Kolhozi un «Viber». Baltkrievija Latvijas uzņēmēja acīm

“Baltkrievi ir ļoti mierīgi un miermīlīgi cilvēki, viņiem ir augsts sāpju slieksnis, tomēr Lukašenko to ir pārkāpis,” LSM.lv saka ar partneriem Baltkrievijā strādājošais Latvijas uzņēmējs Aleksandrs, kurš vēlējās palikt anonīms (LSM.lv redakcijai ir zināms viņa pilns vārds). Viņš ir Latvijas pilsonis, bet kopš 90. gadu vidus dzīvo un strādā abās valstīs.

Par biznesu

Aleksandrs vienmēr distancējies no Baltkrievijas situācijas, tostarp politiskās. Pat nav lūdzis piešķirt viņam pastāvīgās uzturēšanās atļauju, lai gan iespēja bija, un tā būtu atvieglojusi lietu kārtošanu. Uz notiekošo skatījās kā valstī dzīvojošs ārzemnieks. Ja uz ielas bija darīšana ar miliciju, uzreiz rādīja Latvijas pasi.

"Man darbs Baltkrievijā norit normāli – es tikai pērku viņu produkciju un pārdodu Latvijā. Tāpēc viņu iekšējā biznesa realitāte – krīze, devalvācija – mani biznesa ziņā neskar. Piemēram, pēdējā mēneša laikā Baltkrievijas rubļa kurss nokrities par apmēram 8—10%, bet man tas teorētiski var būt pat izdevīgi – pārrēķinot eiro, iznāk lētāk. Tomēr tas ir teorētiski – ar partneriem ir vienošanās par eksporta izcenojumiem, tie pagaidām netiek pārskatīti. Ar samaksu, izmantojot Latvijas bankas, arī nav problēmu – ja ir līgums un preču kustība ir caurskatāma. Viss notiek caur muitu, ar deklarācijām, viss ir caurskatāmi.

Tomēr braucu uz turieni regulāri, jo mēdz būt vēlama personīgā klātbūtne. Piemēram,

lai paātrinātu preču nosūtīšanu – diemžēl tā dažkārt kavējas cilvēku faktora dēļ, un tad klātbūtne var paātrināt procesus.

Ne visur, bet gadās – viņi var atlikt uz parītdienu to, ko var izdarīt rīt. 

Pārējais nav nekas unikāls. Nianses ar kvalitāti gadās, taču, kā likums, tās piekrīt risināt, ja ir pierādījumi, ka problēmas ir no viņu puses. Jā, dažkārt mēģina “iesmērēt” nekvalitatīvu preci un pēc tam to nemainīt. Bet, teiksim, poļiem tas bija izplatīts vēl vairāk.

Un nevar teikt, ka Baltkrievijas produkcija manā segmentā ir “ne īpaši moderna, toties lēta”. Tā nav. Tur ir plaša izvēle dizaina, sarežģītības un cenas ziņā no salīdzinoši vienkārša līdz ļoti modernam, ko pie mums pērk turīgi cilvēki. Bet laba cenas un kvalitātes attiecība ir visur.

Par dzīvi

Es pats nekad neesmu piedalījies Baltkrievijas protestos, lai gan, šķiet, atceros tos visus, sākot no 1996. gada, - saka Aleksandrs. - Nekad neesmu sevi uzskatījis par daļu no Baltkrievijas un pat negatavojos domāt par to, lai pārceltos tur uz pastāvīgu dzīvi.

Jā, es ļoti mīlu šo zemi, šo dabu un šos cilvēkus – viņi ir ļoti mierīgi un klusi, kamēr viņus nenokaitināsi, bet ļaunu prātu ilgi netur. Taču mana valsts ir Latvija.

Turklāt visam, kas tur notika, es vienmēr ļoti uzmanīgi sekoju. Daudz manu paziņu no biznesa vides piedalījās protestos. “Spēka valsts” tur tika būvēta ļoti sen, un OMON, milicijas visatļautība tur bijusi vienmēr. Vienkārši tagad tas notiek masveidā un ir redzams visiem.

OMON vienība un Balrkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. 2020. gada 22. augusts.

Man skudriņas skrēja pa muguru, kad ieraudzīju vairāk nekā 200 tūkstošus cilvēku, kas piedalījās mītiņā Minskā un gāja pa ielām, pa kurām arī es ne reizi vien esmu gājis. Es saprotu, ko tas nozīmē baltkrieviem, kuru vairākums vēl nesen bija absolūti apolitiski, - tā masveidā iziet ielās. Bija sakrājies viss – krīze, dotāciju no Krievijas un cilvēku ienākumu samazināšanās, tas, ka prezidents noliedza pandēmiju – bija “pneimonijas” uzliesmojums. Cilvēki man stāstīja, kā gājuši uz poliklīniku ar 38-39 grādu temperatūru, bet aizdzīti atpakaļ uz mājām. Viņi atnākuši atkal vēl smagākā stāvoklī, kamēr galu galā nokļuvuši slimnīcā, kur viņiem diagnosticēts koronavīruss.

Baltkrievi ir ļoti mierīgi un miermīlīgi cilvēki, viņiem ir augsts sāpju slieksnis, bet Lukašenko to ir pārkāpis. Galu galā masu protestos piedalās pat pilnīgi apolitiski cilvēki.

Tomēr situāciju nevajag vienkāršot – kā rāda pēdējās dienas, pietiek arī Lukašenko lojālistu – gan patiesu, kurus viss apmierina, gan arī konjunktūristu.

Turklāt daudzi tagad tiek iebiedēti – dzīvokļa nav, cilvēki dzīvo ģimeņu kopmītnēs, bet par protestēšanu no tām var izsviest. Ja strādā valsts sektorā, vari zaudēt darbu. Paliksi bez naudas, bet kā tad dzīvosi? Vidējā līmeņa menedžeri valsts uzņēmumos, kuriem ir, ko zaudēt, arī “apstrādā” padotos, lai viņi neprotestētu. Rezultāti jau redzami - protesti sāk apsīkt.

Par tolerances iemesliem

Viņu satriecošā tolerance kaut kādā mērā patiešām ir saistīta ar to, ko Lukašenko nesen teica – jūs pie manis nācāt 90. gadu sākumā, jums nebija, ko ēst, bet es jūs izglābu. Un tās priekšrocības, kuras viņš ar sovhoza direktora viltību mācēja dabūt [no Krievijas], ļāva viņam segt milzīgo budžeta deficītu un pabarot cilvēkus.

Tagad kārtējo reizi baltkrievu ienākumu līmenis ir strauji krities. Alga ir, sākot no 400-500 rubļiem, – tik daudz pašlaik piedāvā, pilnīgi nopietni.

Viens eiro ir līdzvērtīgs trim rubļiem, tātad runa ir par algu 150-170 eiro mēnesī, tik daudz piedāvā zemākā līmeņa darbiniekiem. Pat privātuzņēmumos. Darba devēji parasti dara tā – aizbrauc 50-100 kilometru ārpus pilsētas un izvēlas darbiniekus no vēl atlikušajiem iedzīvotājiem, kuri ir bez izglītības un bez iespējām.

Cilvēki Minskas ielās.

Reālie menedžeri – realizācijā, piemēram - sāk strādāt par 600-900 rubļiem. Pēc tam saka, tev būs procenti no pārdošanas. Bet pat 900 rubļu – tas ir tikai 300 eiro. Nereāli… 

Viss gājis uz leju pēdējā gadā, pusotrā. Bet kādreiz Lukašenko solīja, ka vidējā alga būs 500 dolāru. 

Turklāt viņa retorika attiecībā par savas valsts iedzīvotājiem ir vienkārši pazemojoša. “Aitas”, un tas ir viss… Viņš vispār nesaprot, ka cilvēki jāuzrunā ar “jūs”. Es nepavisam neesmu Putina cienītājs, taču viņš ļoti pieklājīgi sarunājas ar cilvēkiem, ar cieņu uzklausa. Te tā nav – aizver muti un klausies. Bet tagad, kad visi apkārt zina, par ko balsojuši, bet viņiem “uzzīmē” 80% pret 10%, protams, daudzi izgāja [ielās], lai pateiktu, ka nepiekrīt. Tagad cilvēki nāk ārā no izolatoriem. Bet kas ir pats briesmīgākais – apmēram 70-80 cilvēku pazuduši bez vēsts. Tie nav oficiālie skaitļi, taču tādi dati tiek minēti. Un stāsti par to, kas notika piekaušanu laikā arestantu automobilī: “Šis, šķiet, ir miris – met viņu ārā no mašīnas, neiesim taču noformēt šo līķi!”

