Kristaps Kemlers: Astrofotografēšana liek aizdomāties par plašo Visumu

2016. gadā būs novērojamas visas spožākās Saules sistēmas planētas, norāda debesu eksperti. Janvāra sākumā vakaros varējām vērot Merkuru, bet rītos Venēru, savukārt Jupiters janvārī un februārī būs redzams visu nakti. Tomēr pat tad, ja lūkojas teleskopā, debess ķermeņi nav košās krāsās, pavisam citādi tie izskatās astrofotogrāfu attēlos. Astrofotografēšana emocionāli liek aizdomāties par plašo Visuma mērogu, stāsta Latvijas entuziasts Kristaps Kemlers.

Pirmā veiksmīgi uzņemtā astronomiskā fotogrāfija bija 1840. gadā, kad britu zinātnieks Džons Villiams Dreipers ieguva dagerotipa Mēness uzņēmumu, izmantojot 13 centimetrus garu atstarotāju ar garu fokusa attālumu. Ne tik senu un revolucionāru, bet tomēr savu pirmo astrofotogrāfiju atceras arī astrofotogrāfs Kristaps Kemlers.

“Viņu vajadzētu vēl ierāmēt, bet ir man pirmā fotogrāfija, tā ir tā, ar kuru es saslimu ar šo hobiju,” atceras Kemlers.

Interese par zvaigznēm Kristapam Kemleram ir  jau kopš bērnības un, kā pats stāsta - teleskopu nopircis nejauši, taču uzreiz bijis skaidrs, ka ne tikai vēros zvaigznes, bet arī tās fotografēs.

Attēlā ir pelēcīgi sārti dūmakais Oriona miglājs, M42. Kā Kristaps Kemlers raksta savā “Astro fotografēts Latvijā” 2015. gada kalendārā - “Oriona miglājs ir spožs emisijas miglājs, tas gaismu iegūst no tajā esošo un dzimstošo zvaigžņu izstarotās gaismas, kas, jonizējot miglāja gāzi, sāk spīdēt. Šo miglāju 1601. gadā atklāja franču  astronoms Nikolas Klauds Fabri de Peiseks (Nicolas-Claude Fabri de Peirsec)."

Tā nopietni zvaigznājus Kristaps fotografē jau ceturto gadu un dara to pašbūvētā observatorijā Cēsu rajona Amatas novadā.

“Šo skarbo apstākļu dēļ es izlēmu, ka man ir jāuzceļ kaut kāda būdiņa, jo problēma ir arī vējš, kas pūš virsū uz teleskopu un rada vibrācijas, tāpēc šai būdiņā teleskops tiek uzstādīts, uzskrūvēts uz speciāla betona staba. Kad es tur aizbraucu, protams, es viņu izslēdzu no rīta, tad viņš atpūšas tāpat kā es, un vakarā es atkal slēdzu iekšā un turpinu sekot tieši šim objektam,” stāsta Kemlers.

Lai taptu viena astrofotogrāfija, bezmiega nakts ir jāpavada teleskopa, datora, CCD fotokameras (kamera ar īpaši gaismjutīgu sensoru) un daudzu vadu kompānijā.  

“To kompozīciju, pirms es sāku uzņemt, es izvērtēju pēc testa kadriem. Es to veicu ar īpašas pastiprinātas jūtības iestatījumiem kamerā, veicu testus, skatos, kā man patīk, nepatīk, ierotēju, pamainu un tikai tad, kad izlemju, ka man patīk, tad fotografēju — ļoti lēni tas notiek,” stāsta Kemlers.

Kamera fotografē melnbaltu attēlu, jo  CCD kamerai nav krāsu matricas. Krāsas iegūst, mainot filtrus lēcai, un vēlāk datorā visus slāņus saliek kopā un sanāk krāsains attēls.

“Cilvēkiem lielākais pārsteigums ir tas, ka viņi skatās teleskopā ar acīm, un šāds  krāsains miglājs lielākoties izskatās pelēks, jo mūsu acs nav tik jūtīga, un pat ar ļoti lieliem teleskopiem skatoties, krāsas nav tik košas. Un tad cilvēki domā, ka tas ir fotošops, ka šīs bildes ir iegūtas, vienkārši pateicoties fotošopam... Nē, tas nav fotošops, kamera ir vienkārši daudz jutīgāka pret šo gaismu, kas nāk,” skaidro Kristaps Kemlers.

Astrofotografēšana, kā stāsta Kristaps, emocionāli liek aizdomāties par plašo Visuma mērogu, par to, cik daudz zvaigžņu ir ārpus mūsu galaktikas. Un vislabākais laiks šādu astrofotogrāfiju uzņemšanai ir skaidras debesis bez Mēness gaismas, sauss gaiss, vislabāk rudenī vai pavasarī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt