Aculiecinieks

Aculiecinieks - Taurgovis Ķemeros

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. 25 gadi pēc prāmja «Estonia» katastrofas

25 gadi pēc prāmja «Estonia» katastrofas. Izdzīvojušo un upuru tuvinieku atmiņas

Tas bija auksts septembra vakars. Tallinā pūta spēcīgs vējš. Bet Tallinas ostā prāmis, kas nesa Igaunijas vārdu “Estonia”, gatavojās ceļam. Uz tā klāja uzkāpa sportisti, uzņēmēji, ģimenes ar bērniem, studenti, kapteiņi, pavāri, dejotāju grupa – kopumā teju tūkstotis cilvēku, un lielākajai daļai no viņiem tas izrādījās pēdējais brauciens. Pagājuši 25 gadi pēc prāmja “Estonia” nogrimšanas.

ĪSUMĀ:

Prāmja “Estonia” katastrofā bojā gāja 852 pasažieri un apkalpes locekļi.

Izglābās tikai 137 cilvēki.

No Latvijas uz prāmja bija 29 pasažieri, un no viņiem izdevās izglābties tikai sešiem.

 

1994. gads, pulkstenis ir 19.15, – daļēji Zviedrijai un Igaunijai piederošais prāmis “Estonia” ar nokavēšanos atstāja Tallinas ostu. Kā ierasts, tas bija uzņēmis pasažierus un autotransportu, arī kravas automašīnas, divus autobusus. Tam priekšā bija daudzu stundu ilgs nakts brauciens. Otrās dienas rītā pusdesmitos bija paredzēts ienākt Zviedrijā.

Maiko Kalvets

Būdams jau spēcīgs krastā, jūras vidū vējš pieņēmās spēkā. Daudzi pasažieri, kuģim neganti šūpojoties, jutās slikti un devās uz kajītēm pie miera. Pēc pusnakts, atskanot spēcīgiem triecieniem kuģa priekšgalā, “Estonia” strauji un sāka grimt. 35 minūšu laikā prāmis jau bija zem ūdens.

“Laiks bija drausmīgs. Un to mēs jutām, kad vēl vakarā pastaigājām pa kuģi. Uzstājās deju grupa, bet mēs skaidri redzējām, cik viņiem bija grūti dejot. Grīda līgojās un šūpojās. Nospriedām, ka te nav ko vairs iesākt un mēs ejam gulēt. Protams, bijām apģērbušies, jo krēslos vajadzēja gulēt ar visām drēbēm,” atceras katastrofā izdzīvojušais Maiko Kalvets.

Viņam bija 21 gads, kad kopā ar vēl trim citiem igauņu draugiem viņš uzkāpa uz prāmja “Estonia”. Zviedrijā, Lundā, bija paredzēta studentu konference. Pieticīgā rocība ļāva izvēlēties vietas lētākajā līmenī, kur varēja norezervēt krēslu.

“Viss joprojām kustējās un šūpojās, līdz kādā brīdī sapratām, ka kuģis ir pamatīgi sasvēries un vairs neatgriežas atpakaļ un tas nav normāli. Tajā brīdī mēs pieņēmām lēmumu, ka ejam laukā. Katram gadījumam.

Mums vajadzēja tikt tikai vienu stāvu augstāk. Mēs vispār laikam bijām pirmie, kas izkļuva laukā.

Atceros, ka no kastēm paņēmām glābšanas vestes un iedevām tās citiem, jo pievienojās arvien vairāk cilvēku. Pa to laiku kuģis bija sasvēries vēl straujāk. Mēs mēģinājām atkabināt vienu no oranžajām glābšanas laivām, bet tās nestrādāja. Kuģis jau bija galīgi sasvēries - pa deviņdesmit grādiem. Mēs izrāpāmies uz tā sāniem – tur, kur ir logi. Tur es sapratu, ka man ir jātiek pēc iespējas tālāk no kuģa, citādi grimstot tas mani ieraus dzelmē, viļņi mani vienkārši aprīs,” atceras Maiko.

Pa kuģa glumo sānu Maiko kustējās uz priekšu, līdz no daudzu metru augstuma iekrita ūdenī: “Atceros, ka es biju zem ūdens un virs manis – jūra. Un es pats sev teicu: nē, es te nedrīkstu būt, man ir jātiek augšā! Un es uzpeldēju, ļoti tuvu kuģim, un sev par pārsteigumu ieraudzīju glābšanas plostu. Peldēju tā virzienā, un tur bija cilvēks, kurš man palīdzēja tajā iekļūt. Tad pēc tam mēs abi palīdzējām citiem, jo, ticiet man, plostā bija ļoti grūti ierāpties, tā malas bija augstas.”

“Atceros brīdi, kā kuģis nogrima. Kā dzelmē pazuda tā pēdējā daļa.”

“Apkārt nebija pilnīgi tumšs. Spīdēja mēness. Tādēļ es varēju redzēt kuģa grimšanu. Un ļoti skaidri atceros, ka tā priekšgals bija kā nošķelts zīmulis. Vēlāk arī atklājās, ka vizieris bija norauts,” stāsta Maiko.

Kopā ar vairākiem citiem cilvēkiem Maiko glābšanas laivā pavadīja piecas stundas. Milzīgā aukstumā. Divi no cilvēkiem uz plosta bija teju pilnīgi kaili, jo, kad prāmis sāka grimt, jau bija jau devušies gulēt. Viņus arī pirmos izcēla helikopters, nogādājot uz cita pasažieru kuģa “Silja Europa”.

“Šī fotogrāfija ir uzņemta vienu mēnesi pirms katastrofas, Igaunijā. Es braucu no Stokholmas. Savukārt šī bilde ir gadu pēc katastrofas, kad es atkal devos uz Zviedriju,” rādīdams attēlus, stāsta Maiko.

“Pirmais brauciens varbūt bija mazliet bailīgs, varbūt vienīgi tad, kad es gāju kaut kur iekšā telpās, piemēram, tualetē. Citādi... Es gribu ceļot, man vajag ceļot, viss bija normāli...” saka Maiko.

No Maiko četru draugu grupas izglābās divi, bet divi gāja bojā.

Tagad viņš strādā apdrošināšanā, un viņam ir četri bērni.

“Es sajutos kā veiksminieks, īpaši pēc tam, kad uzzināju, cik daudzi nav izglābušies,” saka Maiko un piebilst, ka viņam, iespējams, palīdzēja tas, ka viņš bija viens, nevis kopā ar ģimeni.

“Un vēl viena lieta, ko atceros, kas bija diezgan dīvaini – mēs bijām piecas stundas četru, piecu grādu aukstā ūdenī, bet man pēc tam nebija nekādu veselības problēmu. Izņemot to, ka man bija lauzta kāja, bet tas bija nieks. Dažreiz tu esi piecas minūtes laukā, aukstumā un saķer klepu. Tas parāda, ka mūsu ķermenim ekstremālās situācijās ir milzu resursi,” saka katastrofā izdzīvojušais.

Jirgena Ligi brālis Prīts

“Cilvēki kopumā ir labi. Ja ir katastrofa, tad pirmā reakcija nevar būt kāda vainošana,” saka Jirgens Ligi.

Jirgens Ligi ir politiķis, bijušais ministrs, tagad Igaunijas parlamenta deputāts. Prāmja “Estonia” katastrofā viņš zaudēja brāli, pazīstamu arheologu Prītu Ligi. Brālim bija 36 gadi.

“Viņš bija man vecākais brālis. Mans piemērs – sportā, dzīvē. Viņš dzīvoja ļoti ātri. Agri apprecējās, ātri atstāja profesionālo sportu. Mēs abi bijām Igaunijas vieglatlētikas izlasē. Viņš ļoti nodevās darbam.”

“Kad ziņās uzzināju par katastrofu, es uzreiz nespēju noticēt. Sākumā aptvēru, ka tas ir prāmis, ar ko es pats nesen esmu ceļojis. Un tad zibenīgi man iešāvās doma, vai gadījumā mans brālis nevarētu uz tā būt, jo viņš bieži ceļoja uz Stokholmu. Un izrādījās – tā tas arī bija. Es atceros, kā es jutos, kā sēdēju Sāremas ostā, kur tolaik atrados, jo kuģi nekustējās, un gaidīju, kad norims vētra, lai varētu doties uz Tallinu,” atceras Jirgenss.

Viņa brāli neatrada: “Viņš palika jūrā. Tas, ko atceros, ir domāju – mans brālis ir liels, stiprs vīrs un viņš noteikti būs izpeldējis. Bet mana mamma sacīja: tu nepazīsti savu brāli! Viņa bija pārliecināta, ka viņš nevis būtu glābies, bet sācis palīdzēt citiem. Un es arī ticu, ka tā bija, jo viņam bija liela atbildības izjūta.”

Jirgens nevēlas, lai kuģi celtu ārā no dzelmes. “Toreizējas prezidents Lenards Meri teica, ka viņa drauga mazmeita ir atsūtījusi vēstuli ar lūgumu, lai kuģi izceļ, jo dzelmē guļ viņas tēvs un viņai liekas, ka viņš joprojām ir dzīvs. Kas, protams, ir pilnīgi neiespējami.”

Katru gadu 28. septembrī Jirgens Ligi, īpaši pieminot brāli un arī trīs sportistus, kuri gāja bojā, piedalās triatlonā. “Tās nav svinības,” viņš saka, “tās ir atmiņas.” No brāļa viņš atvadījās, kopā ar mammu iebraucot jūrā un viļņos ielaižot ziedu vainagu.

“Man pašam nav bailes no jūras, bet es nevaru skatīties filmas, piemēram, par “Titāniku” vai lasīt šādas grāmata. To es nevaru,” saka Jirgens.

Ints Kļaviņš

“Te ir pats kuģis “Estonia”. Kuģa garums 154 metri un platums – 54 metri. 1994. gada 28. septembris. Man vēl ir pierakstīts 1:24. Un kajīte – 1024. Tas ir avārijas sākums. Pēc viena laika – pusvienos, pēc otra – pusdivos.”

Ints Kļaviņš ir Burtnieku pagasta administrators. Viņš ir viens no sešiem latviešiem, kuri izglābās “Estonia” katastrofā.  “Man bija biļete nopirkta uz citu datumu. Es speciāli samainīju. Es braucu satikties ar savu līgavu. Viņai mainījās atvaļinājuma datumi, un es vēl piemaksāju, neatceros cik, laikam piecus latus,” saka Kļaviņš.

Arī viņš atceras spēcīgo vēju: “Kad kuģis atstāja Tallinas ostu, jau līci spēcīgi šūpojās. Un, jo tālāk brauca, jo vējš pieņēmās spēkā. Naktī jau bija reāla vētra.”

Intam vēl palikusi atslēga no kajītes, kas bija kuģa lejas daļā: “Zem ūdens līmeņa, zem auto deka, paša apakšā, kuģa priekšgalā. (..) Bija divvietīga kajīte. Vēl viens vīrs bija. Tā kā mēs bijām kuģa priekšgalā, tad aizmigt nevarēja. Bija ļoti spēcīgi sitieni. Liels troksnis no tiem viļņu triecieniem. Kādu pusstundu biju pagulējis, kad sākās katastrofa.”

Viņš atceras pirmo ļoti spēcīgu triecienu, kas satricināja visu kuģa korpusu. Tad sekoja nākošais trieciens. “Un tad pēc nākošā kuģim pa visu apakšu bija tāda skaņa, ka likās mēs esam uzskrējuši uz kādas klints vai tamlīdzīgi. Un pēc šī otrā trieciena kuģis uzreiz arī sasvērās. Priekšgals uzreiz iegrima iekšā. Viņam bija nolūzis priekšgals, un ar visu ātrumu ūdens viņu ierāva iekšā. Visa priekšējā daļa bija vaļā,” zina stāstīt Ints.

Viņam bijusi tikai viena doma – jātiek ārā. “Es ātrumā kaut kādas drēbes paķēru, kurpes pat neuzvilku.

Bija grūti jau tikt līdz trepēm tāpēc, ka kuģis jau bija sasvēries un ūdens gāzās pa koridora grīdu.

Tur bija paklājs, un bija ļoti grūti tikt līdz koridora trepēm. Un, kad tiku līdz trepēm, tad ne tikai kuģa purngals bija saslējies, bet tas sāka arī svērties. Lai tiktu ārā no pašas apakšas, tur pa trepēm nevarēja uzkāpt, tur bija jāvelkas. Tikai tādā veidā varēja izkļūt ārā.”

Panikas gan neesot bijis: “Nekur jau nevarēja paskriet. Ja tika ārā no kajītes, lielākā daļa vienkārši kaut kur turējās, centās kaut kur… Visas kustības bija ļoti lēnas. Tāpēc tāda lieta kā panika tur nebija.”

“Es uz augstākā sāna tiku ārā. Paņēmu glābšanas vesti, bet bija skaidrs, ka tā neko nedod. Tad mēs trijatā, bija arī viens skandināvu puisis, sākām trijatā taisīt vaļā glābšanas laivas, kas kapsulās bija piestiprinātas. Ļoti grūti tās bija atvērt, kuģis šūpojas. Un tumšs arī, kaut kādas aprises redz, ne jau tā skaidri. Pirmā iesprūda redelēs, kur mēs paši turējāmies. Un tad taisījām otru, kad to atvērām, kuģis jau bija ļoti stipri sasvēries uz sāniem. Mēs sākām savu laivu pa kuģa bortu stumt lejā uz ūdeni. Un, kad gandrīz jau bijām tikuši līdz ūdenim, kuģis apgāzās otrādi. Pilnīgi otrādi.

Sanāca tā, ka esmu laivas priekšgalā un skatos lejā – tas milzīgais augstums.”

Un tad brīvais kritiens, no augstuma aizsista elpa, milzu viļņi, kuros nav iespējams peldēt, tikai noturēties virspusē. Intam izdevās nokļūt uz viena no glābšanas plostiem. “Pirmajā brīdī bija tā, ka visapkārt dzirdēja cilvēku kliedzienus, reālas šausmas, cilvēki ūdenī, katrs mēģina pie kaut kā pieķerties, kādā laivā tikt. Pagāja kaut kāds brīdis, un viss norima. Palika tikai trakojošā vētra. Cilvēku kliedzienus vispār nedzirdēja.”

Ints atceras spēku izsīkumu brīdi: “Un man pašam bija tāds brīdis, bija jau četri, pieci no rīta, šausmīgi sāpēja mugura un pārsalis. Spēki beidzās, domāju, ko darīt, un tad atceros, man bija iekšēja cīņa – lūgt vai nelūgt. No bērnības ticēju, ka Dievs ir, un skaidri apzinājos – ja pie Viņa nāku, tad tas arī no manis ko prasa. Tad man bija tāda pavisam vienkārša lūgšana: “Ja Jēzu Tu gribi, lai es dzīvoju, tad izglāb mani.””

Laivā bija 27 cilvēki, un tajā naktī lielākā daļa lūdza Dievu. Ap septiņiem rītā pie plosta piestāja glābēji. Intu ar pārējos cilvēkus nogādāja uz kuģa.

Zanda, tolaik līgava, tagad ir Inta sieva. Viņu ģimenē ir pieci bērni, no kuriem divi ir audžubērni.

Pagājušajā vasarā visi kopā arī braukuši ar prāmi uz Zviedriju. “Jocīgi bija pirmo reizi līdz jūrai aiziet, kad mēs sanatorijā mēnesi dzīvojām. Tad pirmo reizi līdz jūrai aiziet, tas bija jocīgi. Bet ar prāmi tu vienkārši brauc. Ne jau tagad apstāsies. Dzīve jau turpinās.”

Imanta Čulkstena sieva Skaidrīte

Bijušais Talsu Izmeklēšanas nodaļas priekšnieks Imants Čulkstens kopš prāmja katastrofas ir rūpīgi krājis materiālus, liecības, viedokļus, pierādījumus – rakstu pie raksta, publikāciju pie publikācijas. “Ūdens parādījās nevis no auto klāja, kā gudrinieki stāsta, bet no grīdas nāca. Tātad kuģī jau bija caurums apakšā,” zina stāstīt Imants.

No prāmja “Estonia” neatgriezās un dzelmē palika viņa Skaidrīte. Šogad 13. septembrī abiem būtu zelta kāzas. Pāris esot satikuši labi: “Ļoti labi! Nebija laika kašķēties. Viņai bija komandējumi, tad man komandējumi.”

“Zviedri rīkoja uz tā kuģa patērētāju apvienības konferenci, un, tā kā tur bija visi, arī krievi, tad bija cerības, ka viņa mācēs pierunāt,” stāsta Imants.

Runājot par traģēdiju, Imants daudz atsaucās uz vācu žurnālistes Jutas Rābes filmu un pētniecisko grāmatu “Estonia”. Žurnāliste pēc ilgstoši vāktiem pētījumiem apgalvo, ka “Estonia” ir tīši nogremdēta. Tāda ir arī Imanta pārliecība.

Imants savus mīļos jūra ir zaudējis divreiz.

1986. gadā Melnajā jūrā kruīza kuģa “Admiral Nakhimov” avārijā noslīka arī viņa brālis Mārtiņš. Imants pats viņu brauca atpazīt. Brāli jūra atdeva, sievu Sarmīti un mammu dēlam Viesturam – ne.

Kas notika? Versijas

Pēc avārijas trīs iesaistīto valstu – Somijas, jo kuģis nogrima Somijas ūdeņos, Igaunijas un Zviedrijas – valdības izveidoja ārkārtas komisiju. Trīs gadu laikā tās oficiālais slēdziens bija:  tehniskas problēmas. Milzīgie viļņi salauza prāmja viziera priekšgala slēdžus un stiprinājumus, kam vajadzēja būt septiņas reizes izturīgākiem.

Taču daudzus bojāgājušo tuviniekus un žurnālistus šī versija arvien nepārliecina. Dzīvas joprojām ir tā sauktās sazvērestības teorijas, ka ar kuģi ir vadāta militārā tehnika un ka uz tā ir bijis sprādziens.

““Estonia” gadījumā, protams, bija kaut kāds cilvēciskais moments, kas ir pierādīts, ka tā līnija tika izmantota, lai ar to vadātu militārās tehnoloģijas. Es personīgi nevaru pateikt, ka tas bija tikai tāpēc. Ja nebūtu tāda vētra bijusi tai naktī, tad arī sekas nebūtu tik katastrofālas. Tik daudz cilvēku neaizietu bojā,” saka Ints Kļaviņš.

Vai vajag nirt un turpināt izmeklēt? “Nu, es domāju, ka nepieciešamā informācija jau ir visa zināma. Viss ir savākts. Vizieris ir izvilkts un nolikts zviedru armijas bāzē. Tātad tur neko jaunu uzzināt nevar. Vienkārši ir jāpaiet laikam, lai to informācijas slepenību noņemtu,” saka Ints.

Viņš slepenību saista ar militāro tehnoloģiju pārvadāšanu: “Padomju Savienība bija sabrukusi, armijas bāzes vērās ciet un cilvēki izmantoja, lai kaut ko vērtīgu notirgotu konkurējošiem militārajiem grupējumiem.”

“Faktiski jau pamatabildība ir uz tiem, kas nodrošina satiksmi. Bija atklātas dažādas nepilnības, īpaši vārtiem. Neviens neko nedara, turpina braukt. Jebkurā gadījumā atbild tas, kas sniedz šo pakalpojumu.”

Maiko Kalvets versiju par sprādzienu noliedz: “Jau no paša sākuma bija šie jautājumi, vai mēs ko dzirdējām. Es personiski nedzirdēju nekādu sprādzienu. Ar tik augstiem viļņiem... katrs no tiem atsitas pret kuģi ar lielu triecienu. Tā bija visu laiku, nebija nekāda vēl papildus, lielāka sprādziena. Es neesmu eksperts, bet mana loģika saka, ka, pilnīgi noteikti laika apstākļi bija ekstremāli. Un es zinu, ka metāls kādā brīdī var lūzt.”

Viņam nepiekrīt Imants Čulkstens: “Bet tur jau tas Zviedrijas premjers, no sākuma bija dūšīgs ārā cēlējs, pēc tam – nē. Pēc tam sāka bērt smiltis virsū. Un kāpēc bēra? Jo tur bija tas caurums, kas bija jānoslēpj. Runāt par to, ka tas ir nelaimes gadījums, ir pēdējā muļķība.”

Tīšām nogremdēts? “Lielie draugi – amerikāņi un krievi. Amerikāņiem vajadzēja krieviem nozagtas… Ko viņi ar tām mašīnām veda. Bet pensionētie krievu čekisti nevar ļaut, ka “roģinu” apzog,” saka Imants.

Vai izmeklēšana jāturpina? “Ja visi melo, tad nevar neko turpināt,” saka Imants.

“Pēc traģēdijas mums vajadzēja dzīvot pašiem ar savām izjūtām.

Bet, protams, bija arī tādi, kuri izplatīja visāda sazvērestības teorijas, un tas bija drausmīgi. Es nevaru nevienu vainot. Vispirms – tas arī nepalīdz. Bet, otrkārt, ko gan es zinu un saprotu no kuģiem. Ar manu mammu ir citādi. Viņa jutās labāk, runājot par tiem, kas, viņasprāt, bija vainīgi. Viņai tā vienkārši bija vieglāk,” saka Jirgens Ligi.

Viņaprāt, tas bija liktenis. Apstākļu sakritība. “Bet to nav jēgas vairs komentēt. Vēlāk parādījās visādi regulējumi kuģiem un kapteiņiem. Bet es neesmu speciālists par to. Es esmu zaudējis savu brāli tāpat kā daudzi citi savus mīļos cilvēkus.”

“Estonia” vieta ir slēgta, jebkādi niršanas un izpētes darbi tajā ir aizliegti.

Zviedrijas valdība ir noslepenojusi virkni dokumentu, kurus atklātībā varēs nodot tikai pēc 70 gadiem.

Francijas tiesa aprīlī atsāka skatīt  „Estonia” lietu. Uz atbildētāju sola sēdās prāmja būvnieki – vācu kompānija „Meyer Werft” un toreiz par drošību jūrā atbildīgā franču firma „Bureau Veritas”, no kuriem bojāgājušo tuvinieki pieprasīja kompensācijas.  Jūlijā tiesa prasību noraidīja. Baltijā un pēc Otrā pasaules kara lielākā kuģa katastrofa Baltijas jūrā joprojām ir atstājusi vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti