Kāpēc latvieši brauc uz Lietuvas pludmalēm, ja pašiem to ir daudzreiz vairāk?
Tikos ar šoferi Doma laukumā nedaudz pēc pulksten sešiem no rīta, lai dotos piedzīvojumu meklējumos "mežonīgo rietumu" virzienā.
Labi, labi, atzīšos - tas bija joks. Nekādu mežonīgo rietumu. Patiesībā, tas ir dienvidrietumu virziens uz salīdzinoši netālo Lietuvu, uz Klaipēdu. Un neko mežonīgu pa ceļam neredzējām, turklāt, kā ar šoferi smejoties spriedām, braukt pa Lietuvas ceļiem ir ļoti garlaicīgi - pārāk labi ceļi. Tieši tāpēc nekā mežonīga. Pat meža zvērus neredzējām. Runājot par ceļiem, ironiskā kārtā mūsu radiouztvērējs, ķerdams pēdējos Latvijas frekvenču malkus, netālu no letiņu un leišu robežas raidīja diskusiju par sliktajiem Latvijas ceļiem.
Taču ne jau par ceļu kvalitāti ir šis stāsts. Karstā jūlija dienā ierodoties Klaipēdā, auto navigācija mūs aizved līdz vienam no kontrolpunktiem - Klaipēdas ostai, kur vairākās kolonnās sastājušās desmitiem automašīnu, gaidīdamas, kad prāmis tās pārcels līdz galamērķim - pussalai, kuru rotā Kuršu kāpas.
Sajutos kā Latvijā, jo visapkārt vieni vienīgi LV uz mašīnu numuriem. Arī caur atvērtajiem spēkratu logiem dzirdamas dzimtās valodas skaņas. Pārcēlāju satiksme ļoti intensīva, tāpēc pēc aptuveni piecu minušu stāvēšanas esam sagaidījuši arī mūsu kārtu ieņemt vietu uz tā.
Pēc auto noripošanas no prāmja esam klāt - uz pussalas. Arī šeit tveicīgais gaiss spiež pie zemes, tāpēc 13 kilometru garais, caur meža ēnu vedošais ceļa posms, kas aizved mūs līdz galamērķim, patīkami veldzē. Dažus kilometrus pirms Nidas ciemata piestājam autostāvvietā. Paliela auto kolonna ar vairākiem latviešu spēkratiem ierindā aiztrauc tālāk. Kuršu kāpas nacionālā parka direktores vietniece Lina Dikšaite ir izbrīnīta, kāpēc šeit katru vasaru tik daudz latviešu: “Jums taču arī ir tik daudz skaistu vietu,” viņa saka un turpina:
Kāpēc viņi brauc?! Mēs nesaprotam. Simtiem kilometru! Mums tikai simts (smejas). Mēs nekādi nevaram saprast, kāpēc latvieši brauc pie mums?!”
„Nu kā, mums nav šāda veidojuma. Ok, ir jūra, bet nav tāda parka,” iebilst radio pieci.lv. „Ai, viņi tāpat visi brauc uz jūru šeit,” atsaka Lina.
Ugunsmēles Kuršu kāpas nesaudzē
Nacionālā parka direktores vietniece Lina Dikšaite un direktore Aušra Fēzere - jaunas sievietes, abas blondīnes. Lina ap 30, direktore Aušra, izrādās, uzaugusi Latvijas pierobežā - ap 35 gadus veca. Abas ļoti runīgas, brīžiem viena otru pat pārtrauc, bet ir labs tandēms, jo pārtraukšana ir otras papildināšana. Ģērbušās ērti, jo, kā atklāj līdzi pasauktais nacionālā parka mežu uzraugs Tomass, tā būšot ērtāk, staigājot vietās, kur pavasarī dega meži. Tāds arī ir mērķis - apskatīt ugunsgrēka radīto postu un to, kā mežs un kāpa atkopjas .
Ik pēc desmit gadiem notiek lieli ugunsgrēki,” saka Tomass. „Bija 1996. gadā, tad 2006. gadā, tagad - 2014. Mēs ar kolēģiem smejamies, ka kāds sajaucis gadus. Vajadzēja būt pēc diviem gadiem. Bet ir aizdomas, ka tā bija tīša dedzināšana,” viņš piebilst.
