Pagājušā gadsimta 60. gadu sākums Padomju Savienībā solījās būt komunisma celtniecības un lielo sasniegumu laiks. Partijas uzdevums bija – septiņgades plāns piecos gados, un Latvijā tapa tādas triecienceltnes kā Pļaviņu hidroelektrostacija, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Daugavpils sintētiskās šķiedras rūpnīca, Lodes drenāžas cauruļu rūpnīca.
1960. gada februārī laikraksts "Padomju Ceļš" un citu rajonu mazās avīzītes rakstīja: "Drenu cauruļu rūpnīcā Lodē atklāti augstas kvalitātes māla krājumi. Te šogad sāks būvēt Baltijas republikas vislielāko drenu cauruļu rūpnīcu. Tās jauda būs aptuveni 50 miljoni drenu cauruļu gadā. Patlaban beidz atsevišķu objektu projektēšanas darbus. Ielikti pamati pirmajām dzīvojamām mājām jaunajā strādnieku ciematā. Rūpnīcas būvniecībai asignēti 25 miljoni rubļu."
Arī mēs Lodes rūpnīcas iepazīšanu sākam no paša pirmsākuma – māla karjera turpat līdzās pašai ražotnei, kur šobrīd gan darbi ir pieklusuši, bet ar pilnu joni atsāksies maijā un turpināsies līdz pat oktobrim.
Pateicoties māla visdažādākajām nokrāsām, karjers ir neticami skaists. Pavisam drīz te jau rosīsies ekskavators, buldozers un trīs "damperi" – milzu karjeru pašizgāzēji, un visu šo kavalkādi vadīs māla ieguves daļas vadītāja Daiga Tirzmale, vietējā, tepat no Valmieras. Savulaik absolvējusi ģeologus Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, Daiga ir nokļuvusi Lodē, kursa darbu izstrādājot, bet, šķiet, ka uz palikšanu, jo māla kā materiāla iespēju daudzveidība ir nopietns vilinājums.
"Tie sen vairs nav tikai ķieģeļi un drenas, bet visdažādākās jomas," stāsta Daiga, "to izmanto gan viedajās tehnoloģijās, CO2 izmešu filtros, bet mani interesē pētījumi par māla izmantošanu kosmētikā."
Lodes drenu cauruļu rūpnīca tapa tukšā vietā – tur kā sēnes saslējās rūpnīcas korpusi, daudzstāvu nami, skola ar 640 vietām, no malu malām sabrauca strādnieki. Un viss – pateicoties turienes māla iegulām, kurām vajadzēja pietikt līdz "komunisma uzvarai".
1964. gadā Cēsu rajona laikraksts "Padomju Druva" rakstīja: "Aug un veidojas Lodes drenu cauruļu rūpnīcas ciemats. Šajās dienās kolektīvs atkal saņēma 61 jaunu labiekārtotu dzīvokli. Administrācija un arodbiedrības vietējā komiteja piešķīrusi jauno apdzīvojamo platību daudziem rūpnīcā pazīstamiem darba pirmrindniekiem un novatoriem. Tādējādi šajā gadā pavisam 122 strādājošo ģimenes saņēmušas jauno dzīvokļu atslēgas. Tuvākajā laikā ekspluatācijā tiks nodots ūdenstornis un sūkņu stacija, kas ciematu pilnīgi nodrošinās ar ūdeni."
Savulaik rūpnīcā cauru diennakti rāvās pāri tūkstotim strādnieku, lai tikai saražotu plāna noteiktos drenu vai ķieģeļu miljonus ik mēnesi. Pusotra tūkstoša strādnieku skaits ir sarucis desmitkārt, bet nemainīga ir palikusi tradīcija – šeit strādā dinastijām, tēviem un mātēm līdzās pie darba stājas bērni un nu jau arī mazbērni, jo tā ir viņu Lode. "Rūpnīcā strādāja mana mamma, bet rūpnīcu cēla mans tēvs," atmiņās kavējas ilggadīgais rūpnīcas gatavās produkcijas šķirotājs Aivars Vilnis. Šeit strādājis arī Aivara brālis, viņa divi dēli, sievastēvs, sievasmāte, vairāki sievas brāļi, un arī pats nostrādājis rūpnīcā veselu darba mūžu – 47 gadus:
"Viss darba mūžs ir pagājis šeit. Tā ir mana rūpnīca."
Aivars daudzus gadus ir veltījis uzņēmuma vēstures pētniecībai un ir staigājoša māla ieguves un apstrādes enciklopēdija. Protams, nemitīgi tiek salīdzinātas mūsdienas ar tā dēvētajiem ziedu laikiem jeb padomju periodu, kad tomēr valdīja pilnīgi citi uzņēmumu darbības plānošanas un finansēšanas principi, tāpēc tiešs, piemēram, ražotā apjoma vai nodarbināto strādnieku skaita salīdzinājums nav pat korekts. Dažas lietas, šķiet, tomēr var samērot. Lielā un nedaudz neparastā atšķirība no padomju laikiem ir tā, ka toreiz kvalitātes kontroles kā tādas gala produktam neesot bijis vispār, un jebkas, kas ir iznācis no rūpnīcas krāsns, tika aizsūtīts uz mūžam nepiesātināmajiem vissavienības jauncelsmes būvlaukumiem.
Šobrīd katrs produkts tiek novērtēts arī vizuāli, jo šķirošanas process aizvien notiek ar rokām, tāpēc pie tādiem apjomiem neticami – bet katrs ķieģelis ir saņēmis cilvēka roku pieskārienu.
Šķirotāja darbu vērojam labu brīdi. Lai arī pusmūža vīrietis to veic ar apskaužamu eleganci un šķietamu vieglumu, man pat no skatīšanās sāk smelgt mugura.
Katrs ķieģelis tiek pārcilāts, aplūkots vizuāli, ja vajag arī izklaudzināts un ar elegantu uzmetienu gaisā pārtverts ērtāk un novietots uz tautās laižamās produkcijas paletes. Ja kaut kas šķirotāju neapmierina, ķieģelis bez žēlastības lido brāķa konteinerā, lai vēlāk dotos uz pārstrādi.
Ražošanas vadītājs Māris Strazds mūs aizved uz vēl kādu cehu, kur top ļoti īpaši ķieģeļi ar nosaukumu "Sencis" – pēc vecu laiku metodēm, daudz lielākā izmērā par tradicionālajiem, un tas tiek darīts ar rokām. Šīs senlaiku ķieģeļu replikas esot ļoti pieprasītas dažādu piļu, cietokšņu restaurācijā – Daugavpils cietoksnim, Cēsu pilij, objektiem Polijā un Čehijā. "Sencis" tiek pilnībā izmīcīts ar rokām, izžāvēts istabas temperatūrā un tikai pēc tam dedzināts – viss kā sendienās.
Seno dienu tradīcijas tiek ievērotas arī ķieģeļu vārdu došanā – īsti nav zināms, kā tradīcija aizsākusies, bet rezultāts, manuprāt, ir ļoti skaists, latvisks un pat ar gaumīgu joku piesitienu. "Senajiem ķieģeļiem agrāk tika doti cilvēku vārdi," stāsta Māris Strazds, "tāpēc mums ir sarkanie ķieģeļi "Janka" un "Vecais Janka". Brūnie ķieģeļi ir "Bruņi". Atkarībā no virsmas tos iedala vēl smalkāk – "Vecais Brunis", "Asais Brunis" un "Skarbais Brunis". Līdzīgi ir arī "Vecā Sarmīte" un "Asā Sarmīte"."
Pie saviem ķieģeļiem ir tikušas arī Laima, Alla, Rudīte, Dzintra... vai nav skaista tradīcija? Tagad gan vairs jaunajai produkcijai cilvēku vārdus neliekot, bet uz laika pārbaudi izturējušām vērtībām tas neattiecas.
Jau pagājušā gadsimta 80. gados bija jāsāk domāt, kā dzīvot un izdzīvot tālāk, līdzīgi kā jau visās pārmaiņu bangu plosītajās ražotnēs. Uz to visu, protams, var raudzīties kā uz pliku statistiku, ja vien zem tā nestāvētu cilvēku likteņi, kur vienam tas ir Lodei atdots darba mūžs, citam – jauns kaujas uzdevums šodien.
Cita veida kaujas uzdevums tas ir arī bijušajam Nacionālo bruņoto spēku virsniekam Mārim Strazdam, kurš ar savu komandu pirms pieciem gadiem pārņēma Lodes ražošanas vadību: "Sākums bijis pilnīgi bezcerīgs, bet izdevās izveidot savu komandu, izdzīvot, sakārtot ražošanu, izskaust padomju domāšanu. Svarīgākais, ka uzņēmuma darbinieki esot īsti kaujinieki, kas ir gatavi mācīties, pilnveidoties un pats galvenais – darīt. Viņi dara ļoti smagu darbu, viņi nečīkst, bet iet un cīnās."
Lodes rūpnīcā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Krišjānis Leitis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
