Uz interviju Pols ir ieradies zaļi brūnā svītrotā jakā, kas atgādina Latvijas mežu. Uz kreisās rokas zeltneša spīd kapara gredzens ar laimes slotiņu, kas iekritis acīs, jo viņam ļoti patīk latviešu rotas: "Tās ir ļoti niansētas, bet nav pārlieku sievišķīgas." Latviskā kombinācija esot nejauša, bet par jakas pielīdzinājumu mežam Pols ir sajūsmā – tie esot arī viņam tuvi toņi. "Nesen biju pastaigā gar jūru, turpat līdzās bija arī mežs. Tas likās tik mežonīgi! Nebiju pirms tam neko tādu piedzīvojis."
Rīgā tikpat dzijas veikalu, cik Ņujorkā
Rīgā Pols ir kopš augusta, kad ieradās šeit ar Fūlbraita stipendijas atbalstu. Tā ir ASV valdības starptautiskā apmaiņas programma, kuras ietvaros līdz jūnijam viņš pētīs latviešu adīšanas vēsturi, tradīcijas un arī pašas adītājas, lai rakstītu grāmatu. Pola mīļākais salīdzinājums par adīšanas vērienu Latvijā un ASV ir dzijas veikalu skaits – viņš novērojis, ka Rīgā to esot tikpat daudz, cik Ņujorkā. "Tas man ļoti patīk Rīgā," sajūsmināts ir jaunais dizainers.
Topošajā grāmatā Pols plāno iekļaut arī adījumu rakstus, kam iedvesmu smelsies no vietējiem adītājiem. Grāmatas mērķis ir izcelt adīšanas nozīmi Latvijas kultūrā, tādēļ likumsakarīgi tā top ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. Tāpat Pols regulāri tiekas ar adītājām, apbraukājot lietišķās mākslas studijas visā Latvijā. Piemēram, oktobrī viņš Sabilē ticies ar Latvijas Amatniecības kameras diplomēto meistari Inu Valteri, kuras darbs šogad novērtēts ar Talsu novada augstāko apbalvojumu. Ar tulka starpniecību viņi sarunājušies trīs stundas.
"Patīkami, ka jauns cilvēks braukā pa visu Latviju un interesējas par mums," par tikšanos saka Ina Valtere. Pols it visā esot klausījies ar patiesu interesi, un viņu īpaši pārsteidzis mūsu adījumu smalkums. Abi kopā pārcilājuši arī meistares pūra lādi, kur glabājas kožu saēsti cimdi ar seniem rakstiem, kurus viņa noadījusi no jauna un kuru musturi tiek izmantoti joprojām. "Viņš ļoti smalki pētīja manus cimdus un daudz jautāja par rakstu zīmēm. Protams, mums ir pavisam cits rokraksts, viņiem ir diezgan rupjš, lieliem rakstiem. Viņš bija nedaudz pārsteigts par to mūsu smalkumu." Arī mugurā Polam todien bijis salīdzinoši rupja adījuma džemperis, par ko Sabiles meistare labvēlīgi pazobojas: "Varbūt tie vīri ada rupji, lielām adatām."
Tāpat jauno dizaineru pārsteidzis Inas Valteres stāstītais, ka Latvijas Lauku sieviešu apvienība viņas vadībā uz NATO samitu Rīgā savulaik noadīja 2500 pārus dūraiņu. "Rādīju arī grāmatu, kur Lauku sieviešu apvienība ir pilī pie Vairas Vīķes-Freibergas un runāja par lauku sieviešu lietām. Viņš bija pārsteigts, ka lauku sievietes var būt vienkārši pilī pie prezidenta un runāt par savām lietām."
Kurzemes pusē Pols paguvis apmeklēt arī Pāces vilnas fabriku, kur iegādājies desmit kilogramus krāsainās dzijas. "Pāce noteikti varētu kļūt par globālu tirgotāju, ja to gribētu. Viņu dzija ir skaista, pilnībā ražota Latvijā, un tā ir ļoti lēta. Dzija, par kādu viņi šeit prasa 4 eiro, pilnīgi mierīgi ASV aizietu par 20," uzskata Pols.
"Adi kā latvietis"
Piesakoties Fulbraita stipendijai, konkurence pētījumiem Latvijā nenoliedzami bija mazāka salīdzinājumā, piemēram, ar Norvēģiju vai Zviedriju, kur arī ir adīšanas tradīcijas. "Bet par adīšanu šajās valstīs jau ir ļoti daudz grāmatu," uzsver Pols. Tieši kāda cita grāmata par Latvijas adījumiem bija viens no pirmajiem pavedieniem viņa interesei par mūsu valsti. Rokdarbu veikalā ASV Pols savulaik pamanījis Ievas Ozoliņas latviešu adījumu rakstu grāmatu "Knit Like a Latvian" ("Adi kā latvietis" – no angļu val.) un nodomājis: "Cik interesanti!" Tagad Pols mitinās Vecrīgā, kur atrodas grāmatas autores rokdarbu veikals "Hobbywool." "Biju dzirdējis par latviešu cimdiem pirms tam, bet nesapratu, kāds tam ir vēriens, es neizpratu vēsturi," par savām sākotnējām zināšanām saka Pols.
Savukārt par Baltijas valstīm, būdams liels lasītājs jau no bērnības, Pols pirmo reizi uzzināja, lasot ASV dzimušās lietuviešu izcelsmes rakstnieces Rūta Šepetis grāmatu "Starp pelēkiem toņiem". Tā vēstī par piecpadsmitgadīgo lietuviešu meiteni Līnu, kuru 1941. gadā kopā ar visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.
Katrs latvietis prot pa druskai no visa
"Viens no pirmajiem cilvēkiem, ko te Rīgā satiku, bija mākslinieks Klāvs, kurš gleznoja baznīcu. Mēs pļāpājām, un viņš teica: "Jā, atceros, ka mana mamma bērnībā adīja." ASV adīšana ir visai izplatīta, bet šeit, šķiet, katram ar to ir saikne – vai caur skolu, vai ģimenes locekļiem, mammām, vecmāmiņām. Pat bārmenei stāstot, ka es šeit rakstu grāmatu par adīšanu, viņa atcerējās, kā skolā adījusi. Gandrīz katrs latvietis prot pa druskai darīt visu. Tas ir lieliski," uzslavē Pols.
Pirmā jau ļoti konkrētā saikne ar Latviju Polam izveidojās caur Londonā dzīvojošo latvieti, adījumu dizaineri Žaneti Husainu (Hussain). Viņa veido Rīgā bāzēto adīšanas žurnālu "Radåm", kam pērn tapa pirmā versija angļu valodā, un dizainere piedāvāja Polam tajā publicēt savu džempera rakstu.
Cita nejauša, bet zīmīga iepazīšanās bija ar Latvijā dzimušo adījumu dizaineri Baibu Jautaiķi, kura dzīvo Kalgari, Kanādā. Kādu dienu viņa ienākusi dzijas veikaliņā ASV, kur Pols strādāja, un sākusi tērzēt ar viņa priekšnieci. Stāstījusi, ka ieradusies no Kanādas, bet ir uzaugusi Latvijā. "Latvijā? Mūsu Pols dodas uz Latviju," izsaukusies priekšniece, un tā sākusies vēl viena adītāju draudzība. Baiba daudz palīdzējusi savest kopā ar pareizajiem cilvēkiem Latvijā, atzīst Pols.
Daudzi Polam joprojām saka, ka iepazīties ar latviešiem neesot viegli, bet viņa pieredze adīšanas kopienās ir pretēja. "Jūs jokojat? Tas ir tīrais nieks!" Kad viņš dodas tikties ar adītājām, tad iepriekš īsti nezina, ko tur darīs, bet atliek pavaicāt "Ko tu šobrīd adi?" un saruna raisās.
Adīšanas čats ar omi un mammu
Rakstā visu laiku figurē vārds "adītājas", jo Latvijā tas tradicionāli ir bijis un šodien joprojām ir sieviešu arods. Šeit sastaptās adītājas Polam ar neslēptu izbrīnu tā arī ir teikušas: "Es pirmo reizi redzu vīrieti, kurš ada!" Tad pārsteigts kļuvis Pols, jo viņš zina virkni pasaulslavenu adīšanas dizaneru, kuri ir vīrieši. "Kafe Fasets (Kaffe Fassett), Martins Storejs (Martin Storey), "Arne & Carlos" un daudzi citi. Visas šīs adīšanas ikonas ir vīrieši."
Pols uzskata, ka adīšanai nav dzimuma, taču arī viņam ir nācies saskarties ar aizspriedumiem. Tiesa, ne īsti apzinātā vecumā, un viņš par to uzzinājis jau pieaugušā vecumā no mammas. Reiz viņa uz kādas pirmsvēlēšanu skrejlapas uzrakstījusi: "Nebalsojiet par šo sievieti!" Pols neizpratnē vaicājis, ko tas nozīmē? "Un mamma atbildēja, ka tā ir sieva manam bērnības ārstam, kurš vizītes laikā pateicis, ka adīšana ir sievišķīga. Tas ļoti sarūgtinājis mammu!"
Pola mamma un īpaši vecmāmiņa Sjū ir vieni no viņa lielākajiem adīšanas domubiedriem. Visiem trim esot īpaša sarakste, kur viņi spriež par dzijām, rakstiem, atlaidēm un citiem svarīgiem adītāju jautājumiem. Vecmāmiņa bijusi liela adītāja vienmēr, kura adīt mēģināja mācīt arī Pola mammai bērnībā, bet toreiz nekas dižs no tā neesot sanācis. "Viņa esot adījusi tik stingri, ka adatas lūzušas. Līdz ar to viņa atmeta ar roku, bet tagad tomēr ada." Pie adīšanas Pola mamma esot atgriezusies 2004. gadā, kad piedzima viņa māsa.
"Es adīt iemācījos otrajā klasē. Vismaz tā man stāsta, un es pie šī stāsta pieturos," stāsta Pols. Viens no pirmajiem viņa darbiem bijušas piedurknes no zilas dzijas, ko vecmāmiņa pēc tam piešuvusi džinsa vestei. "Man bija ļoti forša jaka! Kā otrklasniekam man tā ļoti patika. Nezinu, kur tā palikusi, sasodīts!"
No forša hobija līdz uzlecošajai zvaigznei
Nopietnāk adīšanu Pols sāka uztvert, no dzimtās Montānas pārceļoties uz Indiānu, lai Vabaša koledžā (Wabash) studētu scenogrāfiju ar specializāciju tērpu dizainā. Pirms tam Pols bija arī šo to šuvis, bet, lai ar to turpinātu brīvajos brīžos nodarboties arī Indiānā, vajadzētu vest līdzi šujmašīnu – adīšanai vajadzēja tikai dziju un adatas. Tas bija "foršs hobijs", kas ļāva just saikni arī ar ģimeni. Tā tas bija līdz Pola pirmajam profesionālajam darbam teātrī 2019. gada vasarā – Henrika Ibsena lugai "Spoki", kur aktrise Uma Tūrmane atveidoja uz skatuves adošo Helēnu Alvingu. Pols bija šīs šalles autors. "Pēc tam "The New York Times" bija publikācija, kur Uma Tūrmane bija ar manu šalli," sajūsmināts atceras Pols.
Pelēkā mežģīņotā šalle kļuva par pavērsienu, pēc kura adīšana Pola dzīvē kļuva profesionāla. "Toreiz man ieteica pievērsties adīšanas dizainam. Sāku domāt, ka varbūt tas jāapsver." Novērtējums Pola profesionalitātei ir arī sadarbība ar žurnālu "Vogue Knitting", kur publicēti viņa adījumu raksti. Tāpat Pols ir bijis testa adītājs citu dizaineru radītiem rakstiem. "Testa adījumos dizainers prasa adītājiem pārbaudīt, vai raksts tiešām strādā, pirms to publicē. Teorētiski tā jābūt, jo dizaineriem ir tehniskie redaktori, kuri arī pārliecinās, vai viss strādā. Testa adītāji ir zinoši dažādu dziju un krāsu izvēlē, viņi nedaudz paspēlējas ar dizainu un iesaka kaut ko mainīt, ja kaut kas mulsina. Tā ir arī laba mārketinga stratēģija, jo palīdz citiem adītājiem ieraudzīt, ka vienam adījumam ir vairākas variācijas," skaidro Pols. Daudzsološi par viņa talantu izteikusies arī Fulbraita stipendijas padomniece Vabaša koledžā Sjūzena Albrehta: "Viņš ir uzlecošā zvaigzne adīšanas un tērpu dizaina pasaulē!"
Tikai puisis no Montānas
Pols neslēpj sajūsmu par saviem līdzšinējiem panākumiem adīšanas pasaulē, it kā nedaudz neticīgi nosakot: "Es esmu tikai puisis no Montānas. Bet tagad dzīvoju Rīgā un rakstu grāmatu par Latvijas adīšanas tradīcijām." Grāmatas melnrakstam vajadzētu būt gatavam līdz jūnijam, kad būs galā viņa uzturēšanās laiks Latvijā. Vasarā viņš plāno apceļot Eiropu, bet rudenī ceļš vedīs uz Ņujorku, kur jaunais dizainers turpinās darbu pie kostīmu veidošanas.
Pirms pārcelšanās uz Rīgu intervijā ar ASV vēstniecības pārstāvjiem Latvijā viņam sacījuši, ka studentiem mēdz būt grūtības ar garīgo veselību un garajām Latvijas ziemām.
Kā tu ar to domā sadzīvot, viņam vaicāts. "Garīgajai veselībai man palīdzēs adīšana. Kas attiecas uz ziemām – es uzaugu Montānā, viss būs brīnišķīgi. Tas, protams, bija joks. Montānā ir sniegotas ziemas ar zilām debesīm. Neesmu pieradis pie tumsas un pelēcības. Man nav atbildes uz to, kā pārdzīvošu. Redzēsim."
Ziemas tumsu noteikti palīdzēšot pārdzīvot Ziemassvētku tirdziņi, ko Pols šeit gaida ar lielu nepacietību, un neliels brauciens uz Ņujorku janvārī. Turp viņš dosies tieši pēc tam, kad Latvijā būs paciemojusies ģimene, kurai tā būs pirmā reize Eiropā. "Baltijas valstis janvārī būs lielisks pirmais iespaids," iesmejas Pols. "Bet būs labi," viņš ir pārliecināts.