Kuršu kāpas nacionālais parks ir viens no pieciem nacionālajiem parkiem Lietuvā. Tas ir ievērojams un tūristu iemīļots desmitiem kilometru garās smilšu kāpu strēles dēļ. Unikālais dabas veidojums gulstas kā Lietuvas daļā, tā Krievijai piederošajā Kaļiņingradas apgabala teritorijā. Kāpu kā zaļa sega sedz meži, kuri, kā atklāj nacionālā parka darbinieki, teju katru gadu ciešot no mazākiem vai lielākiem ugunsgrēkiem.
Lielākais no tiem piedzīvots pirms astoņiem gadiem, kad dega teju 300 hektāri, savukārt šā gada pavasarī uguns izpostīja aptuveni 140 hektārus. Sāpju bērns esot mazās priedītes jeb kalnu priedes, kurām īpaši patīkot draudzēties ar uguni.
Par ugunsnelaimēm stāsta parka direktores vietniece Lina: „Ugunsgrēku sezona parasti sākas pavasarī, aprīlī vai maijā, kad ir sauss. Bet mēs domājam, ka šogad tā bija tīša dedzināšana. Kāds dedzina. Ļoti ātri viss attīstījās. Mums ir kameras. Tajās bija redzams, ka dega vairākās vietās. Policija veic izmeklēšanu, bet, līdzīgi kā 2006. gadā, rezultāta nav,” viņa secina.
Skats pēc ugunsgrēka - sirreāls
Sagaidījuši meža pārzini ar apvidus auto, sēdāmies tajā, lai dotos pa tikai pērn izveidotiem, ugunsdzēsēju vajadzībām izveidotiem ceļiem.
“Subaru” markas apvidus mašīnas riteņiem šķeļot smalkās, bet biezā kārtā sabērtās ceļa smiltis, auto ved gar aptuveni trīsmetrīgiem apdegušiem slaidiem stumbriem. Tie paveras visās debespusēs. Vien vairāku simtu metru attālumā redzamas lielās priedes, kuras uguns nav skārusi. Skats - diezgan sirreāls. It kā kāds no augšas veido lego mežu, kur lielai daļai lego kociņu nav uzliktas zaļās plastmasas cepurītes.
Apstājamies degušās apkaimes centrā jeb krustojumā, kur satiekas četri smilšu ceļi. Kā teic meža pārzinis un pavasara ugunsgrēka dzēšanas koordinators Tomass, tieši šeit iestiga smiltīs un sadega Klaipēdas ugunsdzēsēju vairākus simtus tūkstošu vērtā dienesta mašīna.
Tagad, stāvot izdegušās teritorijas centrā un raugoties apkārt, meža pārzinis Tomass un direktore Aušra secina, ka vienīgais veids, kā paglābt nacionālo parku no iespējamām ugunsnelaimēm, ir atbrīvošanās no vecā mantojuma, proti, mazajām priedēm, kas reiz tika stādītas kāpas nostiprināšanai.
Direktore piebilst, ka allaž, redzot mežu degam, lielākie pārdzīvojumi ir par atpūtnieku drošību. „Vienīgās emocijas bija par to, lai nekas nenotiktu ar cilvēkiem. Mazo priežu man nebija žēl,” norāda Aušra. „Dabas eksperti teikuši, ka šeit ir mirusī zona. Šeit tikai mežakuiļi slēpjas. Dzīvniekiem šī nav saistoša teritorija, bet cilvēkiem uguns var nodarīt lielu postu. Tikai pēc tam, kad ieraudzījām, ka no visas Lietuvas atbraukuši žurnālisti un ka mēs visu nedēļu bijām pirmajās mediju lapās, kļuva nedaudz neērti, ka nespējām apdzēst ātrāk,” saka Aušra.
Kad jāpalīdz kaimiņam, valstu robežas izzūd
Par laimi, cilvēku upuru ugunsnelaimē nebija. Lielā mērā par to jāpateicas Latvijas gaisa spēkiem, kas brāļu tautai nosūtīja palīgā glābšanas helihopteru, kāds nebija pieejams lietuviešiem.
Mēs esam trīs mazas valstis. Mums tik un tā jāsadarbojas, ja gribam viens otram palīdzēt,” skaidro Latvijas Gaisa spēku virsnieks Jevgēnijs Hatkevičs, kurš ar savu uzticamo cīņu biedru MI -17 dzēsis Kuršu kāpas gan šogad, gan pirms astoņiem gadiem.
