pateicoties psihoterapijai, esmu saglabājusi savu laulību. Mēs šogad nosvinējām sudrabkāzas – domāju, tas ir viens no psihoterapijas nopelniem.
Ir viegli krīzes brīžos iekrist destruktīvos modeļos, īpaši, ja tie ir zināmi no ģimenes. Noteikti mans ieguvums ir arī tas, ka, laikam ritot, esmu varējusi kļūt arvien atbalstošāka mamma saviem bērniem, arvien pieejamāka, arvien vairāk pie viņiem.
Pilnīgi noteikti man terapijas pieredze ļauj katru manu klientu ieraudzīt ar citām acīm. Man ir diezgan skaidrs priekšstats, kā ir būt tajā pretējā krēslā – cik tas ir grūti, kādas sajūtas var būt. Man pret šiem cilvēkiem ir liela iejūtība, es atpazīstu to sevī un varu just viņiem līdzi.
Cik terapeiti tev pa šiem gadiem ir bijuši?
Garīgās veselības mēnesis
Oktobris visā pasaulē tiek atzīmēts kā garīgās veselības mēnesis, tādēļ LSM.lv uz sarunu aicinās vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri drosmīgi stāsta par savu pieredzi, meklējot palīdzību psihoterapijā.
Neesmu skaitījusi, varbūt kādi pieci. Kad tu mācies jaunu terapijas virzienu, parasti arī tur ir prasība iziet kādu stundu skaitu, citādi nav iespējams strādāt – jo ir jāizjūt, kā tas darbojas. Man ir bijis jāiet pie ģimenes terapeita. Esmu arī Vācijā mācījusies uz ķermeni orientēto piesaistes terapiju, kas ietver darbu ar zīdaiņiem. Tur bija vajadzība iziet daudzas pašterapijas stundas, lai strādātu ar savām agrīnajām pieredzēm – gan zīdaiņa, gan prenatālo pieredzi, kas ir pieredze mammai vēderā. Vai ar to arī var psihoterapijā strādāt? Jā, var! To var darīt regresijas psihoterapijā.
Kad es tiku galā ar savām agrīnajām pieredzēm, tās apzinājos, tiku pāri, pēkšņi manā darbā parādījās daudzi cilvēki, kas nāca risināt šīs agrīnās pieredzes. Ir cilvēki, kas iet terapijā citur, bet atnāk uz īsu laiku un saka: “Man vajag kaut ko darīt ar savu iekšējo zīdaini.” Terapeits īsti netiek tam klāt, ja nav pats šo pieredzi apzinājies, izjutis un dziedinājis.
Regresijas terapija – kā tā izpaužas?
Ir dažādas regresijas terapijas. Tā, kurai es uzticos, ir ķermeņa orientēta. Mēs ķermeniski varam nonākt tādos stāvokļos, ieņemot noteiktas pozas, kuros mēs pēkšņi neapzināti, nekontrolēti aizejam uz agrīno pieredzi. Caur ķermenisko aspektu var nākt atmiņas, kas liekas neticami – vai tiešām es kaut ko tādu varētu atcerēties? Tas parasti notiek grupā, ir vairāki cilvēki, kas palīdz, arī fiziski. Piemēram, piedzīvot dzemdību pieredzes, kad pārējie palīdz sajust kontrakcijas uz sava ķermeņa. Tas raisa spēcīgas atmiņas.
Piemēram, cilvēks aiziet mammas vēdera sajūtā. Bija viens kolēģis, kuram pēkšņi radās ideja, ka mammai ir kāds liels pārdzīvojums, kas ietekmē arī viņu, un bija diezgan skaidrs, ka tas saistīts ar vecāku savstarpējām attiecībām un kādu konkrētu notikumu. Bet tas cilvēks realitātē to nezina. Viņš piezvana mammai, prasa, kas tas ir, vai tā varētu būt un mamma saka – kā tu zini? Pie tādām atmiņām ar verbālu terapiju nevar tikt. Jo verbāli mēs varam atgriezties līdz trīs gadu vecumam, tas ir agrākais.
Cik ilga ir bijusi tava garākā terapijas pieredze?
Piecus gadus no vietas, tiešām katru nedēļu, izņemot atvaļinājumu. Tā ir iedevusi labāko pamatu. Pārējais ir bijis labs papildinājums, kādu īpašu dzīves krīžu atbalsts.
