«Čigānu barons – tās ir muļķības.» Latgales romi stāsta par savām tradīcijām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

 Ar romu kultūras dzīvi lielai daļai sabiedrības saistās vairāk stereotipu nekā reālu zināšanu. Piemēram, bieži tiek pārprasts jēdziens "čigānu barons". Čigānu kultūra un tradīcijas ir ļoti bagātas un daudzveidīgas. Romi cenšas pieturēties savas tautas kanoniem, dzīvot pēc tiem un labprāt atklāti stāsta par tiem citiem.   

Čigānu barons vai vienkārši cienījams cilvēks?

Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča teic, ka baronu kā tādu čigāniem nav, bet šis vārds cēlies no čigānu teiciena ‘baro manuš’, kas nozīmē "liels cilvēks".

Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča.
Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča.

Kalupē dzīvo roms Romualds Beinarovičs, pēc vietējo teiktā – čigānu barona Aleksandra Beinaroviča dēls. Pats Romualds gan noliedz, ka viņa tēvs būtu bijis barons, un uzskata, ka čigānu baronu Latvijā nemaz nav. Viņš uzsver, ka tēvs bija liela autoritāte savējo vidū, pie kura nāca pēc padoma. Tagad nāk pie Romualda.

Romualds Beinarovičs no Kalupes.
Romualds Beinarovičs no Kalupes.

"Cienījams cilvēks" un "čigānu barons" – nav viens un tas pats, uzskata roms Ivans Levickis. Vismaz Daugavpilī un pat Latvijā. Stāsti par čigānu baroniem esot atnākuši no ne pārāk labas kvalitātes seriāliem, viņš pauž. Ir cienījami cilvēki, kuri ar savu cienīgo dzīves veidu izpelnījušies ir autoritāti.

"Čigānu barons – tās ir muļķības. Ir cienījami čigāni, mēs viņos ieklausāmies, taču nav tiešas pakļaušanās. Ja notiek strīdi, pie viņa var nākt pēc padoma, lai izšķir, kam taisnība. Cienījams čigāns nevienam neko sliktu nav izdarījis, viņš nāk no labas ģimenes. Tādi Daugavpilī tagad ir divi trīs cilvēki, agrāk bija vairāk," stāsta Levickis.

Rēķinus kārto bez varas iestādēm

Kalupes Beinarovičs stāsta, ka čigāniem nav pieņemts vienam otru par kādu pārkāpumu izdot policijai, visi rēķini un konflikti tiek kārtoti, sanākot kopā vietējām čigānu autoritātēm.

"Agrāk mums bija kopīgas sanākšanas jeb "shodkas", kad tika izrunātas dažādas situācijas.

Ja čigāns bija ko sliktu izdarījis, viņu tiesāja savējie – bija jāņem rokā ikona un jāzvēr pie Dieva, ka neko sliktu nav izdarījis. Ja roms tiešām ir vainīgs, viņš nekad neņems ikonu, jo baidās no Dieva soda.

Taču tikai gadījumā, ja viņam ir ieaudzināta ticība. Ja čigāns tomēr vainīgs, bet dod melīgu zvērestu, kas tāpat vēlāk atklājas, viņš tiek izraidīts no kopienas uz visu dzīvi un viņam cits čigāns nekad nesniegs roku. Tas ir ļoti smags sods," stāsta Krāslavas romu biedrības vadītāja Čubreviča.

Čigānu vidū joprojām pastāv klanu sistēma, stāsta Starptautiskās romu apvienības prezidents, Romu kultūras centra vadītājs Normunds Rudevičs: "Nevienam nav jāzina, kas notiek viena klana iekšienē, pat čigāniem no citiem klaniem." 

Romu likuma izpildei stingri seko kopienas vecākie, kuri ir liela autoritāte. Visus strīdus risina tabora tiesa, kuras sastāvā ir autoritātes, kas nav ieinteresētas apspriestajā lietā. Visbriesmīgākais sods čigānam - atņemt tiesības piederēt pie romu kopienas. Šis sods ir piemērojams attiecībā uz ļoti smagiem noziegumiem, piemēram, slepkavību, izvarošanu, zādzību noteiktos apstākļos un citu iemeslu dēļ. Izraidīšanai tiek pievienota "nozākāšana". Pēc izraidīšanas atgriezties atpakaļ sabiedrībā ir ļoti grūti. Negatīvās puses esamība ir tāda – ja izstumtais uzskata, ka nekas briesmīgāk vairs nebūs un krist zemāk vairs nav kur, tas ietekmē viņa uzvedību un dzīvesveidu.

Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas vecākais referents Deniss Kretalovs atzīst, ka čigānu likums jeb romanipe – tas ir nerakstītu likumu kopums, kas vieno romus, lai gan atkarībā no grupas var būt dažādi varianti. Galvenokārt tas skar dzimumu lomu. Vīrietis – ģimenes galva, sieviete viņam pakļaujas, ģimenes kults.

Arvien mazāk dzīvo pēc tradicionālajiem likumiem

Aleksandrs Beinarovičs no Ambeļiem stāsta, ka tradicionālie romu likumi, pēc kuriem joprojām dzīvo Krievijā un Baltkrievijā, Latvijā ir tikpat kā izzuduši. Viņš lēš, ka tos joprojām ievēro, iespējams, piecas sešas ģimenes: "Tas nāk no paaudzes paaudzē, tiek nodots bērniem – uzvedība, kā jāģērbjas. Sievietei jāvalkā brunči, tā pienākas. Valkāt [garās] bikses viņai nav ļauts. Tagad ir maz ģimeņu, kas dzīvo pēc čigānu likumiem".

Beinarovičs pauž nožēlu par nerakstīto likumu izzušanu, kas skar arī solījumu turēšanu. "Piemēram, kādreiz palienēju naudu un līdz noteiktam datumam man jāatdod. Bet tagad… Paši saprotat. Maz tādu cilvēku, kas tiešām dzīvo pēc likumiem. Lūk, aug jaunatne. Viņiem vispār nekā nebūs. Nekā čigāniska nepaliek," viņš uzskata.

Arī Kultūras ministrijas pārstāvis Kretalovs stāsta, ka ne visi Latvijas romi stingri pieturas pie kādreizējiem likumiem – rodas jauktas laulības, kāds vairs vienkārši nevēlas pēc tiem vadīties, lai tādējādi atbrīvotos no grupas viedokļa uzspiešanas. 

Čigānu likuma sekas ir iekšējs dalījums sociālās grupās – vienas ģimenes pieder zemākai kastai, citas tiek uzskatītas par labākām.

Kopš dzimšanas tiek noteikta piederība kastai, kas jaunatnei raisa noteiktu fatālismu: ja jau viss iepriekš noteikts, tad kāpēc censties kaut ko mainīt? "Šajos noteikumos ir svarīga ģimenes labā slava. Jāseko jaunatnes uzvedībai, lai nekristu ēna uz ģimeni par nepienācīgu uzvedību," stāsta Kretalovs. 

Vietām saglabājas romu sociālā stratifikācija, taču daudzi iebilst vecajiem uzskatiem – patstāvīgi izvēlas sev dzīvesbiedru, iegūst izglītību, lai uzlabotu sociālo stāvokli, skaidro Kretalovs. Šodien dzīve pēc vecajiem likumiem drīzāk ir izņēmums nekā romu dzīvesveida raksturīga iezīme.

Centieni saglabāt savu valodu

Kalupes vecākie romi Veronika un Mihails Beinaroviči ģimenē runā čigānu valodā, to iemācījuši arī saviem desmit bērniem un cenšas mācīt 15 mazbērniem.

Kalupes vecākie romi Mihails un Veronika Beinaroviči.
Kalupes vecākie romi Mihails un Veronika Beinaroviči.

Romualds Beinarovičs brīvi runā krievu, latviešu, latgaliešu un čigānu valodā. Dzimto valodu iemācīja vecāki, savukārt viņš iemācījis to saviem bērniem, taču ikdienā ģimenē to nelieto. Mājās sarunājas krieviski, ar mazmeitām – latviski. Viņaprāt, čigānu valoda pamazām izzūd, jo čigāni precas ar citu tautību pārstāvjiem un valoda vairs netiek lietota.

"Mājās mēs runājam krieviski. Vīrs ir latvietis un vēlas, lai bērni runā latviski. Čigānu valodā es runāju tikai ar mammu," stāsta Žanna Astapkoviča. Arī Mihails Tumaševičs čigānu valodā runā tikai ar māti. Bērniem speciāli šo valodu nav mācījis, taču meita Marija pati sāka interesēties, jo draudzējas ar romu bērniem. Mihails viņai no interneta lejupielādējis čigānu valodas mācību grāmatu.

Mihails Tumaševičs ar jaunākajiem bērniem.
Mihails Tumaševičs ar jaunākajiem bērniem.

Daudzbērnu ģimenes – izzūdoša tradīcija

Daudz bērnu romu ģimenē agrāk bija ierasta lieta. Kalupes vecākie romi Beinaroviču pāris izaudzinājuši 10 bērnus. Ģimenes galvas Mihaila vecākiem, Mikam un Rozai, bija astoņi bērni.

Savukārt desmit bērnu ģimenē augušajam Romualdam Beinarovičam pašam ir trīs bērni. Arī daugavpiliete, skolotāja palīdze Dana Tumaševiča atzīst, ka viņu rados nav kuplu ģimeņu. Viņi ar brāli ir divi vien saviem vecākiem, arī tēva brālim ir divi bērni.  

daugavpiliete, skolotāja palīdze Dana Tumaševiča.
daugavpiliete, skolotāja palīdze Dana Tumaševiča.

Ivans Levickis ir vienīgais bērns ģimenē. Viņa vecmammai bija pieci bērni, bet tēvocim trīs: "Tagad ir normāli, ja ģimenē ir viens vai divi bērni."

Agrāk čigāni sev par dzīvesbiedri izvēlējās tikai savas tautības pārstāvi, turklāt šo izvēli bieži vien veica jauniešu vecāki. Mūsdienās bieži tiek veidotas jauktas ģimenes. Krāslavas romu biedrības vadītāja Čubreviča uzskata, ka romu kopiena nav tik liela, lai varētu izdzīvot pati par sevi, tāpēc asimilācija ir neizbēgama.

Romualds Beinarovičs par sievu apņēmis latvieti Lidiju. Lai gan abu vecāki sākumā iebilduši, uzvarēja mīlestība.

Arī viņa vecākās māsas noprecējušas citu tautību vīrus – krievu, poli un baltkrievu.

Krāslavietis Mihails Tumaševičs apprecēja krievieti, rīdzinieci Alīnu. Viņa māte neiebilda pret laulību, Mihaila tēvs arī bija krievs. Viņiem pašlaik ir viskuplākā daudzbērnu ģimene pilsētā – 12 bērni. "Esmu vienmēr vēlējies lielu ģimeni, un mēs izlēmām – laidīsim pasaulē tik, cik Dievs dos," saka ģimenes galva. 

"Tagad čigāni ir tādi kā citi, arī viņiem viss notiek kā pārējiem. Tradīcijas pakāpeniski paliek pagātnē," saka Roza Čubreviča no Daugavpils. Viņa apprecējās, bet jau pēc dažiem gadiem laulība izjuka, un viņa izaudzināja divus dēlus.

Roza Čubreviča no Daugavpils
Roza Čubreviča no Daugavpils

Kārtīga māja un brunči sievietēm

Kalupes romi koncentrējušies ap Dienvidu ielu – tieši šī iemesla pēc savulaik iela ieguvusi šādu nosaukumu. Turpat dzīvo vecākie Kalupes čigāni Veronika un Mihails Beinaroviči. Neliela krāsota koka māja, sakopts pagalms, grēdās glīti salikta malka. Saimniece viesus laipni aicina istabā un sēdina pie galda, liek priekšā cepumus un Liepājas šķīstošo kafiju. Iedzīve pieticīga, bet istabas tīras, kārtīgas. Māju uzcēluši saviem spēkiem, blakus iekopuši dārzu.