Vārda “mēs” lietojums, runājot par Baltijas valstīm, liek noprast, ka robežlīnijas, kas nodala valstis, ir tikai kartē. Dzīvē tās izzūd, ja runa ir par palīdzību brāļu tautai. „Mums nav tik daudz resursu, lai mēs varētu dzīvot katrs pats par sevi un nodrošināt sevi ar pilnīgi visu, kas nepieciešams. Tāpēc palīdzība, es uzskatu, ir labs veids, kā mēs varam atrisināt grūtus jautājumus savā dzīvē,” uzsver Jevgēnijs.
Steidz palīgā ne tikai Lietuvai, bet arī Igaunijai
Pirms intervijas vaicāju Jevgēnijam, kādā valodā runāsim: latviešu vai viņa dzimtajā - krievu? Atklāti sakot, man šķita, ka viņš par šādu jautājumu jutās sašutis, jo strikti apgalvoja, ka Latvijas virsniekam jārunā latviski. Jevgēnijs, kā jau karavīrs, šķiet ļoti disciplinēts un nosvērts. Ik pa laikam izspraucas smaids, bet kopumā runā monotoni, skaidri un ieturot pauzes. It kā dodot pavēles padotajiem. Ieraugot gaisa spēku pārstāvi, uzreiz raisījās asociācijas ar Tomu Krūzu filmā “Top Gun”, kurā viņš tēloja lidotāju.
Turklāt Jevgēnijam ir ogļmelni, uz vienu pusi sasukāti mati, bēšs, solīds krekls ar atpogātu augšējo pogu un, kas ir svarīgākais, stereotipizēts lidotāja aksesuārs - saulesbrilles. Un vēl - viņš ir maza auguma. Vai nav izspļauts Toms Krūzs no “Top Gun”?
Mēs regulāri palīdzam gan lietuviešiem, gan igauņiem, tāpēc, ka mums vienīgajiem ir šādi jaudīgi helihopteri. Piemēram, igauņiem tagad ir moderni, bet ne tik jaudīgi,” stāsta Jevgēnijs. „Viņi pārgāja uz moderno Rietumu tehniku. Tā tehnika ļoti laba, bet mēs varam salīdzināt ar automobiļiem. Lai pildītu darbu, jūs nepirksiet sev modernu “Bentley”. Jūs pirksiet apvidus mašīnu. Lūk, mums ir šādas apvidus mašīnas.
MI-17 patiešām ir labs helikopters, un mēs varam. Mēs varam izpildīt to darbu, ko viņi nevar izpildīt. Piemēram, dzēst ugunsgrēkus. Viņi nevar paņemt 2,5 tonnas ūdens vienā piegājienā un nodzēst savus ugunsgrēkus. Lietuviešiem arī tas pats: viņi pamazām atsakās no šādiem helikopteriem, plāno iet uz kaut ko mazāku, ekonomiskāku, bet dažreiz rodas situācijas, kad viņi bez mūsu palīdzības nevar,” skaidro lidotājs.
Baltijas psihologi devās palīgā «Estonia» katastrofā cietušajiem
Helikoptera pilots ar 13 gadu stāžu atgādina, ka sadarbība starp Baltijas valstīm noris ne vien reālās nelaimes situācijās, bet arī mācībās, kurās glābšanas dienesti dalās pieredzē un pilnveido profesionālās iemaņas.
Ja mēs atceramies, kad noslīka prāmis “Estonia”. Ja, nedod Dievs, atkārtosies tāds gadījums, protams, mēs lidosim un palīdzēsim,” norāda Jevgēnijs.
Prāmja “Estonia” traģēdiju 1994. gada 28. septembrī, kuras rezultātā noslīka 852 cilvēki, atceras psiholoģe Sarmīte Voitkāne un sociālā darbiniece ar novirzi palīdzībā krīzes situācijās Inta Rūtiņa.
Satikušās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, abas atceras laiku, kad nolēma palīdzēt bojā gājušo tuviniekiem. Dienu pirms “Estonia” nogrimšanas bija noslēgusies Baltijas psihologu pirmā konference, tāpēc vairāki speciālisti, būdami vienkopus, nosprieda, ka nedrīkst palikt malā. „Ir tāda liela nelaime notikusi. Tik daudz psihologu ir vienkopus šobrīd. Mēs nācām kopā un spriedām, ko varētu darīt ar to. Tad sazinājāmies ar Veselības ministriju, kura arī bija ieinteresēta sniegt palīdzību tām ģimenēm, kuras bija cietušas,” uzsver Voitkāne.
Viņa skaidri atminas lēmumu palīdzēt - bijusī psiholoģijas pasniedzēja Latvijas Universitātē un speciāliste, kura šo nozari Latvijā izvirzīja profesionālā līmenī, būdama viena no Psiholoģijas fakultātes kūrētājām. Savukārt ikdienā ASV dzīvojošā Inta Rūtiņa, kura bija iniciatore vērsties pie augstākstāvošām institūcijām ar mudinājumu palīdzēt “Estonia” bojāgājušo tuviniekiem, kaimiņvalstu sadarbību asociē ar vienotību, ko izjutām pirms 25 gadiem. To laiku viņa atminas ar asarām acīs.
Igauņu ziedojumi bērniem, kas Zolitūdes traģēdijā zaudēja vecākus
Abas speciālistes uzsver arī Baltijas valstu ciešo sadarbību jauno psihologu skološanā. Skolojušies ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, jaunie speciālisti nu jau ir profesionāli sagatavoti palīdzības sniegšanā mazākās un lielākās nelaimēs.
Kā pozitīvu piemēru abas psiholoģe min krīžu un konsultāciju centru “Skalbes”, kur strādājot labās pašmāju un brāļu valstu skolās skoloti speciālisti. Atgriežoties nepilnu gadu senā pagātnē, jāatzīmē Zolitūdes traģēdijas gadījums, kad nelaime apvienoja ne vien Latvijas iedzīvotājus, bet palīdzīgu roku sniedza arī tuvāki un tālāki kaimiņi, tai skaitā Lietuva un Igaunija. Tā, piemēram, par Igaunijas sabiedrības saziedoto naudu tika rīkota nometne bērniem, kuri zaudējuši vecākus Zolitūdes traģēdijā.
Telefoniski sazinājos ar krīžu centra “Skalbes” psiholoģi Daci Beināri, kura organizēja bērnu došanos uz nometni.
Tas viss ir Igaunijas iedzīvotāju atbalsts. Pavisam bija divi ziedojumi, ko viņi ziedoja. Viens ziedojums bija caur Igaunijas SOS bērnu ciemata asociāciju, kura bija izsludinājusi ziedojumu līniju. Un ar šiem ziedojumiem tika apmaksāts darbs daudziem psihologiem, kuri strādāja ar Zolitūdes upuriem - gan pieaugušajiem, gan bērniem,” stāsta Beināre.
„Otrs ziedojums bija caur Igaunijas TV3. Tur iedzīvotāji konkrēti ziedoja konkrētam mērķim - nometnēm bērniem, kuri ir zaudējuši kādu no tuviniekiem, un Igaunijā šādas nometnes noris no “Estonia” bojāejas katru gadu. Igauņi ir novērtējuši to, ka bērniem un pieaugušajiem ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts, lai pēc nopietnas traumas viņi spētu atgūties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” norāda Beināre.
Vaicāta, kāpēc, viņasprāt, kaimiņi ir tik pretimnākoši, Dace Beināre uzdod retorisku jautājumu. „Jā, es domāju tajā brīdī: vai latvieši būtu noziedojuši igauņiem, vai mēs vispār būtu nākuši ar šādu iniciatīvu? Es gribētu domāt, ka tam jābūt normāla cilvēka dabā,” atzīmē Beināre.
Mēs jau arī redzam, ka Latvijā cilvēki ziedo. Parasti gan kādam konkrētam bērniņam, zinot, ka tieši šim bērniņam tā naudiņa aizies. Bet tas, kas mani pārsteidz, ir, ka igauņi deva abstraktākam mērķim. Nešauboties. Es domāju, ka nostrādāja tieši tas, ka esam kaimiņi. Tās saites tāpēc varbūt nostrādāja,” viņa stāsta.
Lietuviešu ugunsdzēsējs: Vienalga kur braucam – Klaipēdu vai Liepāju
Ciešu sasaisti starp Baltijas valstīm izjūt arī Klaipēdas ugunsdzēsēji.
Izskanot trauksmes sirēnai, uzreiz iezvanās ugunsdzēsēju telefoni, lai brīdinātu par izsaukumu. Klaipēdas ugunsdzēsējs Ginters saka kolēģiem, ka tas neattiecas uz viņiem. Kaut kur kāds dedzina kūlu, ar to tikšot galā cita brigāde. Tāpēc viņš, Valdis un Tomass var turpināt pusdienot.
Pats Ginters šāgada Kuršu kāpas ugunsgrēka laikā atradies atvaļinājumā, savukārt Tomass un Valdis bijuši ierindā. Tomasam pat prezidente Daļa Grībauskaite piešķīrusi ordeni par labi padarītu darbu. Kā pats Tomass smejoties atzīst, esot labi komandējis citus.
Mums ir ļoti labas attiecības ar kolēģiem no Latvijas. Patiesībā, mums vienalga, vai mēs braucam tepat uz Kauņu vai Liepāju. Gan tur, gan tur mums ļoti labs kontakts ar kolēģiem. Viņi pie mums mēdz braukt atvaļinājumos,” par sadarbību ar Latvijas kolēģiem saka Ginters.
Brāļu tautu draudzību uzteic apbalvotais ugunsdzēsējs Tomass. Tāpat Tomass lepojas ar Latvijas un Lietuvas kopprojektu, proti, par Eiropas līdzekļiem izveidoto kopbrigādi, kurā apvienoti 25 latvieši un tikpat lietuvieši. Tās uzdevums: roku rokā likvidēt iespējamās ekoloģiskās katastrofas Baltijas valstīs.
Baltieši vienmēr viens par otru iespringst
Savukārt ugunsdzēsējs ar visnotaļ Latvijā populāro vārdu Valdis pateicas Latvijas Gaisa spēkiem un helihopteru komandām par palīdzību lielāko Kuršu kāpas ugunsgrēku likvidēšanā. Tomēr viņš uzsver, ka šāda palīdzība nav nekas īpaši izceļams. Tā ir pašsaprotama. „Mēs jums neprasījām palīdzību. Mēs, Latvija un Igaunija, vienmēr iespringstam viens par otru. Es domāju, ka nodalīt Latviju un Lietuvu, domāt - palīdzēt vai nepalīdzēt - nevajadzētu.
Ja Latvijā vēlreiz notiktu, tfu, tfu, tfu, kā „Maxima”, manuprāt, lietuvieši savāktu savas mantiņas un steigtu palīgā. Nav runa par to, ka mēs lūdzām - jūs atbraucāt. Viss ir pavisam vienkārši - mums nelaime, jūs atbraucāt, jums nelaime - mēs braucam,” saka Valdis.
„Šeit nav tāda nodalījuma. Mēs esam vienā savienībā, tāpēc jāpalīdz. Vai ne tā? Vienkārši mēs esam priecīgi, ka latvieši palīdzēja. Tas arī viss. Mēs plecu pie pleca dzēsām kāpu divas dienas. Nebija valodas barjeras. Visi viens otru saprata. Jā, jums ir sava valoda, mums - sava, bet nelaime apvieno, un mēs to risinām,” saka Valdis.
Tā nu Kuršu kāpas apmeklējums galā. Pirms prombraukšanas nacionālā parka direktore Aušra Fēzere laipni aicina apskatīt latviešu un lietuviešu mākslinieku veidotās salmu figūras, kuras septembrī kopīgi arī tiek svinīgi sadedzinātas. Tie esot kaut kādi svētki.
Kā māsas un brāļi, kas konkurē un cits citu aizstāv
Aušra teic, ka ir forši sadarboties ar brāļu tautām. „Mēs esam ļoti tuvi. Kā brālēni. Es bieži braucu uz Latviju, un man patīk tur. Kaut kāda laba sajūta. Ja latviešiem labi sokas, mēs nesakām ar skaudību: “Lūk, viņiem veicas, bet mums nē.” Tā ir laba sajūta. Ir labi, ja viņiem veicas,” par latviešu un lietuviešu sadarbību saka Aušra. „Un mēs visi esam tikai priecīgi par to. Kad satieku vācu tūristus un kad man viņi prasa, kā mēs sadzīvojam ar latviešiem un igauņiem, es vienmēr saku:
Kā brāļi vai māsas. Protams, vienmēr pastāv konkurence starp māsām vai brāļiem. Bet, ja uzbrūk kāds no vecākiem, tad visi ir vienoti, viens otru aizstāv,” viņa piebilst.