Cilvēki, kuriem pārsniegts šis pacietības slieksnis, sāpju slieksnis, - neviens nezina, cik ātri tie nomierināsies. Man šķiet, ka tur jau vairs nevalda pār emocijām. Man saka – mēs to neaizmirsīsim. To aizmirst nav iespējams.

Cietums kā biznesa risks

Ja Baltkrieviju jau sen sauc par “PSRS rezervātu”, tad Lukašenko attieksme pret privāto biznesu ir dīvains hibrīds – viņš it kā saprot, cik tas svarīgs (konkrēti – eksportētāji iegūst valstij valūtu), tomēr vienlaikus ir retorika par “buržujiem, kuri brauc uz Goa un Kanāriju salām” un “dara pāri vienkāršajiem cilvēkiem”. Un cietumsodi uzņēmējiem, kas apsūdzēti nodokļu nemaksāšanā, nav atsevišķi gadījumi. Aleksandrs piekrīt:

Daudzi Baltkrievijas biznesmeņi “sēdējuši” par ekonomiskajiem noziegumiem – tur tas ir kā normāls variants, - viņš saka.

Varas vertikāle ir tā uzbūvēta, ka nodarboties ar kaut kādiem nesaprotamiem jautājumiem var tikai elite, kas ir tuva Lukašenko. Viņa mafijai un viņa “kabatas oligarhiem” viss ir atļauts. Taču, lai sistēma neizjuktu, visos pārējos līmeņos pret pārkāpumiem biznesā attieksme ir ļoti stingra. Var atrast iemeslu, lai “iesēdinātu” jebkuru. Un ne tāpēc, ka tur būtu totālā “shematoze” kā deviņdesmitajos. Tādas tieši nav. Vienkārši vienmēr ir biznesa risinājumi, par kuriem var saukt pie kriminālatbildības. Bet, ja esi menedžeris valsts uzņēmumā, var tiesāt par to, ka tavas rīcības vai bezdarbības dēļ zaudēts valsts īpašums.

Pēc tam, kad Lukašenko pirms gadiem desmit pasludināja, ka ekonomika ir “vērsta uz eksportu”, ļoti daudzi Baltkrievijas uzņēmēji mēģina atrast iespēju vismaz kaut ko pārdot ārzemēs.

Tas ļauj viņiem kaut nedaudz cerēt, ka varas attieksme pret viņiem būs labvēlīgāka. Es nezinu, cik šī cerība galu galā ir pamatota. Ražotāji, ar kuriem es strādāju, visai veiksmīgi attīstās savā mājas tirgū, dažiem bijuši konflikti ar Finanšu izmeklēšanas departamentu.

Baltkrievijas policijas vienības apsargā opozīcijas mītiņu.

Vienu manu paziņu apsūdzēja par shēmu, lai izvairītos no nodokļiem, - nezinu, vai tāda patiešām bija vai ne. Vairākus gadus viņu pārbaudīja, pēc tam bloķēja kontus, un tiesa piesprieda viņam trīs gadus. Sākumā pusotrs gads kolonijā, pēc tam vēl pusotrs gads tā dēvētajā “ķīmijā” – tev var būt mobilais tālrunis, tu strādā, kur pats gribi. Taču tu dzīvo noteiktā vietā, sava veida kopmītnē, un tev ir režīms – nedrīksti lietot alkoholu, nedrīksti nekur iziet, tikai uz darbu. Viņš strādāja kolhozā, govju fermā. Brīvdienu ņēma reizi mēnesī. Jo kopmītnē nav, ko darīt – dienas laika gulēt gultā nedrīkst, tas ir režīma pārkāpums. Drīkst tikai sēdēt.

Viņš teica – man ir vieglāk ar govīm. Un nostrādāja tur pusotru gadu. Uzņēmējs.