Skrindu dzimtas muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa sava pētījuma gaitā apmeklējusi vairākas čigānu ģimenes Kalupē. Viņa ievērojusi, ka romu sociālais līmenis atšķiras. Ja vienā ģimenē dzīvo pārtikuši, bērni izskoloti un strādā, tad citā nav varējuši atrast darbu un dzīvo uz sociālajiem pabalstiem. Taču romu mājās vienmēr valda tīrība.

Ozoliņa izpētījusi, ka ģērbšanās stilā romi pieturas indiešu tradīcijām – sievietēm gari svārki, īss topiņš, jaka ar kuplām piedurknēm un lakats.

Apģērbā dominē košas krāsas un spīguļi. Agrāk arī līgavas tērps bijis košs, bet mūsdienās ir tradicionālā baltā kleita. 

Krāslavas romu biedrības vadītāja Čubreviča atzīst, ka ģērbšanās ziņā vecās tradīcijas bieži tiek piekoptas, piemēram, čigānietes nedrīkst valkāt bikses, tas atļauts tikai meitenēm līdz 13 gadu vecumam.

Danas Tumaševičas garderobē lielākoties esot tikai kleitas, džinsu bikses valkājusi vien bērnībā, bet tagad uzvilkt bikses atļaujas tikai sportošanai. Savukārt Žanna Astapkoviča lielākoties staigā biksēs. "Laikam esmu nepareizā čigāniete. Nepiespiedīsiet man mājās vai laukā uzvilkt brunčus. Bet, kad atbrauc radi čigāni, es, protams, esmu brunčos," atzīst Žanna. 

Kāzas un bēres – svarīgākie notikumi

Senāk romi saviem bērniem dzīvesbiedru izvēlējās paši, turklāt bieži vien jau uzreiz pēc piedzimšanas, stāsta Ozoliņa. Mūsdienās tas gan vairs nav aktuāli: "Čigāni laulību slēdz baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, bet senāk laulība tika uzskatīta par likumīgu, ja vecāki paši savienojuši savus bērnus".

Tā būtībā notika ar Žannu Astapkoviču. Viņai tagad ir 33 gadi, bet 17 gadu vecumā viņu izprecināja ar romu. "Līdz tam brīdim savu vīru nekad nebiju redzējusi. Sākumā viss bija labi, taču vēlāk viņš sāka mani iekaustīt un es aizbēgu. Toreiz sev zvērēju, ka nekad vairs neprecēšos ar čigānu."

Mihails Beinarovičs smejas, ka esot savu līgavu izzadzis no Višķu pagasta, taču sieva Veronika stāsta, ka abus iepazīstinājusi tante un viņi kādu laiku draudzējušies. "Es biju ļoti lepna, neļāvu sevi pat nobučot līdz kāzām," smaida sirmgalve.

Krāslaviete Čubreviča atzīst, ka izzūd saderināšanās tradīcija. Tagad bērni paši sev izvēlas dzīvesbiedru: "Agrāk romi precējās agri, jau no 14 gadu vecuma, tagad vairs tā nenotiek. Pati apprecējos pēc 20 gadu vecuma, kad romu sievietes jau tiek sauktas par vecmeitām."

Tikpat nozīmīgas kā kāzas ir arī čigānu bēres, stāsta Čubreviča:

Tu vari būt pliks un izsalcis, bet savs tuvinieks jāapbedī cienīgi. Roms ielīdīs parādos, bet bēres sarīkos lepnas. Uz bērēm cilvēki brauc nelūgti, tu nezini, cik atnāks. Ja esi bijis labs cilvēks, cilvēku sabrauks ļoti daudz."

Tuvinieki pie nelaiķa pavada vairākas diennaktis, arī naktī bēru mājā notiek rosība, nāk pieminēt nelaiķi.  

Kalupes romi stāstījuši Ozoliņai, ka pēdējā vakarā pie nelaiķa pulcējas sieviņas un dzied katoļu garīgās dziesmas: "Nakti pirms bērēm pie nelaiķa notiek savdabīgs tusiņš – sanākušie iedzer un atceras aizgājēju, deju gan neesot."

Čigānu ansamblis bez čigāniem

Pirms gadiem desmit Krāslavā bija romu deju kolektīvs, kas tika aicināts uz dažādiem pasākumiem. Tolaik novadā dzīvoja ap 300 romu ģimenes, tagad palikušas tikai 49. 

