Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ārsts un zemessargs. Divi vienā

Aculiecinieks

Aculiecinieks. 76 gadi bunkurā

Aculiecinieks. Iemīlēties krokusā

Kā iemīlēties krokusā. Sīpolpuķu audzētājs un selekcionārs Jānis Rukšāns

“Kad noņem ziemas segu un skaties – apakšā viss ir dzīvs, viss aug un nāk, tas ir vislielākais prieks! Un vislielākās bēdas bija tad, kad tu audzē uz lauka un ieraugi, ka no 100 kvadrātmetriem, kas apstādīti ar krokusiem, izlīguši tikai 8 asniņi. Visu pārējo žurkas apēdušas ziemā. Tāpēc tagad es visu audzēju podiņos siltumnīcā. Te žurkas klāt netiek,” tā ekskursiju pa plašo siltumnīcu sāk sīpolpuķu audzētājs un selekcionārs Jānis Rukšāns.

Viņa krokusu kolekcijā šobrīd ir apmēram 1700 botānisko paraugu. Speciālisti no citu valstu botāniskajiem dārziem atzinuši – šī ir lielākā un labākā krokusu kolekcija pasaulē.

“Es esmu traks uz sīpolaugiem, esmu aizrāvies ar sīpolaugiem. Man citas puķes, kurām apakšā nav sīpols, neinteresē. Galvenais, lai apakšā ir sīpols. Kad vēl bija daudz spēka, man bija vienalga – smuks vai nesmuks augs,  kāda tur starpība. Bet man tas bija vajadzīgs. Man vislielākais skaits ir bijis pāri par 6500 dažādību. Tagad esmu samazinājis kolekciju. Vairs nav spēka. Man šoruden būs 75 gadi,” nosaka Rukšāns.

Viņa aizraušanās ar krokusiem sākās, kad jaunietis iestājās mācīties Bulduru tehnikumā: “Tur akmens dārzā bija krokuss. Man mute palika vaļā, ieraugot tādu puķīti. Nekad agrāk tādu nebiju redzējis. Nu kā jau 7. klasi beigušam zēnam.”

Jānis Rukšāns ar šķirnēm neaizraujas. Viņu interesē savvaļas sugas un to formas.

Šo pavasari viņam īpašs prieks par unikālu un neparastu krokusu: “Rozā un sarkanās krāsas krokusos principā nav. Un kā Vidusāzijā baltam krokusam trīs reizes uzradās mutācija, gēnu novirze? Izveidojusies un zied, to grūti pateikt.”

Rozā krokusu sīpoliņi pasaulē ir tikai daži, un viens no tiem pieder Rukšānam.

Izaicinošās ekspedīcijas 

Kopš 1970. gadiem selekcionārs regulāri dodas ekspedīcijās uz kalniem Vidusāzijā, Krimā, Tālajos Austrumos, Turcijā, Grieķijā, lai savvaļā atrastu un aprakstītu kādu jaunu sugu. Viņš sapņojis reiz aizbraukt uz Irānu, un pēkšņi angļu grupa uzaicināja pievienoties ceļojumam.

“Irānā līdz tam bija zināmas 6 vai 7 krokusu sugas. Un brauciena laikā es ievācu arī pa kādam krokusa paraugam. Vienā vietā bija tāda nogāzīte ar gravām, kur tobrīd ziedēja viens ļoti skaists krokuss. To bija ļoti grūti ievākt. Ūdens, slapjš, lipīgs māls. Krokuss bija graviņas dibenā, ūdens sanesumos. Tie sīpoli bija 20 centimetru dziļumā. Beigu beigās  piecus sešus izmocīju ārā,” stāsta kolekcionārs. 

Jāņa Rukšāna krokusu un īrisu kolekcija

No Irānas viņš atgriezās ar  jaunu, līdz tam nezināmu krokusu sugu: “Irānā bija ļoti slikti mobilie sakari. Esmu ievācis to krokusu, uzkāpju kalna galā un tajā brīdī atskan zvans. Man no mājām zvana Guna [Jāņa Rukšāna sieva]. Atbraucu mājās, krokusus iestādīju un izrādījās, ka tā ir jauna suga, kas agrāk nebija zināma. Nosaucu Gunas vārdā – krokuss “Guna”. Pirmajā Irānas braucienā es atklāju sešas jaunas krokusu sugas, kas pirms tam nebija aprakstītas. Gandrīz dubultoju Irānā augošo krokusu skaitu, kāds bija zināms.” 

Krokusa visdramatiskākā meklēšana Jānim Rukšānam izvērsusies Grieķijā.

Siltumnīcā  viņš norāda uz vienu puķīti: “Šis krokuss, kas tagad nes manu vārdu krokuss “Rukšans”. Nosaukumu tam iedeva ukraiņu botāniķis, kurš to atrada. Bet es šim krokusam braucu pakaļ četras reizes! Es zināju, ka tajā Grieķijas salā ir viens krokuss herbārijos ievākts. Gribēju atrast. Es aizbraucu uz turieni pirmo reizi. Visi kalni biezā sniegā. Protams, ka tu nekā nevari atrast."

"Pēc mēneša aizlidoju otro reizi.  Bet viss nokusis, izdedzis, nekā atkal nav. Aizlidoju trešo reizi. Uzkāpu kalnā. Bija ārkārtīgi grūts kāpiens. Bet ziedu vairs nav! Un tā es to krokusu neatradu. Kad nokāpu lejā, biju mēli izkāris. Mazā kafejnīcā man tūliņ aukstu avota ūdeni un īstu grieķu kafiju iedod. Aizbrauca līdz viesnīcai, un naktī man bija sirdslēkme. Es jau domāju, ka būs cauri ar mani. Ka turpat palikšu un krokusu nebūšu dabūjis. Un tad uz salu aizbrauca ukraiņu draugs. Un viņš atrada to krokusu! Viņam palaimējās būt tieši tai brīdī, kad ziedēja un dabūja dažus eksemplārus. Es tak vēl vienu reizi aizbraucu kopā ar čehu draugiem. Ķemmējām pļavu, un nevienu krokusu neatradām atkal. Man pašam nemaz nav izdevies to ievākt. Bet sīpoliņus man atsūtīja ukraiņu draugs, kas bija ievācis un aprakstījis kā jaunu sugu.”

Jaunu sugu atklāšana zinātnei

Agrāk par jaunu sugu aprakstīšanu Rukšans nedomāja – kā kolekcionārs vāca paraugus. Bet, tā kā gribējās zināt, kas tad aug, viņš sāka  noteikt, kas kolekcijā ir. Pētījis literatūru un konstatējis, ka šāds augs nemaz nav aprakstīts.

“Tā ir smalka padarīšana. Tur jāskatās ar lupu. Jāredz mazākās morfoloģiskas pazīmes, piemēram, vai putekšnīcas kātiņi ir ar matiņiem vai  tā saucamām papilām. Vai gludi, vai zieda rīklītē ir matiņi,” zem lupas pētot krokusa ziediņu, stāsta selekcionārs, un pierakstu kladē izdara piezīmes.

Sadala ziedu un fiksē uz papīra lapām: “Šo krokusu gatavojos aprakstīt kā jaunu sugu. Tāpēc no auga vajag maksimāli daudz. Vienkārši ir, ja izdari ģenētisko analīzi. Tad uzreiz ir skaidrs, bet analīzi var izdarīt laboratorijā. Daži botāniķi uzskata, ka suga ir derīga, ja ir ģenētiski pārbaudīta. Es esmu vecs cilvēks. Man tās laboratorijas nav. Es meklēju tās pazīmes, kuras varu saskatīt,” skaidro Rukšāns, un piebilst, ka ar jaunu sugu aprakstīšanu kavēties nedrīkst, jo kāds cits selekcionārs var aizsteigties priekšā.

“Vienu sugu turki nopublicēja 12 dienas pirms manis un līdzīgi notika šonedēļ. Man nopublicēja šodien, un, izrādās, to pašu augu, tiesa gan, domāju, ar nepareizu nosaukumu, turki ir nopublicējuši pirmdien. Tagad viss atkarīgs no tā, kuru ģinti atzīs par pareizu,” piebilst krokusu selekcionārs.

Izrādās, starp selekcionāriem notiek sīva sacensība un konkurence.

“Divi vācieši, kas strādā pie jaunu sugu meklējumiem, viņi ir aprakstījuši vairāk nekā es. Vairāk jaunu sugu atraduši. Viņi tur ļoti lielā noslēpumā, ko dara. Vai tad es esmu vainīgs, ka aizbraucu uz to pašu salu, kur viņi bijuši, ievākuši, sagatavojuši materiālu un gatavojušies publicēt, un es aizbraucis arī ieraugu to pašu krokusu? Un tā kā neesmu institūta darbinieks, bet pensionārs un man nav saistoši, vai dati būs sarežģītā citētā žurnālā  publicēti. Man svarīgi vispār būt nopublicētam. Līdz ar to man iet daudz ātrāk. Un izrādās – esmu nopublicējis ātrāk. Viņiem vairākas reizes pogas esmu izgriezis tādā veidā,” smejoties stāsta Rukšāns.

Botānikas pamats – herbārijs  

“Ja apraksti jaunu sugu, tad herbārijs ir šīs sugas etalons.  Bez herbārija neskaitās. Herbārijs ir pierādījums, ka tieši tas augs ir tas augs. Jebkurš pētnieks var tikt pie herbārija un pārbaudīt. Viņš apskata, paņem lupu – jā, ir! Tagad pēc modernā paņēmiena var paņemt mazu kriksīti no tā herbārija un uztaisīt gēnu analīzes,” aprakstot augu un gatavojot herbāriju, stāsta selekcionārs. 

Jānis Rukšāns ar herbārija paraugu

No mapes viņš izceļ Irānas krokusa herbāriju. Pavisam droši, ka tā būs jauna suga, nosaka Jānis Rukšāns. “Šogad vēl jāpievāc pēdējie dati par lapu raksturojumu. Sīpols jāapraksta kārtīgi.  Zieds jau apkopots. Tas ievākts pie slēpošanas kūrorta 1900 metru augstumā. Ārkārtīgi smaržīgs krokuss. Bija šausmīgs laiks, gāza lietus, izraku 5–6 sīpoliņus. Aizgāju uz mikroautobusu un saku – jauna suga ir  atrasta. Krokusa ziedi autobusā, siltumā, atvērās un visu autobusu piepildīja medus smarža. Fantastiski! Man šis krokuss ļoti patīk,” viņš ar sajūsmu atceras braucienu un zilo krokusu ar koši oranžo drīksnu.

Gandrīz visi Jāņa Rukšāna aprakstītie un izgatavotie savvaļas retumu herbāriji glabājas ārzemēs.

“Sūtīšu uz Gaterslēbenes institūtu Vācijā, kurš pēta tieši krokusus, viņu herbārijiem. Lielākā tiesa manu herbāriju glabājas Gēteborgas Botāniskā dārza lielajā herbārijā. Tie ir starptautiski atzīti herbāriji. Arī Kjū herbārijs ir viens no galvenajiem. Bet es savus sūtu galvenokārt uz Gēteborgu. Man ir ļoti laba sadarbība ar Gēteborgas Botānisko dārzu,” pastāstīja krokusu pētnieks.

Tā kā tagad visi herbāriji ir arī digitalizēti, tas ļoti  atvieglo pētnieku darbu. Atliek aizsūtīt pieprasījumu un pretī saņem smalki ieskenētu digitalizētu herbārija uzņēmumu. Klāt nāk vēl auga detalizēts apraksts. Atliek vien salīdzināt  savu atklājumu ar herbāriju un kļūst skaidrs - jauna suga vai tomēr kādreiz jau aprakstīta. Jaunās sugas tiek reģistrētas starptautiskās datu bāzēs, kur selekcionāri un biologi no visas pasaules var atrast visu par interesējošo augu.

“Pašlaik man ir 50 sugas jaunas, ko es esmu atklājis un aprakstījis. Vēl kādas 10 es vēl droši vien pagūšu aprakstīt. Diezgan daudz ir paraugu, kas vēl nav identificēti un ar kuriem ir jāstrādā un jāskatās. Gadi iet, un paliek arvien grūtāk to darīt,” atzīst Jānis Rukšāns. 

