Aizbraukšana. Kā tas viss sākās?
Dzidras aizbraukšanas stāsts sākas tālajā 1999. gadā, kad savās jaunības dienās viņai bija lemts satikt pakistāniešu izcelsmes studentu no Londonas. Tā kā tolaik ārzemniekiem Latvijā darbu atrast nebija tik vienkārši, tikko apprecējusies un nodibinājusi ģimeni, Dzidra kopā ar savu vīru nolēma pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā, kur jau mitinājušies dzīvesbiedra piederīgie.
Iedzīvošanās. Pirmie soļi, mērķi
Pirmos gadus pēc meitiņas piedzimšanas jaunā ģimene pavadījusi Londonā. Jau tad, audzinot bērnu un brīvos brīžos piestrādājot par viesmīli, Dzidras mērķis bija uzsākt studijas.
Pavadījusi svešā zemē tikai pāris mēnešus, viņa ātri iekārtojusies un pieteikusies dažādos kursos, kā arī cītīgi apguvusi valodu, lai nezaudētu ne mirkli ceļā un pa solītim tuvotos savam mērķim.
Pāris gadus vēlāk, pēc vīra drauga aicinājuma, visa ģimene pārcēlās uz Mančesteru (Lielbritānijas ziemeļos), kura tajā laikā bija ļoti mierīga, iedzīvotājiem nesteidzīga pilsēta - rīti tur noritēja bez bažām un nokļūšanu uz darbu varēja baudīt svētā mierā. Šobrīd, pēc piecpadsmit gadiem, pilsēta ir tik ļoti attīstījusies, ka cilvēkiem ir jāstāv rindā uz dzīvokļu īri un dienas iesākums vairs nemaz nav tik plūstošs un rimts.
Rīcības plāns – kā tur tikt?
Arī valsts ziemeļos Dzidra turpināja nosprausto mērķi. Tā kā bērniņi vēl bija mazi, viss viņai pieejamais brīvais laiks tika izmantots zināšanu apguvei. Piesakot savu meitu vienā no dienas centriem "Sure Start", jau pirmajā tikšanās reizē ar centra pārstāvjiem Dzidrai pašai piedāvāja iesaistīties tā darbā. Iepriekšēja pieredze Latvijā darbā ar bērniem, iniciatīva un spīdums acīs uzreiz tika pamanīts, un viņai piedāvāja kļūt par vadītāju tikko durvis vērušajam dienas dārziņam
Neilgi pēc tam, kad viņa bija izgājusi dažādus sagatavošanās kursus un beigusi apmācības koledžā, turklāt pabeigusi tās ar izcilību (viena starp astoņiem studentiem visā pilsētā), beidzot piepildījās Dzidras sapnis – viņa iestājās bakalaura studiju programmā “Law” (jurisprudence).
Lai iegūtu darba pieredzi, jau studiju laikā Dzidra strādāja dažādās organizācijās kā brīvprātīgā, tai skaitā arī "Citizen’s Advice Bureau", un tūlīt pēc otrā kursa uzsākšanas viņai tika piedāvāts darbs par palīgu kādā juristu firmā.
Viens mērķis sasniegts – kas tālāk?
“Lai arī gribējās sākt uzkrāt praktisku darba pieredzi, man tolaik bija tikai viena brīva diena nedēļā, kuru varēju veltīt darbam, par ko arī brīdināju darba devēju, taču viņi bija ar mieru," klāsta Dzidra.
Būtībā katrs vakars, katra brīvdiena, ik mirklis, arī vasarā, tika aizvadīts mācoties - prātā nebija ne iepirkšanās, ne izklaides, ne kādas citas nodarbes, jo viss laiks tika veltīts studijām.
Pēdējā kursa sākumā Dzidra bija jau trešās meitas gaidībās, bet, tā kā mācības iekavēt negribējās, vasara tika veltīta mācību priekšmetu eksāmenu un ieskaišu kārtošanai, lai pēdējā mācību gadā būtu pēc iespējas mazāk darāmā. 22. septembrī ģimenē piedzima trešā māsa, taču jau 24. septembrī Dzidra bija atsākusi apmeklēt lekcijas universitātē. Tas viss, protams, bija iespējams vienīgi ar vīra atbalstu – viņš strādāja pa naktīm, bet pa dienām, kamēr Dzidra apmeklēja lekcijas universitātē, pieskatīja meitas.
2010. gadā, uzreiz pēc studiju beigšanas, Dzidra veiksmīgi uzsāka savu karjeru, strādājot par juristu kādā apdrošināšanas kompānijā.
Latviešu skoliņas dibinātāja
“Pēc grāda iegūšanas vakaros pēkšņi vairs nebija jāmācās, parādījās brīvais laiks un sāka trūkt kaut kāda izaicinājuma, jo bija pierasts, ka smadzenes visu laiku tiek nodarbinātas," jauno brīvību apraksta Dzirdra. Tā, neizsīkstošās enerģijas un iedvesmas vadītai, viņai tapa ideja par latviešu skoliņu.
Tā kā daudzas paziņas stāstīja, ka viņu bērni ne tikai pārstājuši runāt latviski, bet reizēm pat kaunas vienaudžiem atzīties, ka nāk no Latvijas, un arī pašas bērni vairs publiski nevēlējās sarunāties dzimtajā valodā, Dzidra nolēma sarosīties un uzsākt diasporas saliedēšanas aktivitātes.
Vispirms tika noorganizēts saviesīgs vakars vecākiem ar bērniem, uz kuru atsaucība bija diezgan liela (pievienojās aptuveni divdesmit ģimenes). Pēcāk centrs piedāvāja telpas izmantot par brīvu katru sestdienu, un tā ar vēl dažu māmiņu palīdzību pamazām izveidojās latviešu skoliņa.
Papildus tika rīkoti kopēji braucieni Jāņu laikā uz ''Straumēniem'' un ''Mūsmājām'', koncertu apmeklējumi, un vienu brīdi aktuāla bija pat ideja par kora vai deju kolektīva nodibināšanu. Lai arī tik regulāras tikšanās ar latviešiem šodien vairs nenotiek un aktivitātes trūkuma dēļ arī Latviešu skolas darbība tika izbeigta, Ziemassvētkos un Jāņos diaspora tomēr sanāk kopā un pavada laiku latviskā gaisotnē.
Uzņemšanās jeb starts politikā
Domes deputātes karjera Dzidrai sākās 2010. gada vēlēšanu laikā, kad viņa pastiprināti pievērsa uzmanību politiskajām partijām un to idejām.
“Es sapratu, ka tas viss, kas man dzīvē tika dots un bijis tik nozīmīgs izaugsmei – šie dienas centri, bezmaksas kursi un izglītība universitātē, veselības sistēma un valsts atbalsts, – ir nācis, pateicoties aktīvajiem cilvēkiem, kas darbojas sabiedrības labā, lai mums šīs iespējas būtu," stāsta Dzidra.
"Leiboristu partija, kas iestājas par vienlīdzību, par vienādām iespējām visiem neatkarīgi no materiālā nodrošinājuma un sociālā stāvokļa, šie principi, šīs idejas mani uzrunā. Ja tās nebūtu, iespējams, es nekad nebūtu kļuvusi par juristi. Es esmu tik pateicīga, ka man tas viss bija, tādēļ partijas idejas vēlējos nest tālāk," savu pirmo saskarsmi ar partiju atklāj latviete.
“Sameklēju pieteikuma anketu, pieteicos un saņēmu atbildi gandrīz uzreiz,” smaida Dzidra. Partijas biedriem tiek piedāvātas daudzas dažādas apmācības, kursi, rīkotas regulāras sanāksmes, sapulces un savstarpējas tikšanās, kurās Dzidra arī vienmēr aktīvi iesaistījusies.
Viņa ļoti stingri tic izglītības spēkam, redz to kā visspēcīgāko fundamentu cilvēka attīstībai un tālākajai dzīvei. Viņasprāt, arī veids, kādā tiek pasniegta informācija bērniem, ir neizmērojami būtisks, lai jau pirmsskolas vecumā bērnos tiek iedēstīta mīlestība pret zināšanām un pret grāmatām. Šāda sociāla atbalsta rezultātā mazāk nodrošinātiem bērniem tiek dota iespēja braukt ekskursijās, piedalīties ārpusskolas aktivitātēs, interešu pulciņos un jau no mazotnes paplašināt uztveri un domāšanu.
