„Esmu nedisciplinēts cilvēks, tāpēc nevarēju sevi piespiest septiņas dienas pēc kārtas kaut ko rakstīt,” Latvijas Radio raidījumā „Latvijas dienasgrāmata” atklāj Antons Freimans.
Viņš skaidro, ka dejotāji parasti ir fiziski disciplinēti, bet emocionāli bieži ir haoss galvā, tas izpaužoties arī viņa pierakstu burtnīcā.
„Tur iekšā ir viss, ir dejas zīmējumi manam baletam, ir pārdomas, visas idejas pa dienu, kas ienāk galvā, rakstu te. Dienasgrāmata arī kā idejas ir izmētāta pa visu burtnīcu.
Vienu vakaru sapratu, ka to nevar sūtīt, pats nesaprotu, ko uzrakstīju, tad visu smuki pārrakstīju,” piebilst Freimans.
Ikdienā dienasgrāmatai Freimanam nepietiek laika. Viņš arī nav īsti pārliecināts, ka dienasgrāmatu ir nepieciešams rakstīt, bet tajā pašā laikā atzīst, ka domas piefiksē, jo galvā visam nepietiek vietas.
„Kaut kādas frāzes, tie nav teikumi, tā nav dienasgrāmata, tas ir ļoti intīmi, tas ir tas, ko tikai es sapratīšu,” uzskata dejotājs.
Antons Freimans jau 11.sezonu ir Latvijas Nacionālā baleta mākslinieks, pagājušā gada labākais baleta solists un Pēra Ginta iemiesotājs baletā. Pašlaik viņa dzīve rit starp baleta izrādēm, simtgades deju uzvedumu „Abas malas” un domām par pirmo paša radīto pilnmetrāžas baletu, ko 28 gadus vecais horeogrāfs skatītājiem nodos nākamā gada aprīlī. Glītā rokrakstā savā piezīmju burtnīcā viņš fiksējis septiņas dienas oktobrī.
7. oktobris
Es sēžu lidostā Viļņā, tikko beidzās baleta viesizrādes, un es atgriežos mājās. Rīgā mani gaida neskaitāmas sarunas par vēlēšanu rezultātiem. Bet, vai ir par ko runāt, kā tikai par to, ka mēs, domājams, apzināti, katrus četrus gadus pierādām savu nespēju un neprātu. Nācijai ir vajadzīgs psihologs.
12. oktobris
(pēc izrādes „Asins kāzas” noskatīšanās)
Kāpēc latviešu aktieri kliedz? Viņi nokliedz visu izrādi, pat vismierīgākās epizodes. Kad viņiem ir jākliedz pa īstam, kliedzienam ir jābūt dvēselīgam, tas jau uztveras kā kaut kas ikdienišķs, kā kārtējais pelēko kliedzienu masā. Vai tā ir mode?
Vecākā gadagājuma aktrises Lolitas Caukas runa ir izcila, smalka un niansēta, vārdi veido uztveramas ķēdes, un dramaturgu iedomātie tēli paši no sevis iepeld skatītāju apziņā. Visi pārējie izrādes dalībnieki elso, kliedz un, šķiet, paši nesaprot, kāpēc to dara. Tas ir kā nodziedāt operu uz vienas nots.
15. oktobris
(veltījums otrajam darbam - strādāju kā tautas deju ansambļa "Daiļrade" repetitors)
Es apbrīnoju pašdarbības kolektīvus. Divas reizes nedēļā, bieži vien arī vairāk, pēc darba vai mācībām noguruši viņi nāk un dejo bez apstājas vismaz trīs stundas. Nacionālā baleta mākslinieki jau sen prasītu pārtraukumu un izsauktu arodbiedrības pārstāvjus. Šie cilvēki disciplinēti dejo trešo un ceturto stundu, neprasot par to nekādu atlīdzību. Viņiem ir apbrīnojams dzinējs. Manuprāt, no šī pašaizliedzīgā pašdarbnieku darba izaug Latvijas akadēmiskās mākslas izcilības.
16. oktobris
(pārdomas raisa iestudējums "Abas malas")
Mēs kā nācija nespējam skaidri definēt savas prioritātes un domāt ilgtspējīgi. Īpaši, šķiet, tas ir attiecināms uz kultūru. Mums vienmēr vajag lielu, grandiozu impērisku mērogu, bet mēs esam tik daudz, cik mēs esam, un naudas mums ir tik daudz, cik ir. Tāpēc visa šī grandiozitāte ar Dziesmu svētku izņēmumu izskatās pēc krampja, kuram nekad neseko dzemdības. Vai nav īstais laiks apzināties, ka mūsu vērtība ir nevis daudzumā, bet mūsu cilvēku kvalitātē?
26. oktobris
(pārdomas pēc baleta “Trīs musketieri” pirmizrādes. Lepns par Latvijas baletu, kurā ir tik labs dejotāju sastāvs.)
Cilvēkiem patīk runāt par zeltu, sudrabu un citu metālisko nokrāsu laikmetiem, par tālo un izcilo pagātni. Man gan šķiet, ka šis zelts viņus apžilbina tā, ka viņi nespēj objektīvi orientēties tagadnē, saprast to, ka zelta laikmets ir tieši šodien un tagad.
Visus skolas gadus to vien dzirdēju, kā uzslavas pagātnei. Bieži vien šīs uzslavas pieņem absolūti mitoloģiskus mērogus, kā Modra Cera slavenajā izteicienā savā laikā Meksikā (baletdejotāji šo joku sapratīs). Turpretī tā laika video liecības – visparastākie dejotāji dejo ļoti vienkāršu baletu. Varbūt tie mīti ir atmiņas zuduma produkts.
Šodienas pirmizrādē mūsu balets bija spējīgs savākt septiņus spēcīgus un tehniskus vīriešu kārtas solistus, trīs spēcīgas sieviešu solistes un spēcīgu kordebaleta ansambli, un visiem šiem solistiem ir otrais sastāvs. Nekad iepriekš Latvijas balets nav bijis tik dejotspējīgs. Mēs esam zelta laikmetā.
28. oktobris
(pēc lielā uzveduma „Abas malas” mēģinājuma)
Ir ļoti skaisti, ka dažādu deju žanru dejotāji sanāk kopā. Mēs esam tik dažādi, bet darām vienu un to pašu. Mums ir tik daudz ko mācīties vienam no otra. Šī kopā sanākšana ir skaistākais „Abās malās”.
31. oktobris
Pēdējās trīs nedēļas es biju mocījies pie viena īsa monologa savam baletam, bet šodien vienas dienas laikā esmu sakomponējis trīs minūtes sarežģītas ansambļa dejas. Šodien man beidzot atnāca iedvesma, varbūt tā nav iedvesma, bet vienkārši prakse? Varbūt, ja es turpināšanu rakstīt dienasgrāmatu vēl trīs gadus, man sanāks labāk.
- LNOB mājaslapā var lasīt: Šekspīra traģēdijas “Hamlets” zemtekstu dziļuma iedvesmots, Antons Freimans savā pirmajā pilnmetrāžas baletā risina attiecības ar nāvi, izaicina uz dialogu paaudzes, pagātni un nākotni.
