Līdzās ļoti personiskam stāstam filma izvērtē notikumus Latvijā pirms 20 gadiem, kad no sociālisma cilvēki pēkšņi tika ierauti mežonīgajā kapitālismā, absolūti nebūdami tam gatavi.
„Tas ir detektīvstāsts par kāda 90.gados pazuduša baņķiera atrašanu," uzsver Ieva Ozoliņa. "Man kā meitai bija svarīgi neatstāt tēvu vienu pašu kaut kur tādu apzagušos un neizstāstītu."
Tā filmas režisore Ieva Ozoliņa pamato savu ieceri par filmas veidošanu. Viņa pati arī bijusi šis detektīvs, kura savu ilgus gadus pazudušo tēvu arī atradusi. Bet, lūk, kā filmas stāsts aizsākas.
Fragments no filmas:
"Mēs bijām ģimene – mamma, tētis, māsa un es. Mans tētis bija gudrs un visādi centās, mācījās un strādāja, bet mūsu ģimenē naudas kā nebija, tā nebija. Bet, kad Latvija atguva neatkarību, iedzīvotājiem bija atļauts veidot privātbiznesu, tēvs arī nekavējās, pameta darbu institūtā un atvēra banku, un divu gadu laikā viņš jau bija miljonārs.”
Līdz ar miljonāra iespējām režisores tēvam Borisam Osipovam uzradās mājas, mašīnas, miesassargi, kuteris un jauna sieva, viņš paspēja meitai noorganizēt vērienīgas kāzas, un tad pēkšņi pazuda un līdz ar viņu visa noguldītāju nauda.
18 gadus par viņu nekas nebija zināms, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijas psihiatriskajā klīnikā pieteicies cilvēks ar viņas tēva uzvārdu un personas kodu. Ieva Ozoliņa, tolaik topošā režisore, nekavējās braukt meklēt savu tēvu.
„Dodoties turp, man bija tādas pavisam skolnieciskas, bērnišķīgas bailes, ka es, viņu ieraugot, nespēšu viņam pieskarties. Man būs bail, jo es nezināju, kādā stadijā viņš ir, jo, ja Dievs atņem saprātu, tas ir tas augstākais sods. Tad man milzīgs pārsteigums bija, kad es ieraudzīju ļoti labā stāvoklī tādu tēvoci, kurš nekādas emocijas neizrādīja, un pēkšņi likās – vispār tas nav viņš,” atklāj Ieva Ozoliņa.
Ievas un viņas ģimenes satikšanās ar tēvu iemūžināta arī filmā.
Tikšanās laikā bijusi ļoti dīvaina sajūta, jo psihiatriskajā klīnikā satiktais vīrietis sākotnēji izlicies, ka viņu nepazīst, savukārt viņa tēvu pazinusi pēc ķermeņa valodas, jokiem un vēl pēc kādas ļoti raksturīgas pazīmes.
„Smieklīgi ir, pēc kā es viņu pazinu. 90.gados, kad manam tēvam parādījās nauda, kā arī draudzenes, viņam gribējās būt skaistam, un viņš stādīja matus, jo viņam tie bija izkrituši. Tā bija 90.gadu novatoriskā metode. Katrā ziņā nekas neieauga, bet uz galvas palika tādas rētiņas, un pēc tām es viņu atpazinu,” stāsta Ieva Ozoliņa.
Filma ir ļoti personiska, bet vienlaicīgi tā ir arī daudz plašāks stāsts par cilvēkiem, kuri savulaik 90.gados no sociālisma pēkšņi nonāca mežonīgajā kapitālismā ar visu tā laika eiforiju, jucekli un izmisumu, un viņu likteņa pavērsieniem pēc tam.
"Tas laiks jau bija tāds, ka bija pazaudētas kaut kādas iepriekšējās vērtības un vietā vēl nebija atnācis nekas, un bija tāds šausmīgs sajukums. Mēs vienkārši nebijām gatavi nekam no tā visa, jo, iedomājaties – padomju laikā, ja tu nopirki bikses un tās mazliet dārgāk kādam pārdevi, tie skaitījās bezizstrādes ienākumi, un tu skaitījies noziedznieks, spekulants. Taču tad, kad Gorbačovs mums atļāva visiem veidot kooperatīvus, mēs bijām aicināti tieši to darīt. Un kurš bija veiksmīgāks, tas arī vairāk nopelnīja, un patiesībā vajadzēja tieši šīs īpašības, kas pirms tam tika maksimāli izskaustas. Ar to jucekli bija ļoti grūti tikt galā, un bija tā šausmīgā sabiedrības noslāņošanās,” skaidro Ozoliņa.
Viņas filma domāta tiem, kuri jūtas atbildīgi par savu vecāku rīcību, bet reizē arī tiem, kuri citus nosoda, neiedziļinoties.
Līdz ar tēva atrašanu un filmas stāsta pabeigšanu sakārtojušās arī attiecības viņas ģimenē, jo līdz tam tēma „tēvs” vienmēr visus ļoti ievainojusi un sāpinājusi.
Iepriekš jau vēstīts, ka filmas „Mans tēvs baņķieris” pirmizrāde būs skatāma 4.maijā kinoteātrī „Splendid Palace” Latvijas Filmu maratona ietvaros.