Neilgi pēc iestāšanās partijā, jau 2013. gadā, partijas biedru iedrošināta un izvirzīta, Dzidra nolēma kandidēt vēlēšanās un jau 2014. gadā tika ievēlēta par Mančesteras domes deputāti.
Domē ik dienas nav jābūt – katru mēnesi tiek organizētas dažas obligātās sapulces, kur visi deputāti tiekas vienkopus - pārējais laiks tiek pavadīts, strādājot pie projektiem, tiekoties un runājoties ar cilvēkiem reģionā, kuru viņa pārstāv.
Mērķis ir saprast, ko šie iedzīvotāji vēlas redzēt savā apkaimē, kādas ir viņu vajadzības, vēlmes un sūdzības. To visu uzklausot, Dzidrai ir skaidrs rīcības plāns, jo viņa ir vadītājs, kas nes, cīnās un pārstāv iedzīvotāju intereses.
Atskatīšanās - kāpēc mēs darām to, ko darām?
Darbs domē nav politika, ekonomika vai vienkārši darbs. Kā viņa pati smejas: “Es laikam esmu neīstajā profesijā – vajadzēja studēt socioloģiju, jo man pats svarīgākais ir palīdzēt cilvēkiem.”
Būt par deputāti viņai ir nozīmīga dzīves sastāvdaļa, jo tas ir veids, kā Dzidra spēj palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem un pārstāvēt to cilvēku intereses, kas paši to nespēj. Tieši tāpēc lielākoties darba dienas viņa pavada, komunicējot ar cilvēkiem – iepriekš izsludinātās sapulcēs vai klauvējot pie dzīvokļu durvīm, iedrošinot viņus kļūt aktīviem, uzņemties atbildību un iniciatīvu mainīt un iekārtot savu dzīvi un vidi tieši tā, kā viņiem pašiem ir vislabāk. Dzidra zina, ka viss ir mūsu pašu rokās – tikai jāiet, jādara un jāturas visiem kopā.
“Tas ir mūsu pagalms, mūsu kaimiņi, mūsu iela – tas viss būs tieši tāds, kādu mēs to kopā būvēsim”, atzīst deputāte.
Pēdējo gadu garumā viņai ar kolēģiem jau ir izdevies paveikt diezgan daudz – iedzīvotāji kļuvuši daudz aktīvāki, saliedētāki, un vairāki sāk iesaistīties projektos un rīkot tikšanās paši. Viņas lielais mērķis ir kādudien uzbūvēt lielu namu bāreņiem un dot visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem justies kā ģimenē, kur katrs izjūt piederību, ir mīlēts un gaidīts mājās ik dienas.
Bet kas dzīvē ir svarīgākais un stāv pāri visam?
Tā kā lielākā daļa dienas paiet, palīdzot citiem un darbojoties sabiedrības labā, visu savu brīvo laiku Dzidra pavada ar meitām – kopā iet pārgājienos, izbraucienos kalnos un nododas kopējām sociālām aktivitātēm. “Dzīvē nav nekā svarīgāka par ģimeni un bērniem – lai arī cik aizņemta ir ikdiena, tam laiks ir jāatrod vienmēr un tieši tagad, jo vēlāk var būt par vēlu!”
Bērniem pienācis tas vecums, kad rodas zinātkāre un interese par savu tēvzemi, meitas beidzot atkal vēlas sarunāties savā starpā latviski un, atgriezušās no ciemošanās vai kādas nometnes Latvijā, nereti mammai izsaka vēlmi pārcelties un dzīvot dzimtajās mājās.
“Latviešiem piemīt tā spēja labi integrēties citā sabiedrībā, līdz ar to samazinās iespēja sailgoties pēc mājām un vēlme atgriezties, īpaši, ja tiek izveidota jauna ģimene”, saka Dzidra. Taču, tāpat kā brauciens uz Lielbritāniju bija negaidīts dzīves pavērsiens, viņa nenoliedz iespēju kādreiz pārcelties uz dzīvi Latvijā, un, lai arī viņa ir lieliski iekārtojusies svešā zemē, dzīvē nekad neko nevarot zināt.
