Raidījuma "Vides fakti" komanda jau gadiem ilgi sekojusi līdzi bēgļu gaitām un tam, kādu ietekmi uz vidi atstāj liela tautu pārvietošanās. Sandijs Semjonovs 1999.gadā apmeklēja Kosovu un parādīja Latvijas sabiedrībai, ka dzīvošana bēgļu nometnēs nav nekāda izprieca. Cilvēki tajās mitinās lielā saspiestībā, ir problēmas ar labierīcībām un atkritumu izvešanu. Neviena valsts nav gatavam pēkšņam milzīgam cilvēku pieplūdumam, tāpēc bēgļu nometnes tiek ierīkotas ļoti īsā laikā. "Tepat nometnē bēgļi sev gatavo ēst. Tiek kurināti ugunskuri un tiek vārīts ūdens. Malkas gan trūkst un ēdienkartē visbiežāk ir putras un zupas. Par higiēnu un mazgāšanos šeit jāaizmirst," toreiz novēroja Sandijs Semjonovs.
“Mēs gaidām, varbūt pasaule palīdzēs. Bērni nav mazgājušies 10 dienas. Trūkst ēdamā. Es nezinu, varbūt Dievs palīdzēs,” pirms gadiem sacīja kāda bēgle.
Šobrīd Eiropā nonāk trīs bēgļu plūsmas – no Sīrijas, Āfrikas un no Balkāniem. Šie cilvēki ir gatavi šķērsot teju visu Eiropu, lai nonāktu attīstītajās valstīs, tādās kā Vācija, Francija un Skandināvijas valstis. Tiek lēsts, ka šogad Eiropā varētu ierasties aptuveni viens miljons patvērumu meklētāju. Daļa no šiem cilvēkiem būs jāuzņem arī Latvijai. Kamēr politiķi strīdas par to, cik tad pie sevis esam gatavi pieņemt, tikmēr bēgļu plūsma uz Eiropu nerimst.
"Problēma ir atrast risinājumu Sīrijas karam. Ja tas netiek darīts, tad šiem cilvēkiem nav kur citur iet. Viņi nāks uz Eiropu, lai cik tas grūti viņiem nenāktos," pavēstīja bijušais Eiropas Savienības attīstības komisārs Andris Piebalgs.
Latvija lielākajā daļā gadījumu nav patvērumu meklētāju galamērķis. Tomēr daļa no tiem bēgļiem, kuri šeit tīši vai netīši ir nokļuvuši, tiek izmitināti Muceniekos un, kā atzīst, ir laimīgi, ka izdevies tikt prom no savas dzimtenes.
Raidījumam "Vides fakti" izdevās aprunāties ar kādu bēgli no Irānas un pavisam jaunu puisi no Irākas.
Bēgle no Irānas rāda ar pirkstu, ka pārgriež rīkli: "Es Latvijā dzīvoju jau piecus mēnešus. Mans vīrs atrodas Vācijā. Tas ir ļoti slikti, un es šeit jūtos vientuļa. Esmu kristiete un Irānā kristiešiem ir problēmas."
"Es esmu no Irākas, atbraucām uz Latviju, un šeit ir ļoti labi," sacīja bēglis no Irākas.
2011.gadā žurnāliste Ina Strazdiņa viesojās Itālijā, Lampedūzas salā, kuru toreiz pārpludināja bēgļi no Āfrikas valstīm: "Šādu skatu vērojam kādā piektdienas pēcpusdienā, kad krasta apsardze saņēmusi kārtējo ziņu, ka Lībijas krastus pametušas divas bēgļu laivas ar vairākiem simtiem cilvēku."
Bēgļi pāri jūrai ceļoja ar vecām laivām, reizēm tās savu galamērķi nemaz nesasniedza, jo nogrima uz mūžīgiem laikiem ūdens dzīlēs. Mazo Lampedūzas salu toreiz pārpludināja tūkstošiem cilvēku. "Šobrīd te ir daudz plastmasas un netīrumu, tas ir palicis pēc lielajiem Tunisijas migrantu pūļiem. Itālijas armija pēc tam te centās visu sakopt, bet nebija jau pa spēkam," pavēstīja Lamedūzas salas iedzīvotājs Karlo Čezara.