Smalkais selekcijas darbs

“Ļoti precīzi jānotrāpa diena, kad putekšņi ir gatavi. Nu re, pielipa. Tas nozīme, ka būs laba sēklu raža,” ar nelielu otu viņš pārliek  ziedputekšņus no viena zieda otram. Kad pumpuri  atvērušies, laiks selekcijas darbam. Krokusiem blakus dobēs zied arī citi retumi. Savvaļas tulpes, narcises, muskares, īrisi.

Apsēdies uz dobes malas, selekcionārs darbojas ap retu īrisu: “Gribu ātrāk savairot. Kādreiz bija daudz, bet tad daži neveiksmīgi gadi. Vajag sēklas. Tā kā ir auksts laiks un bites nelido un te nav arī citu dabīgo apputeksnētāju, tad man pašam nākas strādāt ar pindzelīti. Šie īrisiņi ir no Tadžikijas.” 

Jānis Rukšāns apputeksnē īrisus

Selekcijas darbā jāņem vērā ļoti daudzas auga pazīmes. Jāskatās ne tikai dekorativitāte, bet arī saimnieciskās īpašības.

Vai pietiekoši labi vairosies. Ja nevairosies, tad, lai cik skaists tas nebūtu... Tas būs tas rozā krokuss – skaists, neparasts, bet nevairojas. Dabas kuriozs, kā balta vārna vai baltais zvirbulis.

“Bija liela pļava. Visa nosēta ar ziliem un dzelteniem ziediem krustu šķērsu, un pēkšņi ieraugu vienu krokusa eksemplāru, kur skaidri redzams, ka tas ir sakrustojies. Zilgans ar dzeltenu dzīsliņu iekšā ziedlapā. To, ka tas ir hibrīds, pasaka tas, ka krokuss nekad nedod sēklas. Ja dabā divas sugas krustotos, tās sajuktu, un beigās būtu tikai viena suga,” dabā valdošos likumus izskaidro Rukšāns. “Ja augs ir sterils, tas neražo sēklas, taču tam tomēr ir jāvairojas. Tas visu spēku ieliek veģetatīvajā vairošanas spējā - sīpolā, sīpols vairojas. Un parasti tie sterilie hibrīdi ar dalīšanos vairojas labāk nekā tie, kuri ražo sēklas. Jo sēklas augam ir svarīgākas. Sēkla aizies citur. Savukārt veģetatīvi vairojoties, visi bērni – sīpoliņi – paliks viena čupiņā,  Un tur, kur ēda viens, nu jāēd četriem, bet barības vielu nav. Nav paredzēts, ka viņi visi būs vienā čupā, un augs pamazām iznīkst. Tāpēc dabā svarīgākā īpašība ir vairoties ar sēklām.”

Jānis rāda uz oranžu krokusu, kura uzvedība atšķiras: “Tas aug Turcijā un vairojas veģetatīvi. Bet viņš šo ķibeli apiet. Krokuss savus bērnus aizsūta tievā diedziņā 10 cm uz sāniem. Un jaunais sīpoliņš ir nevis tur, kur bija vecais, bet nostāk. Izveidojas 3 sīpoliņi, bet viens no otra ir atdalīti. Līdz ar to viņiem neparādās bada sajūta, ka nav ko ēst. Vēl  krokuss ir īpatnējs ar to, ka tam ir  ļoti mazi sīpoliņi, tikai 5 milimetri, un paskatieties – kādi milzu ziedi!”

Siltumnīca ir tik bagāta ar dažādu krāsu un toņu krokusiem, ka šķiet, ko tad nu vēl var radīt!

“Mans mērķis ir – sakrustojot dabūt krokusu, kam ir melna gan drīksna, gan melnas putekšnīcas, bet jau vienā ziedā. Pagaidām izcili labs eksemplārs vēl nav iznācis, bet tuvu tam. Tā kā vēl ir ko darīt,” Jānis Rukšāns neslēpj sapni par jauna neparasta krokusa izlološanu. Vai zieds būs tāds, kādu selekcionārs vēlējās, būs redzams pēc četriem gadiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt