Daži projektā iesaistītie bija neredzīgi kopš dzimšanas, citi redzi zaudēja dzīves laikā. Mākslas darbus veidoja arī vājredzīgi cilvēki. Daugavpiliešu gleznas līdz ceturtdienai var apskatīt šīs pilsētas domē. Augusta beigās vairāk nekā 70 gleznas varēja apskatīt Rīgā. Savukārt nākotnē projekta laikā tapušās gleznas Neredzīgo biedrība plāno parādīt arī citās pašvaldībās.
Ar Vitu Arāju un Anitu Bērziņu Latvijas Radio tiekas Ventspils Neredzīgo biedrībā. Ventspilniekus pasniedzēja iepazīstināja ar grafiku. Tomēr abu sieviešu darbi, tāpat kā viņu stāsti, ļoti atšķiras.
Anita ir melnā kleitā, kaklā skaista kaklarota, ko nevar nepamanīt. Garā ķēdītē iekārts liels, izteiksmīgs kulons. Sievietei ir brilles, viņai ir gaišas acis. Anita ir arī drošāka, un ar viņu aprunājamies vispirms. Viņai ir 73 gadi, pati nosmej, ka daudz. Darbojas biedrībā, rūpējas par mājām.
„Audzēju daudz puķu, patīk viss skaistais, kas ir ap mani. Redze… redze, pašreiz nevaru sūdzēties. Ar vienu aci kaut cik redzu, bet tas ir nenoteikts laiks, jo man ir bojāts redzes nervs un tas ir neatgriezeniski. Nekā nevar darīt. Bet nu tāpēc jau nav jānokar deguns,” viņa saka.
Anita vienmēr gribējusi iemācīties gleznot. Turklāt sievietei jau sen bija ideja, ko tieši viņa vēlējās uzgleznot. Tagad bija radusies iespēja to darīt pasniedzējas uzraudzībā.
„Pasteļgleznojums tas skaitās. Un tur ar krītiņiem. Pasniedzēja saka, lai krāsojam, kā gribam to apakšu, un beigās izveidosim to, ko esam izdomājuši. Un tas viss tiek ar adatu vēlāk darīts,” par darbiem stāsta Anita.
Uz melnas vertikālas lapas viņa uzzīmēja savdabīgu – divās daļās sadalījušos koku, kuram pa vidu ir mazāks koks. Melnās lapas, apakšā zeme.
Gleznas nosaukums – „Tāda ir dzīve”. Bet kāpēc radās ideja attēlot ģimeni kā sašķēlušos koku, kura vidū ir mazāks koks?
„Nu ziniet, tas ir tāds personisks stāsts. Es esmu palikusi pilnīgi viena. Man ir tikai viena meita. Trīs dēlu man nav vairs. Un meita dzīvo ārzemēs ļoti tālu. Reti kad var atbraukt, pašai ir ģimene. Un te nu tas viss izrādās. Vīrs man miris ir,” atklāj Anita.
Anita no 1984. gada ir Neredzīgo biedrībā un pēdējos gadus, kopš palikusi viena, tad biedrība esot kā otra ģimene.
Savukārt Vitas darbs ir pilnīgi atšķirīgs, tāpat kā pati Vita. Viņai ir 63 gadi. Vita ir kautrīga, trausla ar gaišu smaidu, gaiši pelēkā kleitā. Viņai ir labsirdīgas acis, kas nepārtraukti it kā cenšas kaut ko saskatīt.
„Piedzimu es Sibīrijā saviem izsūtītajiem vecākiem. Tad atgriezāmies atpakaļ uz Vidzemi. Kad beidzu pamatskolu, tad atbraucām uz šejieni, uz Kurzemi pie radiem. No tā laika dzīvoju šeit. Kaut kur no 1969. gada. No bērnības jau redzu slikti. Tā kā esmu pieradusi pie savas vājredzības. Bet tad uz vecumu visādas komplikācijas vēl sākas,” stāsta Vita.
Brīvajā laikā viņa savam priekam taisa rotas, auklē mazbērnus un arī nāk uz Neredzīgo biedrību. Viņas gleznā uz horizontālas iegarenas lapas attēloti dažādi ornamenti baltā krāsā uz pelēka fona. Neviena asuma, tikai riņķīši un vilnīši, kas viens otram blakus veido abstraktus ornamentus. Pašai autorei darbs uzreiz atgādinājis senus zīmējumus uz alām. Tā arī radās gleznas nosaukums – „Senatne”.
„Kologrāfijas tehnikā caur spiedi, un bija vienkārši ar brīvu roku jāzīmē. Kad ieraudzīju to gala rezultātu, nez kāpēc pirmā doma uzreiz bija - „Senatne.” Darbs bija tāds pelēcīgi balts. Uzreiz ienāca prātā kaut kāda ala ar zīmējumiem. Varbūt kaut kāds pat ornaments, varbūt pat mammu iedomājos, jo viņa bija liela adītāja, [tur redzamas] kā ķēdītes, mežģīnes brīžiem atgādina,” klāsta Vita.
Savukārt Kristīnei Berkulei ir 27 gadi. Kristīne ir no Alūksnes, un ar viņu Latvijas Radio tiekas Rīgā. Ikdienā arī viņa pati darbojas biedrībā. Kristīne ir neredzīga kopš sešu gadu vecuma, arī nestaigā. Sēž riteņkrēslā.
Pirmais, ko var pamanīt viņas sejā – sudraba punktiņš, pīrsings tieši zem apakšējās lūpas. Esot izdūrusi 15 gadu vecumā, un joprojām palicis. Viņai ir krāsoti gari, tumši sarkani mati, līdzīgas krāsas džemperis ar lielu apkakli. Arī gleznā dominē rozīgi sarkanas krāsas. Zīmējusi ar otiņām un eļļas krāsām. Uz sarkano un rozā toņu miksļa attēloti koki. Priekšplānā izvirzījušies divi. Labajā pusē lielāks koks, pa vidu attēlots uz zemes nokritis zars, kas ieaudzis zālē, bet kreisajā pusē redzams krūms.
„Tas lielākais koks sākotnēji tika domāts kā vilkābele, beigās tas vairāk izskatījās pēc sakuras, pēc sajūtām. Es krāsas vairāk vai mazāk atceros, tās, kuras man pašai vairāk patika savulaik. Un man pasniedzēja arī, protams, mazliet palīdzēja. Sākumā mēs pamatiņu noklājām, un tad viņa palīdzēja piemeklēt, kuras krāsas labāk izskatītos kopā,” stāsta Kristīne.
Sarežģītākais bijis noklāt gleznas pamatu.
„Bija jānoklāj viss tas audekls. Tas tomēr ir 70x50 centimetri, diezgan liels. Vispirms tas bija jānoklāj pilnīgi viss ar krāsu, tas bija pirmais. Pēc tam jau gleznošana tā raitāk veicās. Tad, protams, caurumi veidojās kaut kur kaut kādi un tad jālabo, kamēr visu noklājām tā, lai daudzmaz būtu,” stāsta Kristīne.
Vēlāk pasniedzēja palīdzēja arī pabeigt darbu un pareizā vietā trāpīt ar otu, lai uzzīmētu, piemēram, lapas un ziedus kokiem.