Tā ir tāda sistēmas iezīme, diezgan nopietna. Turklāt tur ir interesanta prakse – ja atzīsti pārkāpuma faktu un samaksā valstij divreiz vairāk, nekā tev tika aprēķināti nodokļu pārkāpumi, vari “nesēdēt”. Manam paziņam aprēķināja vairāk nekā 150 tūkstošus dolāru. Samaksā 300 tūkstošus – un esi brīvs. Viņš atteicās.

Nevaru pateikt, vai viņš bija vai nebija izdarījis pārkāpumus, to es nezinu. Tomēr svarīgs ir soda samērīgums. Un reāli ļoti daudzi mani paziņas un paziņu paziņas izgājuši tam cauri. Tā kā biznesam sistēma tur ir diezgan smaga.

Lukašenko vērtību sistēmā biznesam pašlaik “jāstrādā vienkāršo cilvēku un valsts labā”. Nosacīti – biznesa īpašniekam jāatdod valstij viss, kas paliek pāri, un jābūt vienkārši “direktoram”, galvenajam menedžerim, bet ne miljonāram. Taču tāda pieeja ir praktiski nereāla, ambiciozs cilvēks meklēs variantus, lai aizbrauktu un kļūtu par miljonāru tur, kur viņš par tādu varēs kļūt. Protams, es pārspīlēju - Baltkrievijā ir arī privātie miljonāri, kuri dzīvo pēc sistēmas noteikumiem. Taču tas drīzāk ir pretēji, nevis pateicoties sistēmai, kas jau sen de facto ir hibrīds. 

“Lukašenko bērni” un IT oāze

Baltkrievijas informācijas tehnoloģiju (IT) klasteri dēvē par Austrumeiropas Silīcija ieleju un ne bez pamata – pēc IT pakalpojumu eksporta uz vienu iedzīvotāju valsts apsteigusi Indiju un konkurējusi ar Izraēlu. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet paradoksāli – kolhozu un vēlīnās padomju industrijas valstī Lukašenko laikā izaugusi ļoti spēcīga IT nozare. Baltkrievi radījuši virkni lielu Eiropas un pat pasaules spēlētāju - EPAM, “Wargaming”, “Viber”, “Masquerade”, “Hypervision”, “Flo”…  Bieži tās ir kompānijas ar miljardiem lielu kapitalizāciju un tūkstošiem darbinieku. 

Oponenti teic, ka īpašu Lukašenko nopelnu tajā nav. Augsto tehnoloģiju parku 2005. gadā “izlobēja” un sāka vadīt bijušais diplomāts Valērijs Cepkalo, tolaik Lukašenko līdzgaitnieks, bet tagad viens no tiem, kuram neļāva kandidēt prezidenta vēlēšanās, viņš ir atstājis valsti. Tā teikt, Cepkalo brauca uz Silicija ieleju, izdarīja secinājumus, izdomāja sistēmu, bet Baltkrievijas prezidents “vienkārši netraucēja”. Tomēr autoritārā valstī “atļaut un netraucēt” nepavisam nav maz. Dažkārt ar to pat pietiek.

Otrais faktors, kas palīdzēja Baltkrievijas IT nozarei, bija ekonomikas duālisms, kad vienā sistēmā ir gan padomju kolhozi, gan “Viber”.

Baltkrievijā radītā aplikācija "Viber". Attēls ilustratīvs.

Būtībā Baltkrievijas jauniešiem kolhozu un “darba kolektīvu” valsts, kurā vidējā alga nekad nav pārsniegusi 500 dolāru, ir tas biedēklis, kas motivēja viņus no šīs bezperspektivitātes aiziet IT nozarē. Iet pa gandrīz vienīgo ceļu, kā tādā Baltkrievijā var dzīvot labi (vai – kā aizbraukt un normāli iekārtoties ārzemēs). Kā šo izvēles neesamību izskaidrojis Cepkalo: “Izraēlā vai Vācijā IT speciālists ir viena no daudzajām labi atalgotajām profesijām, bet Baltkrievijā – visperspektīvākā.”

Turklāt, protams, tikpat kā visi IT giganti savus galvenos birojus reģistrējuši citās valstīs. Augsto tehnoloģiju parks viņiem ir kadru bāze.

