Šodien ap Jakobsonu ģimenes namu čakli darbojas talcinieki – lai uz valsts svētkiem pagalms būtu tīrs, un visi darbi – apdarīti. Iekurta arī pirtiņa un mamma tikko sacepusi pīrāgus, pie kuriem vienlīdz kāri ķeras četras ģimenes atvases – 13-gadīgais Eduards, 10-gadīgā Marta, piecgadīgā Alma un Lauma, kurai jau trīs gadiņi.
„Mēs nesen esam uz laukiem pārvākušies – tieši tādēļ, lai mēs varētu kopt savas tradīcijas un beidzot svinēt dzimšanas dienas, ne tikai savas, bet arī Latvijas. (..) Kopā visi mācījāmies, skābējām kopā pirmo reizi kāpostus. - Es redzēju! - Ēvelējām visus, griezām kāpostiņus. - Un vēl stampājām mucā! - jā (..) Un ar ko jūs ēdāt tos skābos kāpostus? - Ar pankūkām! - Jā pat lika iekšā pankūkās tos skābos kāpostus!” cits caur citu stāsta Jakobsoni.
Valsts svētkus ģimene atzīmē gluži kā paši savas dzimšanas dienas – nevienu neizlaižot. Rīt brauks uz Rīgu skatīties salūtu, bet Lāčplēša dienu atzīmēja tāpat, ģimenes lokā.
„Mēs nevarējām aizbraukt pie prezidenta pils salikt svecītes, tad mums bija mājās pašiem pie iebraukšanas mūris un saliktas sveces, un pie iebraukšanas mums bija sarkanbaltsarkanās svecītes un šajā gadā bija tāda liela migla, vāliem nāca, un tumsā tik smuki spīdēja. (..) Dēls piecēlās pirms skolas un uzlika karogu. - Tu pats uzliki karogu? - Jā, jo tētis nebija mājās – Tad Tu biji galvenais vīrietis, kurš uzliek karogu – Tajā brīdī, tikai tajā brīdī. - Grūti gāja, bija smagi, vai ne? - Bet uzlika. (..) Un kāda ir sajūta uzvilkt Latvijas karogu? - Liela. Ja tā var teikt. Likās, tāda.. drosme, tā kā nesu Latviju. Kaut kas tāds. (..) Es Lāčuplēša gājienā skrēju un uzvarēju. - Un ko Tev iedeva par to? - Grāmatu Lāčuplēša grāmata (..) Un pēc tam, kad mēs atbraucām mājās, kad mēs dedzinājām svecītes, ko mēs teicām – mēs teicām paldies – kam mēs teicām? - Latvijai – Nē, karavīriem mēs teicām paldies (..) Un par ko mēs teicām paldies? - Par Latvijas brīvību! - Par to, ka mēs šeit varam dzīvot – Un mēs esam brīva valsts – un varam dedzināt sarkanbaltsarkanas sveces!”
Ieva un Ēriks par Latvijas ceļu uz brīvību atvasēm stāsta jau no agras bērnības.
Man viens vecaistēvs bija sarkanarmietis, un otrs man bija leģionārs, kas stājās vāciešu armijā, lai tikai no krieviem aizsargātu Latviju. Un es esmu viņu mazbērns, un es mēģinu saviem bērniem iemācīt to toleranci, kas ir, jo nosodīt jau vienmēr otru ir vieglāk. (..) Es nedomāju, ka mums jādzīvo ar tām bēdu sajūtām, bet tev ir jāciena tavas saknes, jo, ja tev nebūs tavas saknes un tu nezināsi to, tev nebūs stipri zari, un tev nebūs to zaru tik daudz, kā mums varbūt ir,” saka Ieva Jakobsone, sociālā pedagoģe, četru bērnu mamma.
Ģimene nepiekrīt, ka visur citur – labāk nekā pie mums, galvenais, katram atrast darbu, kas patīk un to darīt ar mīlestību. Tad svētdienās var arī uzdziedāt.
Ģimenes galva atzīst – šobrīd apkārt notiekošais baida, gribas, lai bērni uzaug drošībā. Bet projām nebraukšot nekad, jo nekur neesot dzīvot tik labi, kā Latvijā.