Pie ekoloģiskajām problēmām, ko sev neizbēgami līdzi nes bēgļu pārvietošanās, nav vainojami patvēruma meklētāji, bet gan tas, kas notiek viņu pašu valstīs, un tas, kādas politiskās spēlītes tur tiek spēlētas. Bet, pirms patvērumu meklētājus pasludina par tumsoņām un personām, kurām ir pilnīgi svešas higiēnas normas, ir vērts uzrunāt cilvēkus, kuri Āfrikā un Āzijā ir pavadījuši gana ilgu laiku, lai par šiem cilvēkiem izdarītu objektīvus secinājumus. Andris Piebalgs četrus gadus ir strādājis par Eiropas Savienības (ES) attīstības komisāru. Pildot darba pienākumus, viņam regulāri nācies apmeklēt dažādas Āfrikas un Āzijas valstis.
"Ir ļoti dažādas valstis. Es biju Dienvidsudānā. Pirmajā reizē, kad es to apmeklēju vēl pirms neatkarības pasludināšanas, visur mētājās plastmasas maisiņi. Arī Somālijā visur ir plastmasas maisiņi, bet nākamajā reizē, kad tur biju, viss bija satīrīts. Trešajā reizē arī Dienvidsudāna bija tīra. Ja kāds sviež zemē papīrus un citi to redz, tad pārējie sviež tāpat. Man pie mājas ir zālīte – ja kāds uzbrauc tai virsū, tad visi sāk braukt," pieredzē dalās Andris Piebalgs.
Līga Strikmane mēnesi pavadījusi Āfrikas valstī Ugandā, Namadžingo ciematā. Šajā valstī līdzās sadzīvo kristietība un musulmanisms. Ar raidījumu "Vides fakti" Līga tiekas, tērpusies tradicionālā, krāšņā ugandiešu lakatā. Viņai Āfrika asociējas ar prieku, līksmību un labestību. "Viņi ir ļoti bioloģiski - ēd to, ko viņi atrod. Vismaz vietā, kur es biju, nelieto kosmētiku vai daudzas dažādas citas lietas - viņi dzīvo ļoti dabiski," tā dēvētā melnā kontinenta iedzīvotājus raksturo Līga Strikmane. "Mēs, trīs meitenes, no Latvijas aizbraucām un bijām ļoti lielā sajūsmā par Āfrikas puišu zobiem, jo viņi ir tik balti, skaisti. Viens puisis pēc brīža mums atnesa šos kociņus, sāka grauzt un tīrīt mūsu priekšā zobus. Tā ir Āfrikas zobu birstīte," rāda Līga.
Tomēr došanās bēgļu gaitās ir pavisam cits stāsts. Neizbēgami, ka pēc tam, kad pa vieniem un tiem pašiem ceļiem labākas dzīves meklējumos staigā simtiem tūkstošiem cilvēku bez naudas, bez iespējas apmesties viesnīcā, tie aiz sevis atstāj ekoloģiskas pēdas. Trūkst atkritumu konteineru un labierīcību. Turklāt bēgļu nometnes ir pateicīga vieta dažādu slimību izplatībai. Daļu no infekcijas slimībām kopā ar cilvēkiem pārnēsā arī kukaiņi.
"Tur parādās pārnesēji, piemēram, utis. Galvas utis neko nepārnēsā, bet, kur ir galvas utis, tur ir kaunuma utis un ir drēbju utis. Un drēbju utis pārnēsā gan utu atguļas tīfu, gan izsitumu tīfu," skaidro Latvijas infektoloģijas centra (LIC) galvenā ārste Baiba Rozentāle.
Ir pagājuši vairāki gadi, kopš raidījums "Vides fakti" viesojās bēgļu nometnēs pie somāliešiem. Dzīvošanu tajās var raksturot kā ekstrēmu pasākumu. Tagad Eiropas bēgļu nometnēs par laimi tik šausminošus skatus nevar redzēt. Eiropas valstīm ir gan vairāk naudas, gan augstākas prasības pret sanitāro normu un vides prasību ievērošanu, tomēr līdz ideālai situācijai joprojām tālu.
"Ideālais variants būtu, ka visi bēgļi ienāk kādā pagaidu nometnē, kur ir pietiekami daudz labierīcību, pietiekams komforts un viņu iesniegumus izskata pietiekami ātri un izlemj, vai viņam ir tiesības palikt, vai viņam jābrauc atpakaļ. Bet Eiropā ar to ir problēmas," piebilst Andris Piebalgs.