Pēdējā reize, kad atgriezos terapijā, bija pirms diviem gadiem. Mans pirmais bērns bija jau pilngadīgs un plānoja izvākties no mājām. Es sajutu, cik daudz tas emocionāli paceļ no laika, kad viņa piedzima, par zīdaiņa vecumu, par divgadnieka vecumu un par atdalīšanos man pašai. Es tā arī aizgāju un teicu: “Man, lūdzu, vajag palīdzēt saistībā ar šo.” Bez tās palīdzības es droši vien nebūtu bijusi tik atbalstoša mamma.
Runājot par profesionālo pusi – Latvijā ārstu psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu nav daudz, kā tev izdodas atrast terapeitu, ar ko neesi strādājusi plecu pie pleca?
Tas ir izaicinājums. Tu negribi iet pie cilvēka, ar ko esi kopā mācījies – nemaz tā nevarēju, tās ir ētikas vadlīnijas. Arī pie pasniedzēja ne, jo tās ir divas dažādas lomas. Es domāju, to atvieglo tas, ka mēs esam diezgan nodalīti – psihoterapijas speciālisti no ārstiem psihoterapeitiem (psihoterapijas speciālists ir sertificēts profesionālis ar profesionālu izglītību kādā no psihoterapijas virzieniem un maģistra grādu psiholoģijā, medicīnā, humanitārajās vai sociālajās zinātnēs; ārsts psihoterapeits ir ārstniecības persona ar ārsta grādu – sertificēts speciālists psihoterapijas specialitātē, kas tiesīgs izrakstīt ārstēšanu ar medikamentiem – aut.). Man ilgākā terapija bija pie ārstes psihoterapeites, kuru es izvēlējos, pirmkārt, pēc šī principa – jo mūsu profesionālie ceļi var minimāli krustoties. Man ir bijušas terapijas, kuras šī iemesla dēļ esmu veikusi Vācijā vai attālināti.
Kāpēc daudzi cilvēki baidās runāt par garīgo veselību?
Es esmu burbulī, kur ir daudzi drosmīgie, kas nāk uz “Līnu” un saka: “Es šādi vairs negribu, iedodiet man instrumentus, kā es varu justies labāk!” Es apbrīnoju un cienu šos cilvēkus, viņu kļūst arvien vairāk.
Arvien vairāk nāk vīrieši, jo kādreiz tā bija sieviešu padarīšana.
Kopumā mēs esam atvērtāki tam, ka, ja kaut kas dzīvē nefunkcionē, varam meklēt palīdzību. Cilvēki ir atvērtāki biznesa konsultantiem, koučiem, kas liekas vieglāk kā psihoterapija. Tā arī ir, jo psihoterapijā notiek darbs ar dziļākiem psihes procesiem. Gadās, ka kouči jūt, ka nespēj klientam līdz galam palīdzēt tieši šādu dziļu grūtību dēļ, un tad sūta paralēli arī psihoterapijā.
Domāju, tas atkarīgs no vides. Ja mēs esam vidē, kur citi iet terapijā, ir daudz vieglāk – tu drīzāk esi “jocīgais”, ja tu neej. Un ir vides, kur tas joprojām tiek uzskatīts par bagātnieku izšķērdīgu atļaušanos jeb “pastāsti man labāk, varēsi uz pusi mazāk samaksāt kā terapeitam”.
Daudziem, kas ir manu vecāku vecumā, ir absolūti noliedzoša attieksme. PSRS laikā nekas tāds neeksistēja. Tas nozīmēja kaut ko “traku”. Psihiatrija padomju laikā bija ar ārprātīgu pieskaņu, bet psihiatrija bija vienīgais, kas eksistēja.
Es sāku mācīties savu profesiju 1992. gadā. Tas bija otrais vai trešais gads, kad psiholoģiju varēja mācīties Latvijā. Līdz tam tie, kas gribēja mācīties psiholoģiju, brauca uz tolaik Ļeņingradu, tagad Pēterburgu. Drosmīgie, kas bija izmācījušies, atgriezās, bet sabiedrībā īsti nebija priekšstata, ko dara psihologi. Nebija pat īsti pieejamas filmas, kur var vismaz kino redzēt, ko nozīmē psihoterapijas pieredze.
Kādēļ izvēlējies psiholoģiju laikā, kad tas bija kaut kas inovatīvs?
Gribēju studēt žurnālistiku, man padevās rakstīšana. Es arī šobrīd rakstu savu otro grāmatu. Pirmā grāmata iznāca pirms diviem gadiem ar diezgan lieliem panākumiem. Man vienmēr ir gribējies rakstīt. Es domāju: “Ko tajā žurnālistikā māca? Nu, – rakstīt! Rakstīt es jau vairāk vai mazāk protu.” Tajā brīdī jaunieša maksimālismā likās – ko tad tur man kāds var iemācīt? Bet man vajadzēja kādu tēmu, kurā es pietiekami labi orientētos, lai varētu par to rakstīt.
Psiholoģija ir liela, pamatīga tēma. Man likās: ja es tajā orientēšos, tad varēšu par to rakstīt. Kad sāku mācīties, man nebija ne mazākā priekšstata, ko psihologs var praktiski darīt. Studiju laikā šis priekšstats nāca kopā ar praksi, un tagad esmu tik pateicīga, ka varu strādāt profesijā, kas ļauj būt līdzās cilvēkiem tik intīmā veidā, palīdzot viņiem dziedināties un atraisīt savu potenciālu. Tā ir īpaša privilēģija, ko drīkstu piedzīvot gandrīz ik dienu.
Ko tu teiktu cilvēkiem, kuri baidās runāt par garīgo veselību?
Es droši vien teiktu, ka es ļoti labi varu iztēloties, kādas ir tās bailes. Es arī tās pazīstu. Man ir bijis tāds posms, kur es gāju terapijā, bet ir bijis arī posms, kad man nebija viegli aiziet un pateikt, cik slikti es patiesībā jūtos. Tas ir bailīgi – arī tāpēc, ka tu saproti, ka tas prasīs pārmaiņas. Liekas – ak, Dievs, man jau tā ir grūti, ja tagad ir kas jāmaina, man būs vēl grūtāk, es vēl vairāk noguršu.
Otra lieta ir kauns, ar ko es arī ļoti rezonēju. Protams, man ir bijuši posmi, kad ir bijis sarežģīti, liekas – uz pasaules neviens tā nejūtas, tādas domas nevienam citam nav. Pirmajā brīdī tiešām var šķist, ka ir sliktāk, bet es varu iedrošināt, ka, ja mēs tiekam tam pāri un izveidojam attiecības ar terapeitu, nāk atvieglojums. Skaidrs, tas nenāk uzreiz, bet ceļš ir iedrošinošs. Es vienmēr saviem klientiem ļauju atskatīties – nav viss atrisināts, bet, ja tu atskaties atpakaļ uz to brīdi, vai tu redzi izmaiņu? Ja redzi, tad vai tu esi ar mieru parakstīties uz nākamo posmiņu?
Es iedrošinātu cilvēkus nebaidīties, ka uzreiz būs nepieciešami pieci gadi terapijā – kurš to vispār var atļauties? Man liekas, ir vērts paskatīties uz mazajiem solīšiem. Var aiziet un sākt ar konkrētu aspektu, vienoties – paskatīšos, un tad redzēs, vai es gribēšu tālāk vai ne. Varbūt nekad tālāk, varbūt pēc gada.
Ir vērts pameklēt savu īsto speciālistu. Nevis no viena izdarīt secinājumus par visiem. Pirmkārt, ir dažādas terapijas metodes, bet ir arī atšķirīgas personības – un paldies Dievam! Katram terapeitam ir savs klients un katram klientam kaut kur ir savs terapeits. Ar vienu mēs norezonējam, ar citu – ne. Valstīs, kur slimo kase apmaksā terapiju, cik es zinu, ir trīs vai četras izmēģinājuma sesijas, kur tu aizej pie dažādiem speciālistiem, lai izvēlētos. Attiecībām psihoterapijā ir vislielākā nozīmē, tās ir dziedināšanas pamatā. Svarīgi, ka ar terapeitu kopā ir silta sajūta – ja tā nav, tas nav tā vērts.
Vai esi saskārusies ar kādu savu aizturi terapijā?
Katram ir visādas aizsardzības, kas tajā brīdī darbojas.
Tas būs ļoti personīgi – mani audzināja vecmāmiņa, kas bija ārkārtīgi kontrolējoša, visos sīkumos visu par mani zināja.
Tie bija robežu pārkāpumi. Viņa man stāstīja tā: “Tu jau zini, man savas dzīves nav, tad tu man pastāsti par savējo.” Kādu laiku terapijā biju dusmīga, ka man atkal tai terapeitei ir “jāatskaitās”. Bet es saprotu, ka tas nav par terapeiti vai to, ka man būtu jāatskaitās. Tas ir par manu pieredzi, ko nozīmē būt attiecībās un stāstīt kaut ko, kas tev ir svarīgs. Vai mana pieredze ir tāda, ka man ir sevi jāpasargā no tā cilvēka, vai mana pieredze ir tāda, ka es varu saņemt atbalstu? Ja tas ir pirmais, tad es arī terapijā to kādā brīdī izdzīvošu.
