Viņš atzīst, ka meklēt palīdzību pamudinājušas bailes, neziņa un kauna izjūta: “Es nesapratu, kas ar mani notiek. Tad arī devos pēc palīdzības. Terapija man palīdz saprast, kas esmu es un kas ir mani traucējumi. Reizēm ir grūti atbildēt uz jautājumu, kas ir traucējumi un kas – nav. Jo tie ir tik cieši savijušies ar manu personību, ka es to šobrīd šķetinu kopā ar terapeitu.”
Nebaidīties runāt par problēmām un savlaicīgi lūgt palīdzību
Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas vai grūtības un mudināt savlaicīgi vērsties pēc palīdzības.
Nelielas garastāvokļa svārstības raksturīgas daudziem. Taču, ja emocionālās reakcijas kļūst izteiktas un traucē veikt savus ikdienas pienākumus vai pildīt saistības, tas var liecināt par bipolāri afektīviem traucējumiem.
Tos raksturo, piemēram, enerģijas pārpilnība, grandiozu ideju būvēšana, pārspīlēts dzīvesprieks, runas plūdi un augsts pašvērtējums, kas mijas ar interešu un dzīvesprieka zudumu, nogurumu, enerģijas trūkumu, bezcerības un vainas izjūtu, domām par pašnāvību.
Savā stāstā Aivis atklāj, ka smagākajā lūzuma punktā bijis arī pašnāvības mēģinājums. “Tas bija pagrieziena punkts, kad sapratu – tiklīdz būšu ārā no slimnīcas, došos pie ārsta, un mēs to izrunāsim. Es meklēšu terapeita palīdzību. Tā sākās atveseļošanās posms, kas joprojām turpinās.” Aivis mudina līdzcilvēkus pieskatīt vienam otra psihisko veselību – spēt saprast un sajust, ja otram nepieciešama palīdzība. Kā rīkoties tuviniekiem? “Nemēģināt nosodīt par to, ka cilvēks nejūtas kā pārējie, ka jūtas sliktāk. Mēģināt uzvirzīt uz pareizā ceļa, parādīt, ka, iespējams, ir nepieciešama profesionāla palīdzība,” viņš skaidro.
Aivja stāsta pilnā versija
Aivja video stāsts par dzīvi ar bipolāri afektīviem traucējumiem ir pieejams arī garajā versijā, kas atklāj viņa pieredzi plašāk:
Tas bija vidusskolas sākums. Man radās izteikta apātija, un tad gāja kā pa viļņiem. Bija labi, bija slikti. Vidusskolā to vēl neapzinājos, bet, uzsākot mācības universitātē, jutu, ka garastāvoklis mainās ļoti bieži. Man šķita, ka tā nevajadzētu būt.
Novēroju, ka varu negulēt stundām. Varu gulēt četras stundas un nejūtos noguris. Es strādāju pie projektiem, pie skolas darbiem, planšetes krāsoju, līdz vienā brīdī salūstu un vairs nespēju izdarīt to, ko esmu apņēmies, un vēl visu pārējo, kas jādara ikdienā.
Es strādāju trīs darbos, studēju divās studiju programmās, bet tas viss notika mānijas epizožu laikā.
Uzņēmos šos pienākumus, un brīdī, kad viss salūza, vairs netiku ar to galā. No vidusskolas līdz šim brīdim tā bijis visu laiku, mētājos no viena uz otru. Kad ir mānija, viss kārtībā, bet sanāk pieņemt spontānus lēmumus. Vairākas reizes esmu spontāni aizgājis prom no darba. Vienkārši pieņemu lēmumu – viss, es dodos prom! Tad pārdzīvoju, ka esmu aizgājis no darba. Ko darīt? Esmu palicis bez darba… Tāpat ir ar pienākumiem. Es tos uzņemos un nespēju novest līdz galam. Tad ir kauns, vainas izjūta.
Visvairāk kaunos par to, ka esmu uzņēmies un nespēju izdarīt. Ir sajūta, ka esmu slinks un vienkārši negribu darīt tās lietas. Ir bijušas reizes, kad raudādams mēģinu un cenšos izdarīt to, kas man ir jāizdara, bet nespēju.
Iepazīt savu saslimšanu
Universitātē bija vissmagāk. Tas bija pirmais brīdis, kad sāku saprast, ka kaut kas ar mani nav kartībā, ka man ir jāmeklē profesionāla palīdzība. Pats mēģināju doties pie psihiatra stāstīt, kā es jūtos. Ka manī vienbrīd ir ļoti liela jauda un dzīvesprieks, pieņemu neapdomātus, spontānus lēmumus, un citos brīžos vairs nevaru tikt ar sevi galā. Guļu gultā, ir apātija, neko negribu, skatos ārā pa logu un saprotu, ka tas nav okey. Vajadzētu piecelties un darīt kaut ko.
Man ir mājdzīvnieki. Vienu brīdi bija ap divdesmit papagaiļu. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tas viss ir bijis mānijas iespaidā. Ienāk prātā tā doma – es varētu iegādāties papagaiļus! Un es eju uz veikalu un iegādājos papagaiļus. Arī trusi tā nopirku.
Tagad, pazīstot savu saslimšanu, tā vairs nerīkojos. Man ir jāpiespiež sevi, bet atzīšos – ir bijušas reizes, kad es skatos, ka blakus pie gultas guļ suns, man ir jāizved viņš ārā, bet es nevaru piecelties. Sāku pārdzīvot, ka nevaru to izdarīt, un nesaprotu, kāpēc. Mēģinu. Aizeju līdz koridoram un esmu jau noguris. Atkal sākas – es negribu, es nevaru. Tās domas iet uz riņķi un nevar apstāties. Es rūpējos par viņiem, jo uzņēmos to darīt, un tagad rūpējos par viņiem. Man ir bruņurupucis, suns un putni. Daži gan aizlaidās, gan nomira no vecuma, bet ir vēl palikuši mājdzīvnieki no tām mānijas epizodēm.
Lielu vērību tam nepievērsu, jo mācījos mākslas vidusskolā, un tā brīža dzīvesveids likās māksliniecisks, bohēmisks – ka tādi ir mākslinieki. Dusmojos. Mani ļoti ātri varēja aizkaitināt. Varēju spontāni sākt kliegt, mest pa gaisu planšetes. Domāju, ka ir okey tā uzvesties. Tagad, atskatoties, tas, protams, nebija okey.
Bailes, kauns un neziņa
Tuvinieki sākumā bija neizpratnē un mēģināja teikt, ka viss ir kārtībā. Arī draugi. Es bieži vien teicu, ka mani viss besī, un draugi bija pieņēmuši to, ka Aivim vienkārši nekas nepatīk. Ir brīdis, kad es skrienu, daru, satiekos, un tad ir posms, kurā es pazūdu. Varu neatbildēt uz e-pastiem, zvaniem. Ir svarīgas lietas, kuras būtu jādara, bet man tajā brīdī tas liekas mazsvarīgi un neko nespēju.
Bieži bija tā, ka braucu sabiedriskajā transportā un bez iemesla sāku raudāt. Man šķita, ka tā nevajadzētu būt, jo apstākļi neliecināja, ka būtu noticis kas slikts. Skolā viss bija kārtībā, ģimenē, attiecībās viss bija kārtībā, bet vienkārši jutos slikti.
Pārņem bailes, neziņa, kauns pašam no sevis… Es nesapratu, kas ar mani notiek. Tad arī pats devos pēc palīdzības. Braucu tajā pašā 5. tramvajā uz Sarkandaugavu. Man izstāstīja kārtību, kāda ir Rīgā, pēc pieraksta. Bija jābrauc uz Pārdaugavu. Aizbraucu, iegāju iekšā ambulancē, un tur bija ļoti daudz dažādu cilvēku. Sajūta bija tāda, kā nokļūt filmā. Bija cilvēki, kas kaut ko runāja pie sevis, cilvēki, kas staigāja pa gaiteni ļoti satraukti. Sēdēju un domāju – ak, dievs, Aivi, tu taču neesi traks! Biju ļoti nobijies.
Toreiz nekas nesanāca. Pēc sarunas ar ārstu jutos bezspēcīgs. Biju ieradies meklēt palīdzību, bet īsti nesanāca kontakts ar to ārstu. Varbūt nesanāca izstāstīt visu, kā jūtos. Tad gāju uz privāto klīniku, jo bija kauns par to, ka es varētu būt kaut kādos reģistros. Ko par mani domās skolā? Ko par mani domās ģimene?
Ceļš līdz diagnozei
Kādu laiku biju privātā klīnikā. Sāku apgūt, kas ar mani notiek, kā es jūtos. Sākotnēji uzstādīja diagnozi – vidēji smaga depresijas epizode un bipolāri afektīvie traucējumi. Taču sekoja posms, kas ir raksturīgs maniem traucējumiem. Brīdī, kad man ir mānija, es domāju, ka viss ir kārtībā. Trīs reizes pārtraucu lietot medikamentus pats uz savu roku, un tas rezultējās ar ļoti smagām depresijas epizodēm.
Vairākas reizes mainīju psihiatrus. Sākumā biju privātajā klīnikā, tad pie cita psihiatra… Ir ļoti daudz psihiatru, pie kuriem esmu bijis... Pamatā diagnoze bija viena un tā pati. Lai gan bija apmēram trīs gadu posms, kad man uzstādīja diagnozi depresija. Iepazīstot savu saslimšanu, domāju, ka tā nevar būt. Es lietoju medikamentus un joprojām jūtos slikti. Antidepresantu deva bija diezgan liela. Domāju – serotonīnam, dopamīnam, visam vajadzētu būt labi, bet es nejūtos labi. Svārstos visu laiku no labi uz slikti, no labi uz slikti... Tad devos pie ārsta un teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Tad nonācām pie diagnozes, ka man ir bipolāri traucējumi.
Atskatoties, domāju, ka labāk lietoju medikamentus, nekā jūtos tā, kā jutos pirms astoņiem gadiem. Medikamentiem ir blakusefekti, bet tie ir paciešami.
Labāk dzeru zāles, nekā jūtos nelaimīgs un ar mani notiek tā, kā bija noticis pašā sākumā, kādu atceros savu saslimšanu. Arī lietojot medikamentus, joprojām ir tā, ka ir slikti un ir labi, bet medikamenti palīdz noturēt stabilu stāvokli.
Palīdzēja terapija, ģimene un draugi
Es joprojām mācos, kā sadzīvot ar to. Es zinu lietas, ko es nedrīkstu darīt. Es nedrīkstu dzert daudz kafijas. Pie trešās kafijas tasītes apstājos, jo, izteikti mainoties epizodēm, gribas dzert kafiju. Deviņas, desmit, vienpadsmit tasītes – gribas dzert, dzert, dzert to kafiju... Es zinu, ka pie trešās tasītes ir jāapstājas. Zinu, ka alkoholu nedrīkstu lietot, jo tas uzreiz var pārmest no epizodes epizodē vai stāvokli pasliktināt. Ja es jūtos labi, tad pat tik daudz kā glāze vīna var sašķobīt, kā jūtos. Ir vieglāk šobrīd, bet tas ir, pateicoties medikamentozajai terapijai un psihoterapijai.
Šobrīd eju terapijā vairākus mēnešus. Pirms četriem gadiem arī gāju, taču nācās pārtraukt finanšu dēļ. Terapija ļoti palīdz. Sākumā tā bija cita veida (neatminos, kāda), bet tagad eju uz kognitīvi biheiviorālo terapiju.
Es biju ļoti apzinīgs students, biju "budžetā". Un tad vienā brīdī izkritu "no budžeta". Bija ļoti grūti. Pašas universitātes beigas, bija jāuzraksta bakalaura darbs. Rāvu sevi aiz matiem, lai varētu to izdarīt. Bet es to izdarīju. Man palīdzēja ģimene. Sākumā ģimene sacīja – nu, beidz, beidz, viss ir kārtībā, saņemies, padari kaut ko, kas tev patīk. Taču tad viņi saprata, ka ar saņemšanos nebūs līdzēts.
Par saviem traucējumiem mācos kopā ar saviem ģimenes locekļiem.
Tikai nesen ar tuvākajiem draugiem runājām par to, jo viņiem arī bija interesanti uzzināt, kas tas ir, kā tas notiek. Ģimene un draugi palīdz. Kad man ir depresīvais posms, es nevaru viņiem pateikt, ka nespēju neko izdarīt. Ir kauns. Kā tu nevari neko izdarīt? Saņemies un sāc darīt! Šobrīd, ja jūtu depresijas epizodi, ģimene palīdz izvest suni, pagatavot vakariņas, tikt galā ar darbiem.
Galvenais ir apkārtējo atbalsts
Piemēram, vakar jutos ļoti labi. Pats brīnījos, ka darbā ir enerģija, degsme un ieinteresētība darīt. Šodien jūtos tā, ka negribas iet uz darbu. Ir labi, ka apzinos, ka tas ir pārejoši. Iepriekš spontāni aizgāju no darba, kad sākās nevarēšana, negribēšana, kāds trigeris, kad kolēģis kaut ko pasaka... Viss! Salūzu un nesapratu, kāpēc sāku raudāt. Negribu raudāt, jo ir kauns, kā tas izskatīsies. Ko es raudāšu darbā? Esmu vairākas reizes tā aizgājis prom no darba un pēc tam pārdzīvojis, ka jāmeklē jauns darbs.
Tobrīd domāju, ka esmu vienkārši slinks vai neesmu atradis īsto vietu dzīvē. Pastrādāju tur, pastrādāju tur… It kā darbs patīk. Domāju – Aivi, viss bija lieliski! Gan kolektīvs, kolēģi un alga, gan darba laiks apmierināja. Kas bija tas iemesls, kāpēc aizgāji no darba?
Tagad vairs nebaidos darbavietā pastāstīt, kādi ir mani traucējumi.
Es izstāstīju, ka man var gadīties tā, ka uzņemos darbus un vienā brīdī nevaru tos izpildīt. Teicu, ka mani tajā brīdī ir nepieciešams atbalstīt, palīdzēt, iedrošināt. Tajā brīdī ir grūti pieņemt lēmumus. Varu skatīties stundu datora ekrānā uz kādu dokumentu, un domas vispār nevirzās uz to, kas man jāizdara. Tad palīdz tas, ka ir doti konkrēti uzdevumi. Ka zinu, kas man jāizdara, un daru tik, cik varu izdarīt.
Kolēģi bija saprotoši. Bija patīkami, ka varējām aprunāties. Attieksme nebija nosodoša, bet saprotoša. Viņiem ir vieglāk, jo mēs esam izrunājuši, kāds ir rīcības plāns B, ja pēkšņi man sāktos depresijas epizode. Viņi zina signālus, kurā brīdī man ir mānija. Arī draugi palīdz.
Es zvanu draudzenei un saku – klau, es šodien izdomāju, ka stāšos studijās un kursos. Un viņa atbild – stop, Aivi! Pieņem lēmumu, kad tev vairs nebūs mānijas epizode, kad tu atkal jutīsies vidusstāvoklī. Tad es sevi piebremzēju, ļauju sev padomāt un nepieņemu pārsteidzīgus lēmumus, nepadomājot par sekām.
Par to būtu jārunā vairāk
Bipolāri afektīvie traucējumi ir ļoti spēcīga un bīstama slimība. Pats biju domājis par balto kreklu, ka mani sasies, ieliks slimnīcā... Par maz mūsu sabiedrībā par to runā. Es domāju, ka ir ļoti daudz tādu cilvēku kā es, kuri, iespējams, jūtas līdzīgi. Kuri to noraksta uz nogurumu vai darba apjomu. Visbiežāk šie cilvēki tā arī kuļas. Uzņemas projektus, saistības, pēc tam nevar tās izpildīt. Tad kaut kā atkal viss ir kārtībā… Un tā visu laiku. Tā arī es iepriekš kūlos.
To noteikti var pamanīt uzvedībā. Runāšana un sabiedrības izglītošana var palīdzēt to pamanīt. Mēģināt kopā saprast, kas ir šī saslimšana. Es ļoti daudz cilvēku sāpināju ar savu rīcību un uzvedību, pirms devos pie ārsta.
Kampaņas septītais stāsts lasāms Veselības ministrijas portālā.
