Tolaik Latvijā visu noteica vācu okupācijas vara. No iesaukšanas izvairīties nevarēja. Nebija, kur sprukt, saka Antons Mortukāns. Leģionā viņu iesaukuši 1944. gadā.
Tobrīd viņš studēja tautsaimniecību Latvijas Universitātē. "Es lūdzu dekānam, lai iedod pagarinājumu. Nē, nē, lai ejot prom," atceras Mortukāns.
Iesaukšanas dienā viņš deva jāvārdu Sofijai. "Nezinu, vai tā bija mana ierosme vai manas līgavas – apprecēsimies. Ja es atnāku no kara kā kroplis… Vienalga. Tā mēs apprecējāmies. Aizgāju armijā kā precēts vīrs."
Mortukāns nonāca leģiona 19. divīzijā sakarnieku grupā. Sākumā bijušas dažādas apmācības Rīgā un Vaiņodē. Bet, kā viņš saka, karot sanāca maz. Tas notika Kurzemes cietoksnī jeb Kurzemes katlā. Tā dēvē teritoriju, kur no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam vācu armijas grupa un leģionāri aplenkumā cīnījās pret Sarkano armiju.
"Atceros, ka pēc vienas īsas saskares mūsu vienība atkāpās. Un tad no tālienes, no aizmugures šāva, un tās bumbas krita dažus metrus mums priekšā. Un sprāga. Bet netrāpīja mums. Ievainojumus frontē es neesmu dabūjis," stāsta Mortukāns.
Kurzemes katlā notika Otrā pasaules kara pēdējās kaujas. Tās bija ļoti smagas, sīvas un traģiskas.
"Vienu dienu komandieris saka – zēni, ir notikusi liela ziepe. Vācija karu ir zaudējusi. Un tālāk tur viss aizgāja, kā saka…" atceras Mortukāns. Daudzi, arī Antons Mortukāns nonāca padomju gūstā. Viņu kā karagūstekni aizsūtīja uz Krieviju strādāt ogļu raktuvēs Tulā.
Vēlāk Mortukāns atgriezās Latvijā un strādāja par grāmatvedi līdz pat pensijai. Padomju laikā viņam šad tad atgādināja, ka ir bijis leģionā, un tādēļ nevarēja ieņemt augstākus amatus.