Galu galā – vēstures humors: jaunie IT profesionāļi, kas ir dabiskā opozīcija autoritārajam režīmam, savā ziņā ir “Lukašenko bērni”. Viņš pats to ir atzinis: “Es jūs esmu atbalstījis un atbalstīšu. Būtībā jūs esat mani bērni.”

Šie jaunie profesionāļi saskārušies ar to, ka ir nobremzēta sabiedrības attīstība, - skaidro Aleksandrs. Ne tikai Lukašenko retorika, bet arī pati dzīve, kuru viņš piedāvā kolhozos un rūpnīcās, ir tāds kā padomju laiks, kas daudz nav mainījies. Tāpēc starp jaunajiem, kas tikuši tālāk, un pārējo ekonomiku pretruna ir acīmredzama. Pirmajiem un otrajiem dzīve ir ļoti dažāda.  Taču pat cilvēki no “jaunās ekonomikas”, tostarp manu paziņu bērni, vienmēr lieliski sapratuši, kādā valstī dzīvo.

Par to, ka būs sliktāk, nedomā 

Brīdinājumi par to, ka Lukašenko aiziešanas un ekonomikas liberalizācijas gadījumā būs sliktāk daudziem – tiem, kas strādā valsts uzņēmumos, no kuriem daļa jau sen ir neefektīvi, - Baltkrievijā tagad tikpat kā neskan. Vai, pareizāk sakot, tos tagad negrib dzirdēt, saka Aleksandrs. Latvijas iedzīvotājiem tas ir pazīstami. Dzejnieks un disidents Knuts Skujenieks atceras, kā dziesmotās revolūcijas laikā brīdinājis – par dziesmām būs jāmaksā (izkļūt no PSRS drupām būs ļoti grūti), un apkārtējie viņu “kušinājuši”.

Nemaz nav izslēgts, ka tie paši rūpnīcas strādnieki, kuri Lukašenko sauca “ej projām!”, pēc pāris gadiem sāks runāt, ka Lukašenko laikā bija labāk, bija stabilitāte. Pēc Aleksandra domām, tas ir visai iespējams, ja ekonomikas reformēšanas rezultātā viņi paliks bez darba.

Lukašenko nekautrējoties to saka cilvēkiem – jums man jāsaka paldies par to, ka jūs neatlaiž, lai gan trešo daļu varētu atlaist!

Taču būtība ir tāda, ka viņa sistēma citādi darboties nevar – viņam apmaiņā pret klusēšanu cilvēkiem bija jādod darbs un pietiekami liela alga. Un, kad viņš pārtrauca to darīt iepriekšējā apmērā, turklāt pievienoja teroru, sistēma sāka krakšķēt. Bet kas būs tālāk? Dotācijas taču kaut kur jāņem? Kur? Tādos apmēros kā Krievija neviens cits viņu nebaros.  Ļoti iespējams, ja viņš aizietu pats, daudzi baltkrievi pēc tam atcerētos, ka agrāk bija labāk. Turklāt “agrāk bija labāk”, visticamāk, būs jebkura scenārija gadījumā, ar Lukašenko vai bez, un jau drīz.

Man negribas protestu laikā izsist baltkrievus no viņu noskaņojuma, tomēr es pajautāju savam paziņam, kuram pieder neliela ražotne, kuras produkciju pārdod galvenokārt Baltkrievijā: vai saproti, ka krīze valstī būs jebkurā gadījumā? Bet kas būs ar cilvēkiem, ar pirktspēju, kad visi šie nevajadzīgie valsts uzņēmumi pārtrauks funkcionēt? Vai tu vispār par to aizdomājies? Viņš saka – viss būs normāli!

Domāt par to šodien neviens negrib, tur tagad ir tikai emocijas – grib atbrīvoties no tās nastas, kas sakrājusies 26 gados, un spiež.

Viņi tagad nedomā ne par ko citu. Vai cilvēki otro reizi mūžā pārdzīvos, ja ienākumu līmeņa ziņā tur būs atgriešanās deviņdesmitajos? Viņi taču ir pieraduši pie daudzmaz normāla dzīves līmeņa - mašīna, dzīvoklis, hipotēka, patēriņa kredīti. Lukašenko 26 gadus krājis šos jautājumus, bet galu galā tie ir jāatrisina.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti