Iepazīšanos ar Miku sākam, ielūkojoties viņa ikdienā – skolā. Talsu Valsts ģimnāzijā, kur viņš gatavojas absolvēt 12. klasi, nav būts daudzus gadus, un skola pārsteidz ar savu ļoti mūsdienīgo, tomēr vienlaikus pavisam nepretenciozo tēlu. Dodamies līdzi Mikum uz latviešu un angļu valodas stundām, kurās abās audzēkņi prezentē patstāvīgos darbus. Jau no pirmā iepazīšanās brīža top skaidrs, ka Mikus neko nedara pa roku galam, bet katrā vismazākajā uzdevumā ieliek izpētes darbu, ideju, vēstījumu un, visbeidzot, norežisē tā pasniegšanu.
Piemēram, latviešu valodā, stāstot par saviem personīgajiem Talsiem, Mikus intervējis savu opi par veco laiku pilsētu, un, talkā ņemot mākslīgā intelekta iespējas, radījis episku vēstījumu par saviem, caur vectēva acīm skatītiem Talsiem. Savukārt angļu valodā uzdevums salīdzinoši vienkāršs – jāprezentē kāds Skota Ficdžeralda noveles "Lielais Getsbijs" tēls, ko vairums klasesbiedru arī ļoti korekti izpilda. Un tad arēnā iznāk Mikus, kurš prezentāciju sāk ar nelielām atkāpēm par autoru, par pašu darbu, un turpina ar pētījumu daļu, aplūkojot un salīdzinot modi, dzīvesstilu un sabiedrības vērtību sistēmas Ficdžeralda novelē un mūsdienu pasaulē.
Ir sajūta, ka Mikus burtiski meklē un atrod neordinārus, negaidītus, pārsteidzošus risinājumus un skatu punktus visikdienišķākajām lietām, un kas ir vissvarīgākais – nerodas sajūta, ka tas tiek darīts ar apzinātu mērķi šokēt, izcelties, zīmēties.
Tā vienkārši ir viņa urķētāja, meklētāja, režisora daba, kas itin visā pieprasa dramaturģiju un izrādi.
Zinot, cik ļoti atbalstoši un sapratni mācību iestāde attiecas pret jauniešu ārpusmācību aktivitātēm, pat ar saviem resursiem piepalīdzot, piemēram, Mikus izrādes tapšanā, vaicājam skolas vadībai visvienkāršāko, bet no skolēnu vecāku pieredzes vissarežģītāko jautājumu – kāpēc viņi to dara.
Ģimnāzijas direktors Gundars Sebris atzīst, ka dabaszinātnes, protams, ir viena no skolas akcentētajām lietām, tomēr vissvarīgākā esot spēja jau pašā sākumposmā pamanīt talantu, kas piemīt katram jaunietim: "Ja mēs jūtam, ka jaunietim ir kāds talants – vai skriet maratonu, vai rakstīt epifānijas, vai iestudēt teātri, vai risināt dabaszinību uzdevumus – vienalga, mēs darām visu, lai šo talantu pats jaunietis novērtētu, un mēs palīdzētu to attīstīt. Un pēc tam mēs, pedagogi, bieži vien redzam, kā tas jaunais kā raķete aiziet garām pedagogam un ar savu talantu apsteidz visus." Mikus, šķiet, esot tieši šāds gadījums, jo viņam padodas viss, ko viņš dara.
Viņa pirmā teātra skolotāja Antra Puriņa atminas, ka savu pirmo lielo lomu viņš esot iemācījies no galvas, jo vēl nav pratis lasīt: "Lai Mikus nekad nenobīstas – ja vienas durvis aizveras, lai lien iekšā pa logu. Lai cīnās, jo mērķis Mikum ir skaidrs – viņš būs aktieris un režisors. Jo viņam ir milzīgi resursi, kurus viņš nebaidās tērēt un izmantot, un pilnveidot."
Protams, katram dārgakmenim ir vajadzīgi tā atradēji, gaismā cēlāji un spodrinātāji. Mikum tā noteikti ir arī viņa ģimene, kas nenogurstoši atbalsta visas viņa idejas, būvē dekorācijas, šuj tērpus, pin meitenēm bizes pirms izrādēm, strādā par ģērbējiem, skatuvniekiem, šoferiem, skatītājiem un arī kritiķiem. Mikus mamma Agnese Blumberga vienmēr ir līdzās izrāžu tapšanas un dzīvošanas procesos: "Reizēm es Mikum esmu objekts, caur kuru viņš aprunājas ar sevi. Bieži vien viņš atnāk un pajautā – kā man šķiet, kā būs labāk. Es saku – tā. Viņš padomā un atbild – nē, es darīšu šitā."
Ļoti īpašs cilvēks Mikus dzīvē ir viņa ome Daina Kalniņa, jo tieši viņas vadītajā bērnudārzā Mikus sāka iestudēt savas pirmās ludziņas un izrādīt tās citu grupiņu biedriem. Pirmajās bērnudārza izrādītēs ome esot ieraudzījusi arī kādas savas kleitas, kuru izmantošana teātra vajadzībām neesot bijusi iepriekš atrunāta, atceroties smej Mikus. Līdzās milzīgajam atbalstam ome vienlaikus ir kā kompass, kas palīdz noturēt skaidru kursu uz nosprausto mērķi, neļaujot apjukt rampu gaismu spožumā vai aizmaldīties nekritisku slavinātāju sirēnu saldo komplimentu dūmakā.
"Es Mikum jau mazam teicu – tu vari būt izcils aktieris, bet tevi var neieraudzīt, tu vari netikt tai teātrī un tevi var nepaņemt tai lomai, " atceras ome, "Mikus man jautāja – un ko man darīt, ja mani nepaņems? Es viņam atbildēju – tu stāvēsi teātrī un plēsīsi pasaknīšus biļetēm. Un tu tur stāvēsi un plēsīsi tos pasaknīšus tik ilgi, kamēr tevi pamanīs. Tādas mums bija tās bērnības sarunas ar Miku. Viņš ir izvēlējies ļoti grūtu ceļu. Lai viņš iet, bet, protams, tas nebūs viegli, to es zinu. Bet viņa apņēmība ir ļoti liela. Miku veido gribasspēks."
Mikus izveidotajā jauniešu teātrī "Es un Mēs" darbojas viņa vienaudži, kas nemitīgi viens otru (arī režisoru Miku) paķer, pajoko, bet tomēr arī ļoti respektē.
Talsu Tautas nams. Pirmizrādes dienas mēģinājums dažas stundas pirms izrādes. Notiek pilna "Pūt, vējiņu" caurlaide. Mikus ļoti precīzi saviem aktieriem un reizēm arī pats sev (jo viņš spēlē Gatiņa lomu) norāda, kas kurā brīdī būtu jāpamaina attieksmē, intonācijā, mizanscēnas izkārtojumā. Es no malas noskatos un pie sevis nodomāju – nu, nu, pēdējā brīdī lai kāds atcerētos šādas ļoti precīzas un pamatotas, tomēr smalkas un niansētas izmaiņas un nospēlētu tās nieka pāris stundas vēlāk? Nekad. Pienāk pirmizrāde, un visi aktieri izdara visu Mikus prasīto, ieteikto, piekoriģēto. Neticami. Liekas, pusaudži tomēr – drusku nenopietna attieksme mēģinājumā, mazliet dauzonības noskaņojoties, stresiņš, nekādu pienākumu pret skatītāju – jauniešu teātris taču, bet atnāk un izdara to, kas jāizdara un ko no viņiem gaida režisors. Visu cieņu.
Par Miku ir ļoti grūti rakstīt, jo es pati ciest nevaru salkanus un slavinošus rakstus un recenzijas, kur lasot no pirmajām rindām zūd ticamības sajūta jeb, citējot slaveno Staņislavski: "Neticu!" Tad šķiet, ka ar Miku veidojas tieši tāda situācija, kad gribas par šo jauno Talsu teātra tīrradni rakstīt vispārākajā pakāpē, vissakāpinātākajās emocijās un izvēloties slavinošus un cildinošus epitetus, jo tieši tādu vērtējumu paģēr klātienē piedzīvotais – gan skolā un mājās, gan teātra mēģinājumā, gan uz skatuves un aizkulisēs. Es tiešām ceru un ticu, ka šī ir jauna Supernova pie apsūbējušajām un krietni vien blāvajām Latvijas teātra debesīm. Turu visus īkšķus par izdošanos!
Pēc raidījuma ētera saņemu telefona zvanu no sava kādreizējā Kultūras akadēmijas prorektora, profesora Jāņa Siliņa, kuru joprojām uzskatu par zinošāko teātra vēsturnieku un kritiķi. Atļaušos nocitēt viņa vērtējumu par raidījumā redzēto: "Es savā mūžā esmu redzējis daudzus "Pūt, vējiņu" iestudējumus, un visu mūžu esmu gaidījis, kad kāds režisors teātrī atrisinās Baibiņas nāves ainu. Nekad nevienam tas mūsu teātros nav izdevies. Un tad vienam astoņpadsmitgadīgam jaunietim no Talsiem izdodas vizuāli, emocionāli un, galvenais, idejiski atrisināt šo uzdevumu."
Talsos viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Krišjānis Leitis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
