Labrīt

Re:Check pēta: prasības privātskolām, referendumi un vēlēšanu troļļi ASV

Labrīt

VID vadītāja: Pandēmijas laikā ienākumi deklarēti mazāk, ēnu ekonomika nepieaug

Radio aizkadrā: ētera operatore Rita Karnača

Izcili dara ārēji neredzamu darbu – Latvijas Radio ētera operatore Rita Karnača

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Latvijas Radio ētera operatore Rita Karnača ir viens no cilvēkiem, bez kuriem radio nebūtu radio. Ar šiem ļaudīm Latvijas Radio iepazīstina savas 95. dzimšanas dienas gaidās. Rita radio nonāca pirms 30 gadiem, pametot darbu Rīgas – Jūrmalas virsmežniecībā un kļūstot par mašīnrakstītāju. Pusi no sava radio pavadītā laika viņa strādā raidījumu daļā. Rita apzinās sava darba nozīmi un atzīst, ka negribētu būt par žurnālisti, jo cilvēki viņai neinteresē.

Latvijas Radio nereti ir tā: mēs sveicināmies gaiteņos, zinām viens otru pēc vārda un balss, bet reizēm neprotam tos salikt kopā, ja mūsu ceļi ikdienā nekrustojas. Tā man ir ar Ritu Karnaču. Šī ierakstu sērija beidzot ļauj iepazīties tuvāk.

„Mans oficiālais amats ir „skaņu operators” jeb „ētera operators”. Mēs strādājam maiņās, esam kādas piecas komandas,” ar sevi iepazīstina Rita.

Ētera operators ir tas cilvēks, kurš gādā, lai īstajā laikā un labā kvalitātē ēterā skanētu viss, ko dzird. Brīdī, kad sarunājamies, skan iepriekš ierakstīts raidījums, tāpēc Ritai ir mazliet brīva laika. Bet tikai uz brīdi.

„Pag, man tagad jāiespēlē pašreklāma! Nospēlēsim līdz galam dziesmu, iespēlēsim reklāmu un tad turpināsim raidījumu. To ir grūti tā izstāstīt, jāredz, kā izskatās mūsu spēlēšanas programma. Lūk, ar vieglu pirksta kustību palaižam mazo ierakstiņu…” viņa meistarīgi nospiež vajadzīgās pogas uz lielās pults sev priekšā.

No virsmežniecības uz radio

Raidījumu daļā Rita Karnača sāka strādāt pirms gadiem 15, bet vispār šogad ir viņas 30. darba jubileja Latvijas Radio. Un viss sākās gana amizanti – jo iepriekš Rita strādāja Rīgas – Jūrmalas virsmežniecībā.

„Ziņu dienestam bija jauka reklāma – mašīnrakstītājas gaida palīgu vasaras laikā,” viņa atceras.

Sludinājumu Ritai piespēlēja kolēģe, un tā viņa nonāca radio.

„Biju iedomājusies, ka esmu ļoti laba mašīnrakstītāja – rakstīju tieši ar diviem pirkstiem! Toreiz bija pilnīgi cita dokumentu aprite – nāca redaktors, lasīja, runāja vai domāja priekšā to savu ziņu, un mašīnrakstītāja to vairākos eksemplāros – čik, čik, čik – pierakstīja,” viņa ar smaidu atceras.

Sākumā gan nekāds „čik–čik–čik” neesot sanācis, un pieredzējušās kolēģes uz tik neveiklu rakstīšanu skatījušās lielām acīm. Ar laiku gan Rita tika līdzi. Bet attīstījās tehnika, prasības, un mašīnrakstītājas amats vairs nebija vajadzīgs. Taču radio vienmēr bijis iespējams augt un attīstīties – ja vien pats esi gatavs piestrādāt.

Kādu laiku deviņdesmitajos gados Ritas darbs bija naktīs klausīties krievu valodā raidošos Rietumu medijus, tulkot dzirdēto un tā papildināt tolaik vēl trūcīgo starptautisko ziņu lentu. Vēlāk viņa kļuva par ierakstu operatori un, kad atbrīvojās vieta, – par ētera operatori. Šis darbs prasa lielu uzmanību un pacietību.

Klusums – ļaunākais, kas var būt

„Šis darbs neļauj palikt iedomīgam, neļauj domāt, ka esmu nekļūdīga. Jebkura kļūda ir dzirdama visiem.

Kad es sāku šo darbu darīt, mani stindzināja doma: šajā brīdī esmu viena, un pretī ir visa pasaule!

viņa saka ar bijību balsī.

Ritas darbs ir arī sekot labskaņai tiešraidēs, kad aiz stikla sēž, piemēram, viesi raidījumā "Labrīt", „Kultūras rondo” vai "Kā labāk dzīvot".

„Man ir jāpaskatās, vai tas ir īstais mikrofons, jāsaregulē līmenis, jo cits runā skaļāk, cits – klusāk. Mūsu pašu runātāji, kuri ir profesionāļi, nosēžas pie mikrofona, tur mierīgi sēž un smuki runā. Bet viesi ir dažādi. Pieredzējis operators nedusmojas, ka viesis savā aizrautībā sāk kustēties, grozīt galvu… Tad es ar to mikrofona slēdzi braukāju līdzi, lai vismaz kaut ko vēl var dzirdēt!” ainiņas no ikdienas ieskicē Rita.

Vai operators arī klausās līdzi, ko raidījumā runā? Rita atzīst – sākumā viss licies tik interesanti, ka galva teju plīsusi no lielā informācijas daudzuma.

„Pēc tam pamanīju, ka man ir ieslēgusies pašaizsardzības sistēma. It kā klausos to, kas skan, bet klausos nevis kā informāciju, bet kā skaņu. Piemēram, vienā raidījumā „Zināmais nezināmajā” bija runa par dažādiem trokšņiem, skaņām… Es te sēžu, un pēkšņi – klusums! Kā jau es teicu, mūsu arodā nekas ļaunāks nevar būt par klusumu. Bet izrādījās, ka tur ir ielikts piemērs, kā izklausās pilnīgs klusums. Bet man uztraukums ne pa jokam! Skatos – aparatūra darbojas, bet man pirmā doma – ko man grābt, ķert?” viņa smejas.

Cilvēki principā neinteresē

Ētera operators ir viens no tiem radio ļaudīm, kas arī pandēmijas laikā attālināti nevar strādāt. Bet kaut ko mainīt un kļūt, piemēram, par žurnālisti Ritai Karnačai vēlmes neesot.

„Es neesmu tas cilvēks, kurš varētu saglabāt uzmanību par jebkuru tēmu un intervēt cilvēku par to, kas mani galīgi neinteresē. Man tas būtu garlaicīgi un grūti, jo – drīkst, es pateikšu? – man principā cilvēki neinteresē,” viņa godīgi atzīstas.

Tāpēc mēs vislabāk jūtamies dažādās mikrofona pusēs. Bet bez Ritas uzmanīgās un vērīgās darbības ēterā neskanētu nekas, ko tagad dzirdat. Jo – lai ēterā viss izskanētu vienkārši labi, šim ārēji neredzamajam darbam jābūt izdarītam izcili.

„Ja es būtu ļoti, ļoti iedomīga, varētu teikt – es esmu radio! Tādā nozīmē, ka tas, ko es daru, skan kā radio. Un es apzinos, ka tajā ielieku savu darbu,” rezumē Rita Karnača.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti