Daba Sarmīti interesējusi jau kopš bērnības, un jau sen viņa zinājusi, ka ar to vēlas saistīt arī savu nākotni, tādēļ augstāko izglītību ieguva Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.
"Katrs, ejot dabā, tajā meklē kaut ko citu. Pārsvarā mēs ejam atrast arī sevi dabā, ejam atpūsties, ieraudzīt to, kas aizņemtajā ikdienā paskrien garām. Es teiktu, ka dabā mēs rodam mieru. Tad, kad esi atradis mieru, tad vari sevi tālāk meklēt," pauda Sarmīte.
Jau studiju laikā Sarmīte sāka strādāt Latvijas Dabas muzejā, kur aizvadīja astoņus gadus. Tāpat viņa strādājusi arī taksidermijas laboratorijā, izgatavojusi nelielu dzīvnieku izbāžņus. Pēc darba gaitām Dabas muzejā Sarmīte pievērsās zivju taksidermijai.
"Aprobežoties ar zinātni, man liekas, tas nebūtu interesanti. Vajag izpausties arī citās jomās, tāpēc katrs atrod sevi kādā savā nišā.
Viens zīmē, viens glezno, cits varbūt veido kaut ko no māla un dažādi radoši izpaužas. Es kā dabas zinātniece, apvienojot savas prasmes, izpaužos zivju taksidermijā," viņa stāstīja.
Taksidermija prasmes Sarmīte lielākoties apguva pašmācības ceļā, tomēr 10 dienas skolojās zivju taksidermijā arī Amerikā pie viena no pasaules vadošajiem taksidermistiem.
Karjeras laikā Sarmīte piedalījusies arī taksidermijas čempionātos gan Eiropā, gan citviet pasaulē, sasniedzot labus rezultātus – iegūti gan trešās, gan otrās pakāpes diplomi zivju izbāžņu vai mulāžu kategorijās. Sarmīte šogad pirmo gadu rīko arī savu darbu izstādes.
"Šis pasākums brieda jau labu laiku. Esmu daudzpusīgs cilvēks un daru dažādas lietas, un jau sen draugi aicināja un jautāja, – nu, kad tad tev būs dzejoļu grāmata, kad tu parādīsi tās zivju trofejas? Tev vajag kaut kādu izstādi veidot! – To visu kopā man šķita neiespējami apvienot, bet pienāca brīdis, kad tiešām ir, ko rādīt, un es tomēr uzņēmos šo lielo darbu visu salikt, sakopot vienā vietā un beidzot cilvēkiem parādīt," stāstīja Sarmīte.
Citādi Sarmītes darbus aplūkot nav iespējams. Pēc tam, kad makšķernieks pasūta zivs trofeju, viņa to izgatavo un nogādā uz klienta mājām, un tad tā priecē tikai makšķernieka tuvākos radus, draugus un paziņas.
"Varbūt cilvēki nemaz nezina, ka latviešu makšķernieki brauc uz aizjūras zemēm un atved interesantas zivju sugas. Protams, mēs varam muzejā apskatīties jau vairākas Latvijā tapušas zivju sugu ekspozīcijas, bet retākās sugas varbūt tikai bildēs var redzēt.
Manā izstādē var tās aplūkot klātienē, ieskatīties lielajam grūperam mutē un redzēt, ar kādu mazu āķīti viņš ir izvilkts," norādīja Sarmīte.
Vēl bez retām zivju sugām Sarmītes veidotajās izstādēs iespējams aplūkot lielformāta dabas foto un pašas rakstītos dzejoļus, radītās gleznas un miniatūras skulptūriņas. Tam visam caurstrāvo viena tēma – daba.
"Ļoti interesants moments bija, kad es uzņēmos apceļot Latviju un apciemot savus ilggadējos klientus. Es biju gan Ventspilī, gan Talsos, gan Bauskā un Jelgavā, lai savāktu vienkopus šos [zivju izbāžņus un mulāžas] izstādei. Ļoti interesanti bija apskatīties, kā, piemēram, vairāk nekā 10 gadu laikā šīs trofejas ir saglabājušās, bet pats interesantākais bija, ka 99% cilvēku nav mainījuši savus telefona numurus vairāk nekā 10 gadu laikā," jokoja Sarmīte.
Kā jau visās zinātnes jomās, arī taksidermijā speciālisti savā starpā mēdz nedaudz kašķēties, diskutējot, kādas ir pareizās tehnikas un nosaukumi. Sarmīte atklāja, ka daļa taksidermistu uzskata, ka mulāžu veidošana nav kategorizējama kā taksidermija, jo pie taksidermijas jābūt saglabātai īstajai objekta ādai.
"Mulāža jau velk vairāk uz mākslas pusi. Izbāznis ir tad, kad trofeja tiek saglabāta, izmantojot īsto ādu, zivs vai cita dzīvnieka ādu. Mulāža ir atlējums, kopija, kas par 100% ir tieši šī dzīvā zivs, tikai izgatavota no plastmasas, teiksim tā. Protams, sākumā tāpat ir vajadzīgs oriģināls, dzīvā zivs," paskaidroja Sarmīte.
Taksidermijā tehniskie procesi ir apvienoti ar mākslu tās vistiešākajā nozīmē – taksidermisti strādā gan ar otām un pindzelēm, gan aerogrāfu. Katras mazākās zvīņas nokrāsošana ir roku darbs. Turklāt, lai dabūtu dzīvo un vizuļojošo efektu, katra zvīņa ir jākrāso vairākas reizes.
"Principā manu laboratoriju varam salīdzināt ar mākslinieka darbnīcu. Varbūt cilvēki taksidermiju asociē ar asinīm, smakām un ķīmijām, bet nekā tamlīdzīga, man ir otiņas, ir krāsas, ir zivju sagataves dažādās stadijās, ir tikko varbūt atnesta trofeja, ir jau kāds ķermenītis izgatavots, uz kā ādu vilkt, ir dažādas fotogrāfijas, pēc kurām krāsot un izgatavot zivju mulāžas. Tāda radošā nekārtība, teiksim tā," stāstīja Sarmīte.
Viņa atzina, ka taksidermistu Latvijā vairs nav daudz, bet ap 20 vēl varot saskaitīt. Tā savā ziņā ir unikāla profesija, kas nav domāta visiem. Viņas gadījumā gan tā bija skaidra izvēle jau kopš bērnības.
"Es varu droši teikt, ka bērnībā biju dabas bērns un esmu joprojām. Es mīlu dzīvniekus, vienmēr esmu mīlējusi, un jau bērnībā man patika vākt augus, taisīt herbārijus. Tad es stiepu mājās visādas vabolītes, kuras vienmēr izmuka, audzēju starp logiem spāru kāpurus, kuri izšķīlās un pārtapa par spārēm. Droši vien, ka sagādāju ne mazums rūpju saviem vecākiem ar savu aizraušanos. Es arī zīmēju un grāmatas lasīju ārā, dabā," bērnību aprakstīja Sarmīte.
Nākotnē Sarmīte cer kādreiz radīt astoņkāja vai medūzas mulāžu – tas būtu liels izaicinājums, bet tieši izaicinājumi, kas prasa milzīgu pacietību un precizitāti, ir tas, kas mākslinieci aizrauj.