Aktīviste Čubreviča cenšas aktivizēt romu jauniešus, veido jauniešu deju un dziesmu kolektīvu. Viņa to dara ne tikai tradīciju dēļ, bet arī lai romu bērni justos vajadzīgi un neklaiņotu pa ielām. Savukārt Tumaševiča iecerējusi savā dzimtajā Grīvas skolā atvērt romiem teātra pulciņu, lai bērni lietderīgi pavadītu laiku un attīstītu savu talantu.

Rēzeknes rajonā Griškānu kultūras namā pirms pieciem gadiem izveidots čigānu mūzikas kolektīvs "Čarger" ("Uzlecošā zvaigzne") – tajā ir 11 sievietes un neviena no viņām nav čigāniete. Nolēmuši dziedāt čigānu dziesmas latviešu un krievu valodā, jo viņiem ir tuva šīs tautas kultūra. Ansambļa vadītāja Ludmila Ulsone stāsta, ka dalībnieces uzstājoties jūtas kā īstas čigānietes. "Mums ir čigānu dvēsele,"  viņa saka.

Ansambļa "Čarger" izpildītā dziesma.
00:00 / 01:55
Lejuplādēt

 

Ansambļa “Čarger” vadītāja Ludmila Ulsone.
Ansambļa “Čarger” vadītāja Ludmila Ulsone.

Astoņdesmito gadu sākumā ansambļa vadītājai  kāda čigāniete mācījusi dziedāt un dejot: "Šī kultūra man vienmēr bijusi tuva. Nesen uzzinājām, ka vienas mūsu dalībnieces vecmāmiņa strādāja par grimētāju čigānu teātrī."

Ansambļa „Čarger”  uzstāšanās.
Ansambļa „Čarger” uzstāšanās.

Ansambļa dalībniecēm bieži vaicājot, vai viņas ir īstas čigānietes. "Čigānu dziesmas reti kuru atstāj vienaldzīgu. Mūs labi uzņem, cilvēkiem patīk svētki," saka Ulsone. Viņa piemeklē jautru repertuāru, skumīgas dziesmas kolektīvs nedzied. Katru gadu aprīlī kolektīvs arī svin Starptautisko romu dienu.

Ansambļa "Čarger" uzstāšanās.
Ansambļa "Čarger" uzstāšanās.

Uz zīlēšanu raugās skeptiski

Čigāni allaž asociējas ar zīlēšanu, taču mūsdienu romi šo arodu vairs īpaši nepiekopj. Krāslavas romu aktīviste Čubreviča stāsta, ka zīlēt vai izlikt kārtis neprot kura katra čigāniete. Zīlēt pratusi viņas vecmamma un vecvecmamma, kura to darījusi pēc rokas. Čubreviča to neprot.  

Dana Tumaševiča stāsta, ka zīlēšanas prasme romu sievietēm tiek nodota caur paaudzēm. Zīlēt pratusi viņas vecvecmāmiņa, arī mamma to prot.

Romiem ir pieņemts, ka nedrīkst zīlēt svētdienā, saviem ģimenes locekļiem un sev.

Pēc krāslavieša Mihaila Tumaševiča teiktā, viņa vecmāmiņa čigāniete bija ļoti cienījama un spēcīga zīlniece. Arī pēc viņas nāves cilvēki brauca uz Krāslavu un viņu meklēja. "Taču mēs paši pret zīlēšanu izturamies negatīvi," atzīst Mihaila sieva Alīna.  

Roza Čubreviča stāsta, ka zīlējusi viņas vecmamma un mamma, arī pati. Taču darījusi to līdz noteiktam laikam – kad Roza smagi saslima, sākusi lūgties: "Man nekas cits vairs neatlika. Ārsti neko labu neprognozēja. Man palīdzēja lūgšanas." Ar laiku Roza sāka uzmeklēt cilvēkus, kuriem savulaik zīlējusi, lai atvainotos. "Es aicinu čigānu tautu mest malā zīlēšanu un zagšanu. Tas ir liels grēks. Lai pazūd šis čigāniem uzliktais zīmogs," saka Roza.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti